Apgalvojumu, ka Jelgavai nepieciešama attīstība un ka to lielā mērā noteiks nākamais pilsētas Domes sastāvs, šķiet, nenoliegs neviens.
Apgalvojumu, ka Jelgavai nepieciešama attīstība un ka to lielā mērā noteiks nākamais pilsētas Domes sastāvs, šķiet, nenoliegs neviens. Un tomēr risinājumu katrs politiskais spēks centīsies meklēt savas kompetences ietvaros. Viena partija Jelgavā gribēs attīstīt informāciju tehnoloģijas un zināšanu ietilpīgās nozares, otra vēlēsies izglītot pašvaldību darbiniekus projektu rakstīšanā, lai viņi spētu pilsētai piesaistīt Eiropas Savienības pirmsstrukturālo fondu līdzekļus, trešā centīsies pagriezt atpakaļ tos tūkstošus jelgavnieku, kas katru darbadienu dodas uz darbu Rīgā. Katrā ziņā nākamajai Domei vajadzēs izsvērt daudzas iespējas un no tām izvēlēties tikai vienu īsto. Ar savu partiju piedāvājumiem diskusijā ar Modri Sprudzānu dalās Latvijas Zemnieku savienības deputāta kandidāts, LLU rektors Voldemārs Strīķis, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas deputāta kandidāte, Jelgavas rajona pašvaldības izpilddirektore Irēna Škutāne, «Latvijas ceļa» («LC») deputāta kandidāts, a/s «Jelgavas maiznieks» valdes priekšsēdētājs Einars Grigors un apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK deputāta kandidāts, Jelgavas pašvaldības izpilddirektors Jurijs Strods, kas sarunā iesaistās ar nelielu nokavēšanos.
Raksturojiet, lūdzu, instrumentus, ar kuru palīdzību jūsu saraksts centīsies uzlabot situāciju pilsētas budžetā, veicinot pilsētnieku labklājību, attīstot uzņēmējdarbību, infrastruktūru utt.? V.Strīķis: Tas ir ļoti būtisks jautājums. Mūsu līderis Andris Rāviņš saskata konkrētus risinājumus uzņēmējdarbības attīstīšanā, piemēram, RAF rajonā, kur jau tuvākajā laikā iespējams radīt līdz pat tūkstoš darba vietām. Mums ir jāuzlabo arī nodokļu iekasēšana, un es domāju, ka līdz ar to pilsētai būtu kādi procenti klāt. Galvenais mūsu uzdevums – mobilizēt dažādās Jelgavas valstiskās un nevalstiskās organizācijas, lai katrs varētu dot savu artavu un izmantot gan intelektuālās, gan cita veida iespējas. Tas pilsētai var dot papildu ieņēmumus. Protams, īpaši svarīgi ir piesaistīt investīcijas – gan valsts, gan uzņēmēju, gan ārvalstu.
I.Škutāne: Jautājums, kuru uzdevāt, ir visaptverošs un globāls. Mūsu saraksta deputātkandidāti uzskata, ka daudzējādā ziņā gan pilsētas, gan reģiona uzplaukums būs atkarīgs no valsts politikas. Gribu teikt, ka ļoti svarīgs faktors ir Eiropas pirmsstrukturālo fondu līdzekļu izmantošana. Mēs ļoti aktīvi strādājām, lai šo fondu nauda tiktu nodota reģioniem. Sākumā valdība arī piekrita, bet diemžēl nezināmu apsvērumu dēļ tā nobalsoja, ka nauda tiks centralizēta un dalīta no Rīgas. Protams, liela ir mūsu interese, lai līdzekļi tiktu novirzīti reģioniem un tos saņemtu arī Jelgava. Ja paskatāmies periodu desmit gadu garumā, gribas teikt, ka Jelgavai ļoti maz ir piesaistītas valsts neatmaksājamās investīcijas. Protams, lielākais panākums ir Driksas un Lielupes tiltu remonts, bet pie šiem projektiem Domes speciālisti strādājuši no 80. gadu beigām. Jau tad attiecīgās valsts institūcijas paziņoja, ka tilti ir avārijas situācijā.
Mūsu uztverē pilsētas budžeta filosofija būtu jāmaina vispār, jo pilsētas budžets ir instruments, ar ko politiķi var realizēt savu varu, savas programmas. Un, pirmkārt, ir svarīgi, cik liela būs šī komanda jau politiskā ziņā, otrkārt, politiķi, pat ja viņi ir pozīcijā, neko nevar izdarīt pilsētā, ja viņi strādā atrauti no nozaru speciālistiem, iestāžu vadītājiem un uzņēmējiem.
