Šodien ir pašsaprotami, ka Zemgalē vasarā zaļo cukurbiešu lauki, uz Jelgavas Cukurfabriku dodas simtiem automašīnu ar cukurbiešu kravām un veikalos mēs prasām vietējo cukuru.
Šodien ir pašsaprotami, ka Zemgalē vasarā zaļo cukurbiešu lauki, uz Jelgavas Cukurfabriku dodas simtiem automašīnu ar cukurbiešu kravām un veikalos mēs prasām vietējo cukuru. Pirms 75 gadiem tas bija kas jauns, jo Jelgavā sāka kūpēt Latvijas pirmās cukurfabrikas dūmenis. Jāņa Lažes un viņa domubiedru ideja bija realizējusies – 1926. gada 14. novembrī jaunais uzņēmums saražoja pirmo Latvijas cukuru.
Starp pagātni, tagadni un nākotni
Runājot par nacionālās cukurrūpniecības dibināšanu, vienmēr piemin šīs idejas iniciatoru un realizētāju Jāni Laži senioru. Par viņu vairāk stāstīts «Zemgales Ziņu» šā gada 6. oktobra numurā. Cukurrūpniecības celmlauža iesākto darbu pārtikas rūpniecībā turpinājis viņa dēls Jānis Laže. Viņš ir kā saite starp fabrikas pagātni un tagadni, dažkārt viņu dēvē par dzīvo Latvijas cukurrūpniecības vēsturi. Inženierzinātņu doktors Jānis Laže juniors ne tikai joprojām sadarbojas ar Jelgavas Cukurfabriku kā konsultants, bet arī apkopo cukura ražošanas vēstures materiālus. Lažes kungs seko jaunākajām tendencēm pasaules cukurrūpniecībā, tāpēc viņam ir savs skatījums uz Jelgavas Cukurfabrikas pagātni, tagadni un nākotni.
Vai jūsu specialitātes – pārtikas tehnologa – izvēle saistīta ar tēva darbības jomu?
Protams, zināma ietekme bija, taču tajā laikā tēvs nodarbojās ar cukurbiešu audzēšanas izpētes darbu. Pēc kara viņu vairs nepieņēma darbā Latvijas PSR Cukurrūpniecības trestā, jo viņš vācu okupācijas laikā bija cukurrūpniecības nozares tehniskais vadītājs. Par laimi, Otomāram Oškalnam bija uzdots veidot Tehnisko kultūru ministriju, kurā manu tēvu kā agronomu uzaicināja par cukurbiešu nodaļas vadītāju. Kopš tā laika līdz aiziešanai pensijā viņš nodarbojās ar cukurbiešu izmēģinājumiem un mācīja jaunos agronomus.
Man jau skolas gados interesēja ķīmija, un biju nolēmis studēt Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē. Bet iestāstīja, ka tur ir liels konkurss, tāpēc lai labāk stājoties Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, jo tur arī profilējošais priekšmets ir ķīmija. Kad veiksmīgi iekļuvu pārtikas tehnologos, uzzināju, ka Ķīmijas fakultātē tik tikko savākta grupa, bet akadēmijā uz vietu bija četri pretendenti.
Pārtikas tehnoloģijas fakultātē jūs atceras kā pirmo studentu, kas specializējās cukurrūpniecībā. Vai jums kā «pionierim» bija grūtības ar speciālo priekšmetu apguvi?
Līdz tam laikam fakultātē neapguva cukurrūpniecību, bet toreizējais fakultātes dekāns profesors Pāvels Zariņš atbalstīja manu izvēli. Es varēju visas prakses iziet cukurfabrikās, kursa darbus un diplomdarbu izstrādāt par cukura ražošanu. Grūtības, protams, bija, jo lielāko daļu vajadzēja apgūt pašmācības ceļā no literatūras. Tēvs arī maz varēja palīdzēt, jo bija noslogots tiešajā darbā. Laimīga sagadīšanās, ka Ķīmijas katedras mācībspēks Georgs Šmits studiju gados Ķīmijas fakultātē bija strādājis Jelgavas Cukurfabrikā par cukura vārītāju, tādēļ viņš kvalificēti varēja vadīt manus kursa darbus. Interesanti, ka ar mani dekāns Zariņš aizsāka jaunu ražošanas prakšu kārtību. Pirmā topošajiem pārtikas tehnologiem ir vispārīgā inženieru prakse, kuru es izgāju Jēkabpils uzņēmumā. Cukurfabrika ir «visbagātākā» pēc inženiertehniskā iekārtojuma, tāpēc profesors P.Zariņš pēc iepazīšanās ar manu prakses atskaiti nolēma, ka visiem studentiem neatkarīgi no specializācijas vispārīgā inženieru prakse jāstrādā cukurfabrikās. Nākamais cukurrūpniecībā specializējās Ernests Jurēvics, vēlākais profesors un fakultātes dekāns, kas izaudzinājis ne vienu vien cukurrūpniecības speciālistu. Arī pats jau kā Jelgavas Cukurfabrikas inženieris lasīju lekcijas un vadīju ražošanas prakses studentiem, kas izvēlējās «cukurnieka» arodu. Tas bija zināms apvērsums, jo līdz tam mūsu cukurfabrikās jaunie speciālisti ienāca no citām PSRS republikām.
