Tāds secinājums izskanēja konferencē «Lielupes baseins: kultūrvēsturiskā nozīme un ģeogrāfiskais faktors, kopīgais un atšķirīgais».
Tāds secinājums izskanēja konferencē “Lielupes baseins: kultūrvēsturiskā nozīme un ģeogrāfiskais faktors, kopīgais un atšķirīgais” Jelgavas muzejā pagājušā gada decembrī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesora Ērika Jēkabsona priekšlasījumā par Jelgavas lietuviešiem no 19. gadsimta beigām līdz 1940. gadam. Tuvojoties mūsu dienvidu kaimiņzemes valstssvētkiem, “Ziņas” aicināja vēsturnieku uz sarunu par šo un dažiem citiem toreiz izskanējušiem interesantiem faktiem un atzinumiem.
Konferencē izteicāt atzinumu, ka 19. gadsimta beigās mūsu dienvidu kaimiņtautai Jelgava bija tik nozīmīgs izglītības centrs, ka to varēja saukt par “lietuviešu Tērbatu”.
Jāņem vērā divi apstākļi, kāpēc šāda situācija 19. gadsimta beigās izveidojās. Pirmais – lietuviešu tautas stāvoklis tolaik. Rusifikācija, ko Krievijas varas iestādes izvērsa katoliskajās poļu un lietuviešu zemēs, kā arī Latgalē pēc poļu un lietuviešu 1843. gada sacelšanās. Valda latīņu drukas aizliegums, etniskajās lietuviešu teritorijās nav augstskolu, ļoti maz vidējo izglītības iestāžu, turklāt iekļūšana tajās ir grūta, tās pakļautas pastiprinātai rusifikācijai. Šajā laikā dzimst lietuviešu nacionālā kustība, ko zināmā mērā var pielīdzināt jaunlatviešiem. Daudzi lietuvieši, kas darbojas nacionāli noskaņotos pulciņos un no skolām dzimtenē tiek padzīti, dodas uz Jelgavu, kas ģeogrāfiskā tuvuma dēļ jau kļuvusi par svarīgu izglītības centru lietuviešiem un poļiem. Visvairāk lietuviešiem. Bijušo Šauļu ģimnāzistu vēlāko Jelgavas ģimnāzijas audzēkņu vidū ir virkne pazīstamu valstsvīru – gan Lietuvas, gan Polijas. Pēc mūsu kaimiņtautas vēsturnieku aprēķiniem, 19. gadsimta beigās skolā savulaik bijis pat 29 procenti viņu tautas brāļu – katrs trešais Jelgavas ģimnāzists – lietuvietis. Pret šiem datiem gan jāizturas piesardzīgi, jo šajā laikā bieži var sastapt lietuviskas izcelsmes ļaudis, kas sevi dēvē par lietuviešiem, bet runā tikai poliski. Kaut arī tieši inteliģence rada atmodu, liela tās daļa vai nu pārpoļojas, ja to vēl nav izdarījusi iepriekšējos gadsimtos, vai arī pārkrievojas (līdzīga iezīme, kā zināms, tolaik bija raksturīga arī latviešiem – daudzi, topot par inteliģences daļu, kļuva par vāciešiem vai krieviem). Tā ka ievērojama daļa minēto 29 procentu ģimnāzistu, iespējams, būtu jāpieskaita poļiem. Bet tik un tā lietuviešu patiesi bija samērā daudz, un viņu aktīvā daļa, kodols, kas veido savas organizācijas, gādāja par to, ka Jelgavas ģimnāzija viņiem kļuva par ko līdzīgu tam, kas Tērbatas universitāte latviešiem.
Ko varētu teikt par lietuviešu un poļu kopienu attiecībām Jelgavā?
