Ne vienreiz vien pie atmiņu ugunskuriem Ložmetējkalna pakājē gadījies dzirdēt pirmdien aizsaulē aizgājušā Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina vārdu.
Ne vienreiz vien pie atmiņu ugunskuriem Ložmetējkalna pakājē gadījies dzirdēt pirmdien aizsaulē aizgājušā Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina vārdu. Kā viņš 1991. gada rudenī tur apmeklējis latviešu un Sibīrijas strēlnieku brāļu kapus, kā pacēlis glāzi karavīru piemiņai, mežā sēņojis un medījis. Apstiprinājums šiem nostāstiem ir saruna ar tā laika Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, kas toreiz bija kopā ar Borisu Jeļcinu un viņa ģimeni.
Pēc 1991. gada augusta puča apspiešanas Maskavā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins bija ļoti noguris. Var iedomāties, ka viņa psiholoģiskā slodze dienās, kad padomju impērija balansēja uz pilsoņu kara robežas, bija milzīga. Kādēļ Jeļcins vēlējās atpūsties Latvijā? Acīmredzot Krievijas prezidents juta Baltijas tautu atbalstu savā politiskajā cīņā par demokrātiju Krievijā. Droši vien to var saukt par sabiedroto tikšanos, atpūtu pēc labi padarīta darba. Krievijā pučs bija izgāzies, sākās Baltijas valstu starptautiska atzīšana. Jeļcins Latvijā ieradās neoficiāli, bez goda sardzes, preses konferencēm. Tomēr šis fakts paliek vēsturē kā sava laika zīme. Tālāk Anatolija Gorbunova stāstītais.
“Ieraugot Rīgas lidostā Borisu Jeļcinu, biju nobažījies par viņa veselību. Viņš šķita tik ļoti noguris. Veselu nedēļu, cik nu es varēju, atpūtāmies kopā – viņa ģimene un manējā. Šajā laikā Jeļcins kļuva “svaigs kā gurķītis”, par ko biju ļoti priecīgs.
Kad viesis atbrauca, ar kolēģiem sapratām, ka viņam vajadzīgs gan teniss Jūrmalā, gan pastaigas dabā. Mežā bijām divās vietās – Iecavas pagastā Dzelzāmura medību pilī un Ložmetējkalna apkārtnē. Pie Ložmetējkalna apmeklējām latviešu un arī Sibīrijas strēlnieku kapus (Jeļcins bija dzimis sibīrietis). Krievijas prezidentu pozitīvi pārsteidza, cik tie labi sakopti.
Sēņojot dižo rezultātu mums nebija, tomēr kaut dažas sēnes atradām. Kad apmeklējām Valgundes klosteri, radās misēklis – mūķenes Jeļcinu pazina. Tur vajadzēja palikt ilgāk, nekā bijām plānojuši. Mazajā koka baznīciņā izvērtās sirsnīgs dievkalpojums. Pēc tam klostera priekšniece mūs cienāja ar pienu un cepumiem, visu izrādīja un izstāstīja.
Netālu no Ložmetējkalna Babītes pagastā pie rudzu lauka, kas stiepās gar tā saukto Sarkano grāvi – Zemgales un Vidzemes robežu –, tika rīkotas medības uz gaidi. Viesim asistēja agrākais mežu ministrs Leons Vītols. Jeļcins nošāva vienu pērno ruksīti. Nākot no lauka, pēkšņi uz ceļa vēl kaut kas skrēja, taču šoreiz medniekam nepaveicās.
Boriss Jeļcins manā atmiņā paliks kā kolorīta personība, ko īsi raksturot ir ļoti grūti. No vienas puses, viņš bija labsirdīgs, neturēja ļaunu prātu par kaut kādiem pāri darījumiem. Reizē arī ļoti izlēmīgs – tā, ka pat iekarsa. Šādas divas īpašības parasti apvienojas reti. Biežāk cilvēki, kas ir izlēmīgi un karsti, nav tik labsirdīgi. Jeļcinam bija plaša krievu dvēsele.
Protams, viennozīmīgi viņš paliks vēsturē kā mūsu sabiedrotais neatkarības cīņās. Es domāju, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ļoti pareizi rīkojās, ka pērn aicināja Borisu Jeļcinu uz Latviju un viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
Par to, kāds Boriss Jeļcins bija kā mūsu sabiedrotais, varētu stāstīt ilgi. 1991. gada janvāra barikāžu laika pašā grūtākajā brīdī, Krievijas prezidents naktī izlidoja uz Tallinu, lai tiktos ar Baltijas valstu vadītājiem, noslēgtu sadarbības līgumus un vērstos ar aicinājumu pie Krievijas karavīriem nepiedalīties likumīgi ievēlētās tautas varas apspiešanā. Viņa uzvara augusta pučā Baltijas valstīm pavēra ceļu uz neatkarību. Citādi mums būtu garš pārejas periods, un nezin kā tur vēl ietu.”
Tā īsā telefona intervijā pirms došanās uz Maskavu, uz Borisa Jeļcina bērēm, “Novadiņam” stāstīja tautā populārais atmodas laika politiķis, tagadējais akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Pats Jeļcins, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, bija teicis: “Ja demokrāti Baltijas valstīs būtu cietuši sakāvi, mēs visi atgrieztos padomju purvā.