Ja paskatās pēc būtības, tad pilsētas budžets ir nepietiekams. Pirmkārt, ļoti liela summa – 1,3 miljoni latu – šogad ir jāatmaksā par kredītiem. Arī budžeta pieņemšana ir komandas darbs, un jāvienojas par to, ko tad gribam panākt šajā gadā. Ja vēlamies izremontēt 2. ģimnāzijas halli, tad mēs to darām un piecieš kultūras nami; ja šogad gribam veicināt uzņēmējdarbību, tad visus spēkus veltām šim pasākumam. Budžets ir ierobežots, un vienā gadā nevar «pacelt» visas nozares. Ļoti stingri jāseko pašvaldības īpašuma apsaimniekošanai un izmantošanai. Arī tas ir naudas iekasēšanas avots.
E. Grigors: Pirmais un svarīgākais jautājums ir darba vietu radīšana, kas ir tiešs iedzīvotāju ienākuma nodokļa papildinājums. Ir jāpanāk, lai iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšana nonāktu Jelgavas rīcībā, jo pašlaik kavējums, kad naudiņa atgriežas pilsētas budžetā, ir 15 līdz 20 dienu, un tas ir nepieļaujami. Viena divpadsmitā daļa budžeta faktiski ir izņemta no aprites.
Darba vietas ir svarīgs jautājums. Domāju, ka visas partijas arī runās, ka darba vietas ir jārada un jārada daudz. Domei jādod uzņēmējam iespēja saņemt informāciju par to, kādas iespējas pilsētā ir izvietot ražotnes – kur un kādas –, un ko pašvaldība vēl var dot – vai tās ir kādas Domes rīcībā esošas ēkas, kuras varētu iznomāt kāda uzņēmuma vajadzībām vai arī pārdot par simbolisku cenu. Ne tā, kā tas ir bijis līdz šim, kad uzņēmējs spiests savu ražotni atvērt kādā citā pilsētā, jo šeit viņam ir paprasīta pārāk augsta cena par vecu graustu. Un viņam bijis izdevīgāk atvērt savu ražotni citā pierīgas rajonā. Diemžēl šādi fakti ir.
Domei un izpildstruktūrām noteikti vajadzētu atbalstīt un mēģināt piesaistīt līdzekļus informāciju tehnoloģiju nozarei un veicināt tās attīstību. Tā ir nozare, kur produkts ir ar augstu pievienoto vērtību, un tas ļoti veicinātu pilsētas budžeta papildināšanu. To varētu darīt uz LLU bāzes, iespējams, veidojot tehnoloģisko parku. Radot biznesa inkubatorus un tamlīdzīgas lietas – piesaistot mācībspēkus, zinātnisko potenciālu. Tie ir jautājumi, kuriem vajadzētu pievērst uzmanību. Tas arī dos vislielāko papildinājumu, jo darba algas šajā nozarē strādājošajiem būs stipri lielākas par vidējām Jelgavā.
«LC» programmā ir ierakstīts, ka mēs apņemamies radīt 1500 darba vietu. Tas ir ar domu, ka jābūt kādai ražotnei vai ārzemju firmas filiālei, kas nodarbinās vismaz 1000 līdz 1200 darbinieku. Un to var izdarīt pa dažādiem ceļiem. Ir mums sadraudzības pilsētas, esam Eiropas Padomes locekļi, jau valsts līmenī esam sākuši sadarbību ar daudzām starptautiskām organizācijām. Ja rūpīgi pastrādā un pameklē, var atrast, piesaistīt un ieinteresēt. Šīs lietas var sakārtot divos trijos gados. Un vēl 200 līdz 500 iedzīvotāju varētu atrast darba vietas jau esošos vai mazākos uzņēmumos.
Jūs visi trīs saistībā ar Jelgavas attīstību minējāt spēju piesaistīt investīcijas – gan ārvalstu, gan valsts. Kādus pasākumus jūsu saraksta deputātu kandidāti plānojuši veikt investīciju pieplūdes veicināšanā?
V.Strīķis: Ja strādā savlaicīgi un redz vairākus gadus uz priekšu, tad noteikti var piesaistīt investīcijas. Ja mēs, universitāte, pagājušajā gadā vien spējām piesaistīt valsts investīcijas 400 tūkstošu latu apmērā un kopā ar pašu pelnīto savā attīstībā varējām ieguldīt ap miljonu latu, skaidrs, ka katram uzņēmumam ir iespējas to izdarīt, arī pilsētai. Kad šajā Domē izdevās nedaudz sakārtot vadīšanu, izpildvarai tika uzstādīti konkrēti uzdevumi, tad pagājušajā gadā bija un arī šajā būs investīcijas tiltu remontam.