Tas ir sevišķi interesanti: Jelgava izceļas ar to, ka te šīs attiecības ir labas – atšķirībā no Rīgas, Liepājas, kur tās ir ļoti saspringtas. Rīgā nonāk pat līdz kautiņam pēc mises (daļa lietuviešu nav apmierināta ar to, ka viņu dievkalpojuma laiks ir pārcelts un tamlīdzīgi). Jelgavā visi kopā darbojas Katoļu labdarības biedrībā. Jelgavas Lietuviešu savstarpējas palīdzības biedrības atpūtas vakaros var dzirdēt arī poļu, latviešu un vācu valodu. Galvenie apstākļi, kuru dēļ šāda draudzīga sadzīvošana iespējama, manuprāt, ir divi. Tam, ka pretrunas ar poļiem, mostoties lietuviešu nacionālajai pašapziņai, nesaasinās tik ļoti kā citur, iemesls ir tas, ka Jelgavā lietuvieši skaitliski dominē. Poļu vairāk ir Rīgā. Savukārt Jelgavā, kas tuvu Lietuvai, ir daudz lietuviešu no dažādām sabiedrības kārtām. Otrs – Jelgavas katoļu draudzes vadītājs lietuvietis Kazimirs Jasens, kas jaunībā piederējis pārpoļotajiem lietuviešiem, vēlāk, pievērsies lietuviskajām saknēm. Viņam izdodas apvienot un turēt kopā Jelgavas katoļu draudzes divas lielākās daļas – lietuviešu un poļu –, un šo darbu viņš veic līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Arī Latvijas Republikas laikā Jelgavā nav jūtamas pretrunas starp abām daļām – vismaz ne tik redzamas kā, piemēram, Rīgā.
Par spīti jau minētajiem apstākļiem, kas apgrūtina precīzu skaita noteikšanu, – kāda ir lietuviešu aptuvenā skaita dinamika Jelgavā no 19. gadsimta beigām līdz Latvijas brīvvalsts laikam?
Pirmā pasaules kara priekšvakarā pēc aptuveniem aprēķiniem draudzē bija apmēram tūkstotis lietuviešu. Bēgļu laikā skaits palielinājās līdz trim tūkstošiem. Pēc kara Lietuvā ne tikai atgriezās bēgļi, aizbrauca arī daļa lietuviešu, kas Jelgavā dzīvoja pirms kara. Skaitlis samazinās līdz sešsimt.
Par spīti tam, ka pēc Pirmā pasaules kara Jelgava vairs nebija “lietuviešu Tērbata” un viņu skaits mūsu pilsētā samazinājās, kopiena bija aktīva, tai skaitā politiski – kā referātā to ilustrējāt, pieminot mēģinājumu, izveidojot savu sarakstu, tikt ievēlētiem parlamentā.
Jā, tieši no Jelgavas. Jau pirmās Saeimas vēlēšanās lietuvieši piedalījās ar savu sarakstu. 1928. gadā lietuviešu organizācijas rīkoja vēlētāju pārvešanu uz Jelgavu. Te par viņiem nodeva 1176 balsis – vairāk nekā šīs tautības vēlētāju dzīvo pilsētā. Kopā ar balsīm no Ilūkstes apriņķa iznāca 2203. Ar to gan vienalga bija par maz, lai saraksts iekļūtu Saeimā. 1931. gadā tās jau ir 3100 balsis un atkal lielākā daļa – Jelgavā. Tas nozīmē, ka balsot uz Jelgavu bija braukuši vairāk nekā divi tūkstoši. Nav zināms, kā – ar automobiļiem vai kuģīti –, bet skaidrs, ka šāda organizēta vēlētāju pārvešana notika. Kas līdzīgs tam, kā deviņdesmitajos gados rīkojās Joahims Zīgerists.
Papildus šim visai kolorītajam sabiedriskās aktivitātes piemēram – ar ko vēl izcēlās lietuviešu sabiedrisko organizāciju dzīve divdesmitajos un trīsdesmitajos gados?
Daudz noteica Lietuvas tuvums, līdzīgi kā mūsdienās bija visai cieša Jelgavas un Šauļu sadarbība – arī pašvaldību līmenī – amatpersonu vizītes, koncerti un citi sarīkojumi. Svarīgs notikums bija tas, ka 1937. gadā apvienojoties Zemgales Lietuviešu biedrībai, kā arī katoļu jaunatnes biedrības “Šviesa” un sporta savienības “Vytis” vietējām nodaļām, izveidojās Jelgavas Lietuviešu biedrība. Bet jau 1930. gadā Zemgales muzeja biedrībā ar skolotāja F.Adomaiša centieniem sāka darboties Lietuvju nodaļa, kas Zemgales Mākslas un vēstures muzejā Akadēmijas ielā izveidoja savu nodaļu ar 700 eksponātiem. Ekspozīcijas, kas pastāvēja līdz pat četrdesmitajiem gadiem, liktenis ir neskaidrs –, visticamāk, tā pazuda kara laikā. Varbūt ko vairāk spētu pastāstīt kāds no tā laika Jelgavas lietuviešu kopienai piederīgajiem?
