Tādas īstas mūzikas dzīves Jelgavā pēckara laikā, manuprāt, nemaz nav bijis. Šajā periodā ir izveidojies ļoti maz skaistu tradīciju ar plašu rezonansi.
Tādas īstas mūzikas dzīves Jelgavā pēckara laikā, manuprāt, nemaz nav bijis. Šajā periodā ir izveidojies ļoti maz skaistu tradīciju ar plašu rezonansi. Nevaram mēs stāvēt līdzās «Liepājas dzintaram» vai Bauskas Senās mūzikas festivālam. Salīdzinājumā ar trīsdesmito gadu mūzikas ziedu laikiem Jelgavā vēl «esam zīdaiņu autiņos» – diezgan skumja atziņa.
Viens no galvenajiem iemesliem varētu būt tas, ka Jelgavā pēckara gados ir pietrūcis personību un tādu vēl joprojām ir maz. Nav daudz fanātisku cilvēku, kas nāk ar idejām un galvenais – gatavību tās realizēt. Iespējams, to ietekmē fakts, ka Jelgavai daudz mūziķu un vispār radošu personību vajadzējis «importēt» no citiem novadiem, jo pēc kara pilsēta bija gandrīz pilnībā izpostīta. Tagad, ja arī uzrodas kāds entuziasts, drīz tas tiek noskausts, jo «latvieši ir lieli gardēži; labākais deserts tiem ir otrs latvietis». Pašlaik, piemēram, pilsētai ļoti pietrūkst kārtīga virsdiriģenta – autoritatīvas personības, kas virzītu mūzikas dzīvi Jelgavā. Pašreizējais virsdiriģents Kaspars Putniņš uz vietas ir ļoti maz. Profesionāļu trūkums veicina to, ka daudzus vadošos amatus šajā jomā ieņem cilvēki, kas nav profesionāļi vai ar mūziku saistīti minimāli. Cilvēks, kuram mūzika nav sirdslieta, nevar ar visu atdevi nodoties tās problēmu risināšanai. Ar to, manuprāt, izskaidrojams arī Jelgavas kultūras nama pašreizējais panīkums. Lielāka vadības profesionalitāte un labāks menedžments ļautu kultūras namam attīstīties un pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Par piemēru var ņemt kaut vai «Tonusu», kas nav augstas klases kultūras iestāde, bet nopietns menedžera darbs ļāva uzaicināt tik slavenu mākslinieku kā Mihails Bojarskis. Arī tad, ja viņš uzstātos kultūras namā, domāju, zāle būtu pilna.
Otrs būtisks Jelgavas mūzikas dzīves attīstības kavēklis, protams, ir finansējuma trūkums. Pilsēta ir pārāk lielos parādos, lai kaut ko realizētu mūzikā vai kultūrā vispār. Domē ir arī pārāk maz deputātu, kas «stāv un krīt» par kultūras lietām. Protams, es nepārmetu tiem, kas aizstāv citas jomas, jo līdzekļus vajag arī tur. Ir tikai žēl, ka pilsēta nevar ierīkot kādu atpūtas vietu jauniešiem, kas būtu pieejama visiem. Skolas nevar uz saviem pasākumiem atļaut nākt jebkuram, jo tad būtu jāveic nopietni drošības pasākumi. Arī mūsu skolā nesen notika koncerts, kas varēja interesēt daudzus jauniešus, bet tieši drošības apsvērumu dēļ tas bija pieejams tikai «mūsējiem». Kā lielisku atpūtas vietu jauniešiem es redzu Studentu teātra ēku blakus Valdekas pilij. Tur arī agrāk tika rīkoti daži muzikāli pasākumi jauniešiem. Satiksme ar turieni ir laba, tuvākās dzīvojamās mājas atrodas patālu, un telpas ir pietiekami lielas. Viss, kas vajadzīgs, – entuziasti un nedaudz līdzekļu.
Tā kā kultūras namā vai citās pilsētas kultūras iestādēs dažādu apstākļu dēļ notiek maz mūzikālu pasākumu, par mūzikas dzīves centriem pilsētā ir izveidojušās skolas un baznīcas, it īpaši Sv.Annas baznīca. Arī 4. vidusskolā pēdējā laikā ir pieaudzis koncertu skaits. Īpaši prieks ir par to, ka visus tos snieguši augstas klases mākslinieki. Nesen pie mums viesojās Pērnavas meiteņu koris «Ave». Prieks ir arī par regulārajiem koncertiem Annas baznīcā – tie dod iespēju jelgavniekiem dzirdēt slavenus mūziķus un pašmāju māksliniekus. Jāuzteic nesen notikušais V.A.Mocarta «Kronēšanas mesas» atskaņojums, kas bija tiešām izdevies. Domāju, ka labāk ar Jelgavas mūzikas dzīves veidošanu varētu veikties jaunajai mūziķu paaudzei. Te varu minēt Ingu Leilandu, Ingrīdu Vilkārsi un Aigaru Reini. Kaut gan grūti kaut ko prognozēt – viss atkarīgs no apstākļiem un cilvēku darba. Kas gan būtu domājis, ka, piemēram, Bauskas Senās mūzikas festivāls iegūs valsts un pat starptautisku nozīmi.
Agris Celms, Jelgavas pilsētas Domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs, Jelgavas 4. vidusskolas direktors