Pirmā darbavieta jums bija Jelgavas Cukurfabrika. Kā sociālistiskās plāna ekonomikas apstākļos uzņēmums attīstījās?
Fabrikā ienācu 1956. gadā. Toreiz visa cukurrūpniecība bija pakļauta Maskavai, kurai maz interesēja mūsu biešu pārstrāde. Galvenā uzmanība bija pievērsta Kubas niedru jēlcukura pārstrādei. Latvijas cukurfabrikas pirmās bijušajā PSRS sāka to darīt, tāpēc arī mums sākumā bija labākie rezultāti. Par jēlcukura pārstrādes rentabilitāti nedomājām, pat nezinājām tā īsto cenu, jo tas tika «rēķināts» valsts līmenī, lai atbalstītu komunistisko Kubu un nodrošinātu citas PSRS republikas. Tajā laikā politika noteica ekonomiku. Diemžēl jēlcukura pārstrādes kāpināšana bremzēja cukurbiešu un to cukura ražošanas attīstību.
Kāds jūsu darbības sākumā bija Jelgavas Cukurfabrikas tehniskais līmenis un darbinieku kvalifikācija?
Mūsu fabrika tehniski bija Padomju Savienības vidējā līmenī, jo modernizācija nenotika pietiekami ātri. Daudzos iecirkņos bija smags roku darbs, piemēram, filtrprešu smagos čuguna rāmjus vajadzēja pārvietot ar rokām, no centrifūgām cukuru izkrāva ar lāpstām. Kad atnācu uz fabriku, vēl ražoja graudu cukuru, bet tas nebija efektīvi, jo daudz tika izmantots roku darbs. Graudu cukuram arī bija mazs noiets, tāpēc nolēma likvidēt tā ražotni un vietā uzstādīt vācu firmas «Hesser» sīkfasēšanas automātu, kas tajā laikā bija progresīvs solis.
Tomēr pirmajā patstāvīgā darba vietā man palīdzēja apgūt cukura ražošanu no pašiem pamatiem – sāku kā maiņas ķīmiķis, vēlāk biju maiņas inženieris, beidzot galvenā inženiera vietnieks. Liela nozīme bija vecā kaluma speciālistiem. Mans skolotājs cukura tehnoloģijā bija galvenais tehnologs Eduards Apškalējs. Viņš, tāpat kā mans tēvs, mācījās Berlīnes Cukura institūtā pie slavenā profesora Oto Špenglera. Cukura analīžu apguvē man praktiski daudz palīdzēja laboratorijas vadītāja Zilvija Mūrniece.
Jūs labi pārzināt Jelgavas Cukurfabrikas attīstību mūsdienās, jo darbojaties tajā kā konsultants inženiertehniskajos jautājumos. Kādi faktori traucē uzņēmuma attīstību jaunajos apstākļos?
Tehnoloģiski abas Latvijas cukurfabrikas attīstās savu iespēju robežās. Protams, mēs atpaliekam no Rietumeiropas uzņēmumiem, tomēr Jelgavas fabrika sekmīgi ievieš jaunas, tajā skaitā modernas, iekārtas. Es, protams, vairāk esmu saistīts ar cukurrūpniecības tehniskajiem jautājumiem, ekonomisko politiku nosaka citi, tomēr skaidrs, ka abu uzņēmumu izaugsmi visvairāk negatīvi ietekmē nelegālā cukura ieplūšana vietējā tirgū. Tirgū ienāk lētāks cukurs, kaut gan Rietumeiropas valstīs tas ir dārgāks. Pastāv noteiktas kvotas, cik var saražot un realizēt Eiropas Savienības (ES) valstīs. Liekais jeb C kvotas cukurs ir ievērojami lētāks tāpēc, ka «liekās» cukurbietes iepērk par divreiz zemāku cenu. Latvijai iestājoties ES, cukura kvotas noteiks mūsu ražošanas apjomi. Tāpēc nepieciešams ierobežot kontrabandu, lai mūsu cukurfabrikas gūtu stabilu peļņu un spētu saglabāt ražošanu.