Ja jau rajons varēja piesaistīt investīcijas, pilsēta arī var. Nevar braukt uz ārzemēm ekskursijā. Jābūt desmit projektiem rezervē, un viens noteikti uzvarēs. Projektu vajag daudz, un to veidošanā aktīvi jāiesaista gan valstiskās, gan nevalstiskās organizācijas. Un otrs – kā mēs izmantojam līdzekļus, kurus piesaistām. Katram latam jābūt ar iespējami lielāku atdevi. Bez investīcijām, protams, nav attīstības. Investīciju piesaistē liela rezerve ir kredīts, to ir jāizmanto cilvēku apmācībai un domei jānodrošina uzņēmīgiem cilvēkiem atvieglojumi. Tas ļauj palielināt darba vietu skaitu.
I.Škutāne: Rajonā darbs ar ārzemju investīciju piesaisti nav slikts. Ja procentuāli salīdzina rajona un pilsētas iedzīvotāju skaitu, pilsētai gada laikā vajadzētu piesaistīt ap pusotru miljonu latu. Tas tik lielai pilsētai būtu normāls darbs. Kā nozīmīgāko avotu es saskatu Eiropas pirmsstrukturālo fondu naudu, pie kuras ir jāstrādā.
Un pie investīciju projektiem nav jādarbojas vienam cilvēkam attīstības departamentā, jāstrādā kopā ar attiecīgās nozares speciālistiem. Valstij ir ārkārtīgi daudz līdzekļu dažādos fondos, no kuriem varētu paņemt naudu. Bet ir jābūt ļoti kvalificētiem speciālistiem un nevar žēlot naudu darbinieku izglītībai: cilvēkiem ir jāmācās rakstīt projektus un ar tiem jāstrādā.
E.Grigors: Ja runājam par investīcijām, svarīgs ir intensīvs un metodisks darbs šajā virzienā. Protams, tie ir Eiropas pirmsstrukturālie fondi, tie ir arī dažādi vietējie fondi, piemēram, Privatizācijas fonds, kura līdzekļi gan pamazām sāk izsīkt, gan vides aizsardzības un dažādi citi fondi, kas Latvijā pašlaik eksistē. Tā ir sadarbība gan ar valsts iestādēm, gan ar Pašvaldību savienību. Protams, jārēķinās arī ar pilsētas iespējām, jo daudzi no šiem fondiem paredz pilsētas līdzfinansējumu.
Atšķirībā no iepriekšējiem runātājiem «LC» pašlaik ir iespēja uz šiem procesiem iedarboties arī valdības līmenī un izmantot valdības administratīvo potenciālu.
Jelgavas ģeogrāfiskais stāvoklis ļauj 15 tūkstošiem cilvēku ik dienas doties uz darbu Rīgā. Šajā sakarā ir izskanējuši vairāki viedokļi. Vieni pārliecināti, ka Jelgavai vairs nav ko domāt par lielrūpniecības attīstību un jāizmanto pašreizējā situācija, attīstot pakalpojumu sfēru, otri uzskata, ka vajag censties darīt tā, lai šie cilvēki nebrauc strādāt uz Rīgu. Kāda ir jūsu saraksta vīzija par iespējamajiem risinājumiem šajā situācijā? Vai jūs saredzat iespēju šos 15 tūkstošus pagriezt atpakaļ, vai arī uzskatāt, ka šo cilvēku nodarbināšana Rīgā nav nekas slikts?
V.Strīķis: Šis jautājums man liekas visvairāk sasāpējis, un es tajā saskatu vislielākās iespējas. Mums jābūt pilsētas attīstības modelim. Ja saskatām resursus, tad mums šie 15 tūkstoši cilvēku ir it kā rezervē. Viņi savu kvalifikāciju ir apguvuši Rīgā, un daļa – arī ārzemēs. Ja mēs viņu potenciālu spēsim piesaistīt Jelgavai, tā vairs nebūs guļamvagons. Jelgavu iespējams attīstīt gan kā uzņēmēju, gan kā dažādu pakalpojumu pilsētu. Attīstoties infrastruktūrai, universitāte varētu piesaistīt ar savu pili – varētu rīkot konferences, dažādas mācības vai kursus. Mēs «atvērām» informāciju tehnoloģiju specialitāti, mums ir līgums ar a/s «Dati», un strādājam pie tā, lai šeit atvērtu tehnoloģisko centru. Lai tie, kas šo specialitāti apgūs, nebrauktu strādāt uz ārzemēm, bet varētu dzīvot un strādāt tepat, saņemot labu atalgojumu. Tāpēc mums ir jāattīsta ne tik daudz materiāli vai kapitālietilpīgās nozares, bet gan intelektuāli ietilpīgās.
