Jau labu laiku netiek uzskatīts par dīvainību tas, ja uz ielas vai sabiedriskajā transportā iznāk sastapties ar heroīna lietotāju.
Jau labu laiku netiek uzskatīts par dīvainību tas, ja uz ielas vai sabiedriskajā transportā iznāk sastapties ar heroīna lietotāju. Drīzāk dīvaini un gandrīz vai neticami šķiet gadījumi, kad jauns cilvēks spēj izkļūt no intravenozo («smago») narkotiku zaņķa. Diemžēl šādi gadījumi ir reti, tādējādi apstiprinot drūmo narkomānijas status quo Latvijā, jo sevišķi lielajās pilsētās, tai skaitā arī Jelgavā, kur daudzi jaunieši ir pakļauti narkomānijas sērgai.
Pagājušo piektdien Jelgavā, Raiņa parkā «Jundas» Menedžeru kluba pārstāves projekta «VAI» ietvaros rīkoja pret narkotikām vērstu akciju, kuras pamatideja bija parādīt jaunietim, ka dzīve bez narkotikām ir miljons reižu interesantāka. Var, protams, šaubīties par šādas akcijas efektivitāti, taču tad vajadzētu apšaubīt praktiski ikvienu rīcību, kas vērsta pret narkomānijas kā sociālas parādības izskaušanu. Šādas akcijas pozitīvais aspekts ir vienaudžu aicinājums tādiem pašiem vienaudžiem nelietot visādus draņķus tāpēc vien, ka dzīve dažkārt mēdz būt draņķīga. Akcija «VAI» ir tipisks apliecinājums tam, ka svarīgākā dimensija cīņā pret narkomāniju ir aktīva pilsoniskā sabiedrība.
Jelgava neoficiāli tiek uzskatīta par vienu no heroīna lietotāju centriem, tālab neapskaužamā situācijā ir pilsētas pašvaldība, kas ir visnopietnāk atbildīga par cīņu pret narkomāniju. Jelgavā gandrīz vai katra partija pirms pašvaldību vēlēšanām solīja veikt dažādus pasākumus, kas būtu vērsti pret narkomānijas uzplaukumu. Uzskatu, ka pēc katra gada vēlētājiem ir tiesības un reizē arī morāls pienākums pieprasīt, ko pilsētas pašvaldība ir darījusi, lai cīnītos pret narkomāniju. Pašlaik var redzēt vienu spēcīgu argumentu, kas liek domāt, ka kaut kas tomēr ir darīts, proti, runa ir par topošo hokejhalli, kas būtu kā profilaktisks pasākums narkomānijas mazināšanā. Taču neba šī halle, kurā potenciālie narkomānijas upuri varēs «patverties», ir šā sasaukuma Domes radīts «produkts», jo pamats jau tika dots iepriekšējās laikā. Jācer, ka lielie darbi šai Domei vēl priekšā.
Ir ļoti svarīgi izšķirt, ko pašvaldība var un ko nevar cīņā pret narkomāniju, tas nozīmē arī, ko pašvaldībai ir efektīvāk pašai darīt un ko nodot pilsoniskās sabiedrības pārraudzībā. Kā redzams, «VAI» projekts, kas ieguvis naudiņu no valsts programmas «Par pasākumiem alkoholisma ierobežošanai un slimības agrīnai ārstēšanai», spēj šādu funkciju – motivēt jauniešus nelietot narkotikas – administrēt krietni efektīvāk (par to kaut vai liek spriest uz noslēguma pasākumu piektdien Raiņa parkā lielais atnākušo jauniešu skaits), jo, kā jau tika uzsvērts, ļoti nozīmīgs ir «savējo» faktors, tas ir, princips «jaunieši aicina jauniešus».
Kopumā pagaidām gan ir iespaids, ka Jelgavā trūkst sistemātiskuma cīņā pret narkomāniju. Saprotams, nesistemātiskumu nosaka arī nesakārtotais (šā jēdziena plašākajā nozīmē) finansējums, tāpat problēmjautājums, vai ir pietiekami liela pilsoniskās sabiedrības daļa (resurss), kas gatava aktivizēties, rīkojoties līdzīgi iepriekšminētās akcijas organizētājiem. Pagaidām uz šo jautājumu ir grūti sniegt pārliecinošu atbildi, jo nevar absolutizēt vienu apņēmīgu jauniešu aktivitāti. Un, saprotams, ka reizēm, ieraugot nākam pretī vai savā flegmātiskajā stājā ceļos ieliekušos sabiedriskajā transportā braucošu heroīniķi, nolaižas rokas, lai kaut ko sāktu darīt. Atliek vien nošķebināties, sak, labi, ka tas nenotiek ar mani vai man tuvajiem.
Patiesību sakot, tas būtu ideāls modelis tuvākajā nākotnē, ja Jelgavas pašvaldība narkomānijas apkarošanā adekvātas psiholoģiskās vides veidošanu uzticētu nevalstiskajām organizācijām, pati garantējot materiālos resursus. Taču šāds modelis līdz šim tiek realizēts tikai atsevišķos gadījumos. Nepieciešama sistemātiska darbība, kas prasa ne tikai pašvaldības, bet arī vietējās pilsoniskās sabiedrības iesaisti. To, ka tam ir jēga, manuprāt, apliecināja pagājušās piektdienas pasākums.