Iepazīšanās ar Eiropas valstu pieredzi jums radījušas interesantas atziņas par Latvijas cukurrūpniecības tālāko nākotni…
Kad Latvija iestāsies ES, būs nepieciešama nozares pārstrukturizācija. Pievienojos viedoklim, ka tālākā perspektīvā Latvijā būs vajadzīga tikai viena, bet jauna un moderna cukurfabrika. Kad cēla Jelgavas uzņēmumu, svarīgi bija vairāki faktori: lielu upju vai ezeru tuvums, jo ražošanā bija nepieciešams liels ūdens patēriņš; liels darbaspēka patēriņš, tāpēc fabrikas cēla lielu pilsētu tiešā tuvumā; transporta jautājums – lielāko daļu biešu piegādāja ar dzelzceļa un upes transportu. Tagad situācija ir mainījusies. Modernām rūpnīcām vairs nav nepieciešams liels ūdens patēriņš. Piemēram, viena no Vācijas modernākām cukurfabrikām Elsdorfā izmanto pilnīgu ūdens atgriezenisko sistēmu. Uzņēmuma tehnoloģija ir tādā līmenī, ka tehniskām vajadzībām tiek izmantots tikai ūdens, kas ir pašās bietēs (cukurbietē ir ap 75% ūdens). Modernā cukurfabrikā sakarā ar automatizāciju un vadības datorizāciju pilnībā likvidēts roku darbs, kas samazina strādnieku skaitu. To redzam arī Jelgavas fabrikā, kur, pamazām datorizējot tehnoloģisko iekārtu vadību, ražošanā nepieciešami daži augsti kvalificēti darbinieki. Svarīgs paliek izejvielu piegādes un transporta jautājums, tas ir, cukurbietēm piemērotas augsnes un lielie autoceļi. Pēc manām domām, ja celtu modernu cukurfabriku, tad piemērota vieta būtu Iecava, kas atrodas cukurbiešu audzēšanas rajona centrā lielu autoceļu un dzelzceļa tiešā tuvumā. Tas varētu notikt, vēlākais, 21. gadsimta vidū.
Kas tādā gadījumā sagaida mūsu cukurrūpniecības flagmani Jelgavas Cukurfabriku?
Pašreiz Latvijā ir absurda situācija: no vienas puses, ir cukura pārprodukcija un zemniekiem ierobežo cukurbiešu audzēšanu, no otras puses, mūsu cukurfabriku tehnoloģija ar trīs kristalizācijas pakāpēm cenšas izvilkt no bietēm visu cukuru. Pētnieku grupa, kuras sastāvā arī darbojos, piedāvā jaunu tehnoloģiju – kombinēto cukurbiešu pārstrādi. Tā paredz pāriet uz divām kristalizācijas pakāpēm, ar ko iegūtu mazāk cukura, bet vairāk to bagātīgi saturošus blakusproduktus, ko varētu izmantot spirta ražošanā. Pasaulē ir izteikta tendence benzīna vietā lietot spirtu. Te nav jāatklāj Amerika, jo arī pirmskara Latvijā ar likumu bija noteikts, ka vienīgā atļautā degviela mašīnu un motociklu motoriem bija latols, tas ir, benzīna un spirta maisījums. Iekšdedzes dzinējiem tomēr vajadzīgs attīrīts spirts, taču krāšņu kurināmajam pietiek ar vienkāršāku pārtvaici. Tādējādi Jelgavas Cukurfabrika varētu nodarboties ar kombinēto biešu pārstrādi, un, tā kā uzņēmumam ir attīstīta enerģētiskā bāze, moderna TEC, tās kurtuvēs sadedzinātu šeit ražoto spirtu. Rezultāts būtu valstiski nozīmīgs, jo Latvija būtu mazāk atkarīga no degvielas un kurināmā importa un zemnieki varētu palielināt cukurbiešu audzēšanu. Gribētos uzsvērt, ka tas ir mans personīgais viedoklis, kam pamatā ir starptautiski atzītas zinātniskas izstrādes.
Jelgavas Cukurfabrika 75 darbības gados
1921. gadā no Krievijas dzimtenē atgriezās latviešu agronoms un inženieris ķīmiķis Jānis Laže. Viņš pārliecināja Zemkopības ministriju par plašu cukurbiešu kultūras izmēģinājumu sākšanas nepieciešamību Latvijā. Izmēģinājumi valsts un zemnieku saimniecībās pierādīja cukurbiešu audzēšanas iespējamību vietējos apstākļos.
Valdība atšķirībā no vairākām Eiropas valstīm tomēr nepiedalījās vietējās cukurfabrikas dibināšanā, tāpēc to uzņēmās realizēt privātā iniciatīva. Nacionālās cukurrūpniecības ideju atbalstīja ievērojami zinātnes un kultūras darbinieki – zinātnieki P.Lejiņš, A. Kirhenšteins, selekcionāri P.Dindonis, J.Sudrabs, dzejnieks Rainis u.c. 1. Latvijas Cukura fabrikas akciju sabiedrības dibinātāju skaitā ir J.Laže, viņa brālis ievērojamais zirgkopības speciālists Mārtiņš Laže, LU Lauksaimniecības fakultātes docents, vēlāk LLA profesors Pēteris Delle u.c.
1925. gada 8. janvārī notika pirmā akcionāru pilnsapulce, kurā tika nolemts celt cukurfabriku, kura pārstrādātu galvenokārt Latvijā audzētās cukurbietes. Par celtniecības vietu izvēlējās Straumes muižu pie Jelgavas. 1925. gada 18. jūlijā, piedaloties Valsts prezidentam Jānim Čakstem, tika ielikts fabrikas pamatakmens. Uzņēmuma būvprojekta autors bija profesors Eižens Laube, fabriku cēla būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs. Tehnoloģiskās iekārtas piegādāja čehu firma «Breitfeld