I.Škutāne: Protams, nevienam no mums nav patīkami, ka Jelgavu sauc par guļamvagonu. Pēc mūsu domām, ir jāpanāk, lai Jelgava būtu pilsēta, kas ir attīstīta dažādās jomās, lai mēs pagrieztu tos 15 tūkstošus atpakaļ no Rīgas, jo zinām, ka uz Rīgu dodas strādāt enerģiskākie, gudrākie, kvalificētākie cilvēki. Par naudas impulsu šai lietai varbūt varētu kalpot nauda, kas tiks iegūta, pārdodot 51% Jelgavas Siltumtīklu akciju. Nezinu, cik miljoni tie būs, bet katrā ziņā tā ir ievērojama summa, kas ir jāiegulda izglītībā, informāciju tehnoloģijās, infrastruktūras attīstībā, kas arī varētu veicināt uzņēmējdarbības vidi. Protams, ka pilsētas attīstības plānam ir jābūt kontekstā ar visas valsts un pirmkārt ar reģiona attīstību. Nebūtu normāli pašiem celt, teiksim, augsti tehnoloģiski attīstītu slimnīcu, ja tādas ir tepat Rīgā, un šī nozare nebūs rentabla. Vai arī celt Jelgavā lielu un labiekārtotu pansionātu, ja tāds ir tepat, piecus kilometrus ārpus pilsētas.
E.Grigors: Man šķiet, ka tā nav liela nelaime, ka šie tūkstoši ik dienu dodas uz Rīgu. Lielāka nelaime būtu tad, ja viņi pārceltos dzīvot uz turieni, jo tomēr viņu nodoklis nāk atpakaļ pilsētas budžetā. Nepatīkami ir tas, ka lielu daļu no nopelnītās naudas šie cilvēki Rīgā arī iztērē. Bet process būs, šie cilvēki atgriezīsies Jelgavā, un es domāju, ka tuvāko 10 līdz 15 gadu laikā viņi visi būs atpakaļ. Rīgā dzīve paliks aizvien dārgāka, bet Jelgavā tā vienmēr būs lētāka. Jelgavas tuvums Rīgai ir pozitīvs moments, jo mēs daudz ko no tā varam iegūt. Un jādomā, ka daļa Rīgas iedzīvotāju ar laiku pārcelsies uz galvaspilsētas tuvumā esošajām pilsētām, to skaitā arī uz Jelgavu, kur dzīve būs lētāka nekā megapolē, par kādu Rīga pašlaik veidojas. Tātad mums ir jābūt gataviem šos cilvēkus uzņemt un piedāvāt viņiem darbu. Pareizi Škutānes kundze teica, Rīgā pašlaik strādā kvalificētākie un gudrākie Jelgavas prāti. Atgūstot viņus atpakaļ, pilsētas ekonomikā varam iegūt jūtamu pacēlumu.
J.Strods: Pašlaik mūsu valsts pārdzīvo kapitāla uzkrāšanas procesus. Tas nozīmē, ka līdzekļi tiek ieguldīti jomās, kur nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, diemžēl. Parasti līdzekļi «aiziet» tirdzniecībai, pakalpojumiem u.tml. Es ļoti ceru, ka pēc gadiem diviem mūsu metropole – tas lielais trauks būs pilns, šļāksies pāri malām un nāks arī uz tuvākajām pašvaldībām, kas atrodas ap Rīgu. Mums vienkārši uz to brīdi ir jābūt gataviem parādīt, ka esam tā labākā vieta, kurp nākt. No pašvaldības varētu būt atsaucība, piemēram, zemes nodokļa jautājumā. Tai ir jāizstrādā noteikumi, kas paredz atlaides tiem, kas šeit nāk gadu vai divus, ja potenciālais investors iegulda tik un tik līdzekļu un rada tik un tik darba vietu, bet tikai pēc tam, kad tas ir noticis.
