Ikreiz, kad pārskatu pirmskara Jelgavas foto kolekciju vai kad gatavoju rakstiņu “Pa gabaliņam Jelgavu lieku”, sirds nosāp – Jelgava bija tik skaista, senās ēkas saistīja mūs ar senčiem un mūsu vēsturi. Es tā vēlētos karstā vasaras dienā ieiet Kurzemes provinces muzeja vēsajās telpās, aplūkot kādu izstādi vai palēkāt pa pakāpieniem Dārtas skolā, vai klusiņām apsēsties uz sola Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcā. Bet – nav lemts. Karstā 1944. gada jūlijā nedēļā Jelgava pārvērtās gruvešu kaudzē. Lai arī tagad pilsēta cenšas iegūt savus vaibstus un atgūt identitāti, tomēr nostalģija pēc senajām ieliņām no tā nezūd.
Nav vairs tik svarīgi, kurš tieši ko nopostīja un kādā secībā notikumi norisinājās, būtiski ir atcerēties un apzināt to, kas bijis.
Mērķē uz Medema rezidenci
Pirmais padomju aviācijas uzlidojums Jelgavai notika 24. jūlija pievakarē, taču tam vairāk bija biedējošs raksturs, cieta vairākas ēkas Sv. Nikolaja baznīcas rajonā, un dažas bumbas, kas bija mērķētas uz Jelgavas apgabala komisāra fon Medema rezidenci, nokrita pils parkā un pagalmā. Uzlidojumu pilsētai no tālienes novēroja arī Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs Arturs Veisbergs, kurš vēlāk ar velosipēdu devās apraudzīt bombardēšanā cietušo rajonu starp Pētera un Mātera ielu. “Bija sagrauti vairāki viena un divstāvu namiņi, drupas klāja ielu; ugunsdzēsēji bija izvilkuši savas šļūtenes no attālākām ielām, jo arī hidranti bija sapostīti. Šur tur kūpēja, bet lielāku uguni nekur nemanīju. Par spīti pusnakts stundai, cilvēku nelaimes vietā bija daudz. Ātrās palīdzības vai citu slimnieku transporta mašīnu neredzēju, bet droši vien pirmajā Jelgavas bombardēšanā vajadzēja būt arī cilvēku upuriem, jo uzbrukums nāca negaidīts, bez iepriekšēja sirēnu brīdinājuma.”
Ar daudz vairāk upuriem izvērtās padomju aviācijas uzlidojums Jelgavas dzelzceļa stacijas apkārtnei, kas norisinājās trīs dienas vēlāk un radīja paniku civiliedzīvotājos, kuri steigā centās pilsētu atstāt. Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkā nonākušās skolotājas Kamillas Šūlmanes piezīmes liecina, ka viņa 27. jūlijā dienas vidū no Dubultiem ar kuģīti ieradās Jelgavā un centās nokļūt pie savas māsas un viņas bērniem Stedelniekos. Pilsētā jau atradās kara noskaņās, pie Lielupes bija izraktas tranšejas, kas nereti šķērsoja māju pagalmus, tika pļauti meldri un izcirsti krastmalas krūmi. “Nonākusi Vaļņu ielā, dzirdēju lidmašīnu rūkoņu, bumbu sprādzienus. Aiz kādas sētas pacēlās augsts, melns dūmu stabs, uzšāvās liesmas, gaiss šņāca. Krita jaunas bumbas. Ieskrēju pirmā lielākā nama durvīs – tur daudz ļaužu priekšā, visi kurn, ka tik lielam namam nav iekārtota patvertne. [..] Jelgavā panika. Ielas pilnas mantu apkrautiem ļaudīm, kas bēg no pilsētas laukā. Ielas piebirušas logu stikliem, māju logi pusizrauti karājas pie eņģēm. Cilvēki skraida ar mantu saiņiem,” tādi bija K.Šūlmanes piedzīvojumi pilsētā, no kuras viņa izkļuva bēgļu ratos Tērvetes ielas virzienā. Pa ceļam no melnos dūmos un liesmās ieskautās Jelgavas stacijas viņas pajūgam pievienojās kāds dzelzceļnieks, kura žakete līdz pat plecam bija asinīs. Viņš bija palīdzējis stacijā nest ievainotos, jo divos uzlidojuma viļņos tika daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienu ešelonus un meklēt glābiņu pretgaisa aizsardzības patvertnēs, bet daudzi no viņiem gāja bojā.
