Arhitekts, bijušais Jelgavas Būvvaldes vadītājs Arvīds Račinskis sākotnēji pauda, ka viņam kā šā objekta pretiniekam savu viedokli nebūtu ētiski izteikt.
Arhitekts, bijušais Jelgavas Būvvaldes vadītājs Arvīds Račinskis sākotnēji pauda, ka viņam kā šā objekta pretiniekam savu viedokli nebūtu ētiski izteikt. Tomēr to esam saņēmuši.
Katrs vēsturisks laika periods atstāj savu zīmogu pilsētas sejā. Svešzemju iebrucēji mums atstāja mūra cietokšņus, pilis, parkus, baznīcas, padomju vara – mikrorajonus un sakņudārziņus. Arī Jelgavai bijuši vairāki periodi, un nu pienācis šis ar tirdzniecības centriem – pieminekļiem laikam, kurā dzīvojam. Laikam, kurā komerciālās intereses ir spēcīgākas un ietekmīgākas par normatīviem, regulējošām prasībām, par arhitektu un amatpersonu godaprātu un ētiku. Laikam, kurā dominē būvētāju un investoru intereses, vēlmes, iegribas un ambīcijas.
Šis laiks būvniecībā ir unikāls ar savu agresivitāti. Tāda, šķiet, nav redzēta nekur citviet pasaulē. Tā pamatā ir straujā ekonomiskā, pareizāk sakot, finansiālā, aktivitāte padomju varas papostītajā vidē. Šai agresijai trūkst savu toreadoru, spēcīgas likumdošanas bāzes būvniecībā, atbilstoša līmeņa likuma kalpu un sabiedrības pietātes pret to. Diemžēl jāpaiet zināmam laikam, jāizslimo daudzas slimības, lai mēs sasniegtu attīstīto pasaules valstu juridisko un profesionālo attiecību modeli.
Kāds ir mans viedoklis par šo objektu? Negatīvs. Šķiet dīvaini: kā tā?! Vajadzētu taču priecāties par katru sakārtotu stūrīti, katru ieguldītu latu mūsu dzīves, darba un atpūtas telpā… Bet – nekā! Tas tāpēc, ka rezultāts ir nevis baudāms, bet kā slogs mūsu apziņai.
Jelgavai nu ir savs džokers jeb āksts (joker tulkojumā no angļu valodas – zobgalis, jokdaris). Nav tikai skaidrs, vai tas domāts sabiedrības uzjautrināšanai vai tās izsmiešanai. Par ko īsti ir šī uzjautrināšanās vai pasmiešanās: par visatļautību, visvarenību, normatīvo aktu un noteikumu nenozīmīgumu, sabiedrības beztiesību apkārtējās telpas veidošanā?
Redzam, ka arhitekts gribējis kaut ko pateikt, un, šķiet, tas viņam ir izdevies! Ēka kļuvusi par izteiksmes valodu, nevis vienkāršu apjoma aizpildījumu. Un jelgavniekiem ir ko padomāt un paanalizēt.
Driksas ielas fasāde – farss, ākstu atribūtikas ietērpta, ar plati atplestu, izretinātu zobu muti rotaļīgi pasmejas par, iespējams, kādreiz tur bijušu vēsturisko apbūvi. Pasta un Katoļu ielas fasādes – vēss un vienaldzīgs pliķis jebkāda pilsētas centra rakstura apbūvei, asociatīvi saistāma ar tādu pašu vienaldzību pret pilsētvidi kā padomju laikos būvēto Mašīnbūves, Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu fasādes. Ražošanas objekta funkciju stingri un nenoliedzami apstiprina vērienīgā un rupji atkailinātā gaisa apmaiņas iekārtu instalācija uz jumta. Toties aizmugures fasāde ir kā resna, rupja pēcpuse, izaicinoši un nekaunīgi pagriezta pret pilsētas un rajona administrāciju, atņemot tām ne tikai telpisko cieņu, godu un lepnumu, bet arī parādot savu patieso vietu. Tā vien liekas, ka “Indrāni” no skatuves ienāk arī Jelgavā un senčiem jāiet vien vecajā pirtiņā! Vai nav meistardarbs?!
Jokdaris pasmējās: vai tagad Driksas ielas kvartāla detālajā plānojumā noteiktā perimetrālā apbūve būtu jālabo uz pilnu būvmasu visā zemesgabalā un Jelgavas apbūves noteikumos noteiktās minimālās neapbūvētās teritorijas (no 15, 25 procentiem un vairāk) vajadzētu svītrot? Citādi nav saprotams, kāpēc šie normatīvie akti bijuši vajadzīgi.
Pretstatā padomju plānveida saimniekošanai šodien mūsu pilsēta ir komercobjektu batāliju poligons, kur ar vajadzību vai bez, ar nojautu vai bez par iespējamu veiksmi biznesā katrs daudzmaz apbūvējams zemesgabals tiek nodrošināts ar tirdzniecības centru. Nav skaidrs, vai arī šā objekta ieceres autori ir analizējuši, kādai mērķauditorijai objekts paredzēts. Vai tie ir mūsu pilsētā dzīvojošie studenti vai mūsu rajona iedzīvotāji, kuru iecienītākais maršruts ir Driksas gājēju ielas zona? Vērtējot iespaidīgo ēkas būvapjomu, tam vajadzētu aprīt milzīgu ļaužu apjomu. Vai šeit klejo tāda iepirkties kāra masa? Zinot situāciju, kāda bija iepriekšējos gados, kad šajā kvartālā atradās tikai divas administratīvās, viena dzīvojamā un “Preses apvienības” ēka, varam ar šausmām prognozēt apkārtējo ielu un ietvju noslogotību. Jau pašlaik autobraucējiem Jelgavas centrā šķiet, ka krāsainie aplīši ielu malās ar dažādiem aizpildījumiem ir tikai pilsētas ikdienas dekorācijas. Nākotnē var gaidīt, ka nepārdomātu objektu izvietošana pārblīvētās teritorijās veicinās autovadītāju vienaldzību pret satiksmes noteikumiem – ja ir auto, to vajag arī kaut kur novietot!
Nebrīnīšos, ja tuvākajā nākotnē šāds objekts tiks izraudzīts arhitektu un būvinženieru mācību grāmatām kā izcili negatīvs pilsētu centra apbūves piemērs. Tomēr gribas cerēt, ka jau tuvākajā laikā arī pie mums mainīsies attieksme pret likumību, normām un noteikumiem, kā arī pret personām, kuru uzdevums ir ne vien ievērot, bet arī sekot to izpildei. Gribas cerēt, ka Eiropa mums palīdzēs!