Kas attiecas uz Rīgā strādājošajiem, esmu priecīgs, ka viņi aktīvi strādā un darbojas, jo iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa atnāk uz pašvaldību. Tas ir ļoti labi, un diemžēl es neticu, ka pašlaik mēs spēsim Jelgavā piedāvāt konkurētspējīgas algas salīdzinājumā ar tām, kādas šie cilvēki saņem Rīgā. Kaut vai par to pašu datorspecialitāti. Es zinu, cik cilvēki saņem šeit, un cik Rīgā, strādājot, pat vēl zemākā amatā. Ir atšķirība, bet, paldies Dievam, ka viņi brauc dzīvot uz šejieni.
Jelgavai ļoti aktuāls jautājums ir drošība. Pēc Aļģimanta Burbas aplēsēm, pilsētā darbojas vismaz 300 nelegālā alkohola tirdzniecības vietu jeb «točku», strauji izplatās narkomānija, mācību iestāžu tuvumā strādā narkodīleri. Sociāli nelabvēlīgā situācija pilsētā tam ir laba augsne. Lai arī jaunatnes problēma ir visas Latvijas problēma, Jelgava šajā ziņā izceļas citu pilsētu vidū. Kādus pasākumus jūsu saraksts iecerējis veikt, lai mainītu situāciju uz labo pusi?
J.Strods: Ir vairāki projekti, kas tiek realizēti. Jau trešo gadu pilsēta ir saņēmusi pārdesmit tūkstošu latu, lai jauniešiem palīdzētu atbrīvoties no atkarību izraisošu vielu – alkohols, narkotikas –lietošanas un liktu kaut ko pretī, ar ko viņi varētu nodarboties brīvajā laikā. Ar šo līdzekļu palīdzību tiek sakārtotas ārpusskolas interešu nodarbības vietas, piemēram, Lediņu nometnē. Maijā noslēgsies projekts, kura rezultātā tiks iespiestas brošūras un pie kādas no mācību iestādēm uzstādīta viena novērošanas kamera. Iespējamo narkodīleru darbība var tikt fiksēta, un viņi baidīsies. Vismaz viņu dzīve vairs nebūs tik viegla. Sociālās mājas pirmajā stāvā šogad tiks izbūvēts jauniešu rehabilitācijas centrs. Tur būs speciālisti, kas varēs kaut ko darīt, un tā vismaz būs vieta, kur jaunieši varēs pavadīt laiku, nelietojot šīs vielas.
E.Grigors: Ilgākā laika posmā visa pamatā ir sociālā situācija – Jelgavā ir diezgan daudz maznodrošinātu cilvēku, tas ir arī Jelgavas čigānu populācijas jautājums. Viņi, LR pilsoņi, pašlaik ir bezizejas situācijā. Šāda vide veicina noziedzību, narkotiku, AIDS izplatību. Jāmeklē noziedzības cēloņi un jālikvidē. Deputātiem jārada budžeta palielinājums, un pilsētas budžetu papildinošie līdzekļi jānovirza drošības pasākumu finansēšanai.
I.Škutāne: Šī lieta ir ļoti nopietna. Tā degradē jaunatni. Par Jelgavu radies negatīvs iespaids, tas, protams, veido arī ļoti negatīvu vidi uzņēmējdarbībai pilsētā. Lai risinātu šo problēmu, jāatvēl līdzekļi izglītībai, bērni jāmāca un viņiem jāstāsta par narkotikām un to ietekmi. Un ir jāatvēl pietiekami līdzekļi interešu izglītībai. Jādara viss, lai pilsētā atjaunotu daudzās sporta būves. Ir jābūt ļoti labai sadarbībai starp valsts, municipālo policiju un pašvaldību. Pašlaik tā nav koleģiāla, citādi neko nepanāksim cīņā pret «točkām» vai narkotiku tirdzniecību.
V.Strīķis: Šeit tika runāts par finansēm, un mūsu saraksta katram kandidātam ir priekšlikumi, kā papildināt pilsētas budžetu, lai līdzekļus varētu novirzīt šiem mērķiem. Policijai jāstrādā ļoti sistemātiski, tāpat citām struktūrām. Liela loma ir arī izglītībai jau no mazām klasītēm. Īpaši gribas runāt par sportu. Mums izdevās saglābt sporta namu, uz kuru brauc cilvēki no visas Zemgales. Nākamais – kultūra. Ir jāsakārto pilsētas atpūtas bāzes, lai tās neizmantotu narkotiku tirgoņi. To visu atbalstot un sakārtojot, mēs varam jauniešus novirzīt lietderīgai laika pavadīšanai.