“Preču stacijā šai laikā atrodas naftas vilciens, kas bija atvedis naftu Jelgavas lidlaukam, un lidotāji ar autocisternām to nogādāja lidlaukā. Blakus naftas vilcienam novietots munīcijas vilciens, bet aiz tā – pārpildīts bēgļu vilciens. Sarkano lidoņu mestās bumbas trāpīja stacijas ēkas galam un nogalināja dažus no stacijas ierēdņiem. Citas krita stacijas laukumā, kur ievainoja un nogalināja dažus cilvēkus, bet divas bumbas iekrita preču stacijā, un viena no tām trāpīja naftas vilcienam, kas momentā sāka degt, visu preču stacijas rajonu pārvēršot uguns jūrā. Liesmas pārsviedās uz blakus esošo munīcijas vilcienu, kura vagoni aizdegās, un munīcija tajos sāka eksplodēt. Tas viss prasīja no bēgļu vilciena ļoti daudz upuru. Benzīna tanki eksplodēja un aplaistīja ar degošu benzīnu tuvāko apkārtni. Nelaimīgajiem bēgļiem nekādu palīdzību nevarēja sniegt, to neatļāva karstums un drausmīgās liesmas,” – lūk, kā šo mūsdienās tā arī neapzināto cilvēku likteni savās atmiņās ir attēlojis kapteinis Jānis Grīnvalds.
Dūmu stabi pret zilām debesīm
Ja nedaudz ieskatāmies notikumu hronoloģijā, tad lasām, ka cīņas par Jelgavas aizstāvēšanu sākas 24.jūlijā ar pirmo padomju aviācijas uzlidojumu. 27.jūlijā aviācijas uzlidojumā tiek sagrauta dzelzceļa stacija. Padomju spēki pie Jelgavas dienvidrietumu puses ieradās naktī uz 28. jūliju. 29. jūlijā kaujas turpinās, padomju spēkiem izdodas nostiprināties tikai pilsētas nomalēs. 30. jūlijā pilsēta tiek sturmēta no Bauskas puses gar Lielupi, bet padomju spēki nespēj ieņemt ne dzelzceļa staciju, ne nokļūt pilsētas centrālajā daļā. 31. jūlijā padomju karaspēks pakļauj lielāko daļu pilsētas, pilsētas aizstāvji atkāpjas uz Lielupes labo krastu un uzspridzina abus tiltus. Laikā no 1. līdz 4. augustam ar mainīgām sekmēm norisinās cīņas Lielupes labajā krastā. 6. augustā sākas padomju armijas atkārtots uzbrukums, 7. augustā pilsēta Lielupes kreisajā krastā tiek ieņemta pilnībā. Tomēr kaujas Lielupes labajā krastā turpinājās.
Rakstniece Benita Veisberga savā darbā “Brīnumaini” raksta: “Bija pēdējās jūlija dienas. Saule, debess bez mākoņa. Vispirms, gaišā pēcpusdienā pie dzelzceļa stacijas nokrita dažas bumbas. Vēlāk pilsēta sāka degt. Vairākās vietās pret zilajām debesīm cēlās dūmu stabi. Vai tas bija tikai uzlidojums jeb vai krievi jau tuvojās? Mēs nezinājām, kas notiek. Uzturējāmies zemnīcas patvertnē, kas bija izrakta parkā pretī mūsu dzīvesvietai. Palaikam bija dzirdami šauteņu un ložmetēju trokšņi. Tuvcīņas? Nezinājām, ko darīt, kur iet. [..] Otrā dienā debess vairs nebija zila, bet brūna. Naktī apkārt liesmojošu namu rindas. Gaiss pilns lielām, dejojošām dzirkstelēm kā oranžām sniega pārslām. Neejiet ārā, ka neaizdegas drēbes. Karstuma strāvu radītā vējā locījās aizdegušies koki. No parka viesnīcas bija atvelta pilna muca ar alu. Kad dūmi kļuva pārāk biezi, mēs mērcējām kabatas lakatus alū un elpojām caur tiem. Ūdens bija jātaupa. Vīrieši slacināja patvertnes koka ieeju, lai tā neaizdegas.”
Par to, kāds bija kauju apmērs, raksta Jānis Blīvis savā pētījumā “Jelgavas aizstāvēšana 1944.gada vasarā” : “30.jūlija rītā sākas pilsētas ģenerālsturmēšana no Lielupes (Bauskas) puses, vēršot galveno triecienu pret dzelzceļa staciju. Pret nelielo pilsētas aizstāvju pulciņu apmēram 1 km frontē tika raidītas divas padomju divīzijas (10000 vīru vienā divīzijā) . Tomēr šis pasākums bija neveiksmīgs. Lielu atbalstu pilsētas aizstāvjiem sniedza latviešu aviācijas 35 lidmašīnu lielā “Nakts kauju grupa 12”, kura veica 300 kaujas lidojumus pret padomju spēkiem, nometot aptuveni 50 tonnas bumbu.”
Pilnas ielas izdegušu tanku
Jelgavas aizstāvēšanā 28. – 31. jūlijā piedalījās arī policijas žandarmu grupā ieskaitītais kareivis Pēteris Stabulnieks. Savās pēckara piezīmēs, kas bija balstītas padomju gūstā iznīcinātajā kara gadu dienasgrāmatā, viņš raksta, ka cīņu laikā “sevišķi ielu cīņās dabūjām kārtīgi izkauties. Vācieši pieveda artilēriju, nostādīja uz ielām. Krievu tankam vajadzēja tikai parādīties uz ielas, kā tas jau sašauts dega. Izdegušu, sašautu tanku bija pilnas ielas. Daudz mūsējo tur ziedoja savas dzīvības, sevišķi daudz krita ielu cīņās. Visapkārt gruveši, vēl vietām dega kādas koka daļas. Karstums neciešams. Dažreiz slēpdamies nokrita kādā gruvešu kaudzē, apdega rokas, drēbes, bet glābiņa nekur nebija. Galvu nedrīkstēja celt, krievi gāza virsū vēl karstāku uguni. Mocīja briesmīgas slāpes, ūdensvadi saspridzināti, nekur ūdeni nevarēja dabūt. Ūdens būtu dārgāks par zeltu, ja tikai varētu dabūt! Vienīgais glābiņš bija ogas un āboli, to gan Jelgavā bija pilnas malas. Mocīja arī nogurums un miegs, jo gandrīz nedēļa pagājusi, kā nebija gulēts”.
Ingrīda Vīksna romānā “Mums jābrien jūrā” sava varoņa Dekšņa mutē liek vārdus: “Jelgava tai laikā bija īsta aizmugures pilsēta – kaujas spējīgu vienību šeit nebija nekādu, atskaitot vienīgi divas veselības rotas, kam bija kauju pieredze, toties ieroču nebija nemaz. Rotas bija bruņotas austriešu šautenēm un modernām franču karabīnēm, kurām ne vienai, ne otrai nederēja vācu munīcija. Automātisko ieroču nebija, toties zēniem bija dūša un pusapdzijušas rētas no iepriekšējām kaujām.”
Ir ļoti grūti iedomāties tās šausmas, kas pārņēma pilsētu karstajās 1944.gada jūlija beigu dienās. Savas atmiņas par šo laiku romānā “Mīlestība caur Jelgavas liesmām” ielikusi arī rakstniece Ingrīda Karstā: “Ļaudis drūzmējās abpus sliežu ceļiem, gaidot vilcienu. Pēkšņi no gaisa, atskanot švīkstošai dārdoņai, vagoniem strauji pietuvojās lidmašīna. Uz to no zemes raidītie šāviņi netrāpīja mērķī, bet lidmašīnas izmestā bumba paveica savu ļauno darbu. Gaisā uzšāvās milzīgs liesmu mākonis. Visa pasaule drebēja. Atskanēja sprādziens pēc sprādziena, un liesmu vilnis zibenīgā ātrumā pletās plašumā. […] Uguns jūra trakoja , nespēdama pietiekami ātri izkausēt cisternu un vagonu metālu. Visā apkārtnē sadegušo cilvēku ķermeņi vēl nebija pilnīgi pārogļojušies, kad dūmi un liesmas centās viņu pelnus ieraut savos mutuļos un aiznest pār laukiem, lai pārvērstu plašā kapsētā.”
Kad pirms dažiem gadiem pirmo reizi vadīju savu izveidoto piemiņas ekskursiju “Jelgava jūlija liesmās”, uz to bija sabraukuši vecie jelgavnieki no malu malām, lai atcerētos, lai dalītos ar savām atmiņām. Pie Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles kāda sieviete pastāstīja, ka ar ģimeni bijuši tajā bēgļu vilcienā, bet viņi paspējuši ieskriet pilsētā, skrējuši centra virzienā, līdz viņus pamanījis pareizticīgo baznīcas mācītājs un mājis, lai nāk uz baznīcas pagrabu. Tur jau esot bijis pilns ar ļaudīm. Ģimene izdzīvojusi.
Lai arī sieviete piedzīvoto zināja teikt tikai pēc ģimenes stāstītā, pati bijusi par mazu, lai atcerētos, es sajutu, ka man blakus ir dzīva vēsture, cilvēki, kuri to, kas man ir tikai kāds sens notikums, atceras un paši to ir piedzīvojuši. Tāpēc runājiet, jautājiet, pierakstiet, kamēr vēl mums ir blakus šī traģiskā laika liecinieki.
