Nupat Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs izdevis grāmatu “Jelgavas parki stāsta”, kuras autore ir vēsturniece un muzeja galvenā speciāliste Inese Deksne. Lai arī grāmatas atvēršanu plānots rīkot vēlāk, jau tagad ir iespējams to iegādāties, iepriekš piesakoties muzejā.
– Ko tad stāsta Jelgavas parki? Un cik ilgs laiks nepieciešams, lai visus stāstus apkopotu grāmatā?
Starp visiem darbiem, ko darām, mums ir dežūrdarbi, kuru gaitā kaut ko pētām. Kad pienāk janvāris, mēs sākam domāt, ko katrs gribētu pētīt, un pirms dažiem gadiem, varētu pat teikt, vairāk sava prieka pēc, es nolēmu pievērsties Jelgavas parkiem. Kad jaunībā sāku strādāt muzejā, nāca daudz cilvēku un jautāja par pilsētas vēsturi un tajā skaitā par parkiem. Katrs kaut ko mācēja pateikt, bet nebija tāda kopīga pētījuma. Divdesmit gadus es to paturēju prātā, līdz nolēmu sākt vākt un apkopot materiālus par šo tēmu, tam pagāja divi trīs gadi. Esmu ļoti priecīga, ka to uzņēmos, jo uzzināju daudz ko jaunu. Pati esmu jelgavniece, visu mūžu šeit dzīvoju, taču tagad uz parkiem esmu sākusi skatīties pavisam citādāk.
Caur parkiem ir ļoti ērti pastāstīt par pilsētas vēsturi. Parks atrodas kādā noteiktā vietā, un, stāstot par parku, ir jāstāsta arī par šīs vietas vēsturi. Es esmu vēsturniece, un šī ir mana darba versija, dārznieks, dendrologs vai ainavu arhitekts to noteikti pastāstītu citādāk. Svarīgi arī, ka šis nav akadēmisks pētījums. Es apņēmos apkopot materiālu, jo tāda līdz šim nav bijis. Zinu, ka pilsētā tiek vadītas ekskursijas, un šī grāmata varētu būt noderīga gidiem, kā arī jebkuram cilvēkam, kas neakadēmiskā pētījuma veidā vēlas iepazīties ar parku vēsturi.
– Vai uzreiz jau bija skaidrs, ka tā būs grāmata?
Nē, es vācu faktu materiālu, un, kad izdomāja, ka varētu izdot grāmatu, man daudz ko nācās pārstrādāt. Savā ziņā pat sanāca dubultais darbs, jo vajadzēja tekstu pielāgot grāmatas stāstījumam. Vēsturnieks raksta citādāk, viņa teikumi ir īsi un vienkārši, jo katram no tiem ir jānes informācija. Grāmatas vajadzībām nācās domāt, kā teikumus veidot garākus un pušķainākus, kā visu apkopot “Word” dokumentā, ar ko man arī ne vienmēr veicās. Visi kolēģi dzīvoja līdzi, un katrs palīdzēja, cik vien varēja. Mūsu kolektīvā tas tā ir pieņemts.
Esmu gandarīta, ka to, kas stāvēja prātā un ko gadiem loloju savā sirdī, man izdevās īstenot. Vislielākais prieks, ka šis darbs ir nevis iegulis zinātnisko darbu arhīvā, bet dodas pie cilvēkiem, kas to praktiski varēs lietot. Tagad es turpinu vākt materiālu par Jelgavas skvēriem, jo arī par tiem ir interesanti pastāstīt.
– Cik tad parku Jelgavas teritorijā ir bijuši, un cik to ir tagad?
Jelgavas pamatzināšanu rullī ir ierakstīts, ka mums ir 11 parki un skvēri, bet to, cik patiesībā parku bijis, īsti neviens nevar pateikt. Taču būtiski ir tas, ka pilsētā joprojām ir tādi parki, par kuriem reti kurš zina, piemēram, Madaras parks. Man tas bija liels pārsteigums, ka vieta Aspazijas un Dambja ielas krustojumā, pretim vecākajai pilsētas ēkai, ir parks. Tas ir degradējies, bet joprojām tur ir. Daudzi brīnās – vai tad Miezītē ir parks? Jā, tur ir bijis parks, taču no tā tagad palikusi vien maza strēmelīte. Šim parkam pievērsa uzmanību tikai pirms nedaudziem gadiem, kad tur sāka izpļaut un labiekārtot teritoriju. Savukārt Grebnera parks ir iezīmēts kartē, bet dabā tā vairs nav. Kad sāku rakstīt par šo parku, domāju, ka uzrakstīšu tikai divas lapas, jo informācija un attēli praktiski nav atrodami. Vajadzēja vienkārši rakt un meklēt, vākt kopā, un beigās sanāca ļoti pieklājīgi.
– Vai pašai bija kādi pārsteigumi vai atklājumi, pētot parku vēsturi?
Atklājumu bija daudz. Es Jelgavā esmu dzīvojusi vairāk nekā pusgadsimtu un muzejā strādāju jau 27. gadu, bet, kad sāku rakstīt, parkus ieraudzīju pavisam citām acīm. Lai arī tos vairāk vai mazāk zinu, tomēr uz katru vajadzēja aizbraukt vēlreiz.
Miezītes parks bija liels pārsteigums. Ziniet, kā es to atklāju? Manam vīram garšo liepziedu tēja, un reiz, braucot peldēt uz Svētes upi, devāmies meklēt liepas tālāk no ceļa. Izbrienot cauri krūmiem, es pamanīju, ka tur ir interesanti sastādīti koki, kas ļoti izskatās pēc parka. Un, kad sāku pētīt, izrādījās, ka tā patiešām ir maza daļa parka pie Miezītes muižas.
Grāmatā pieminu, ka dažkārt degradētas teritorijas pārvēršas par parkiem, bet ir arī otrādi, kad skaistas teritorijas izposta karš un pietrūkst spēka un līdzekļu, lai to atjaunotu. Ar grāmatu gribēju pateikt paldies tiem cilvēkiem, kuri pēc Otrā pasaules kara ir cīnījušies, lai parki vispār būtu. Mēs ejam tiem cauri un uztveram kā pašus par sevi saprotamus, bet patiesībā par tiem ir bijusi pamatīga cīņa. Parki bija nopostīti, vien tie, kuriem laimējās, tika atjaunoti. Grebnera parks nebija starp tiem. Arī Langervaldes meža parks ļoti ilgi stāvēja aizaudzis un piegružots, bet tagad tas izveidots par rekreācijas mežu. Esmu pamanījusi, ka, tikko kādu teritoriju sakopj, arī tuvākā apkārtne tiek sakārtota.
Un neaizmirsīsim, ka parks ir identitātes vieta pilsētā. Ja saku Uzvaras parks, uzreiz ir skaidrs, par kuru pilsētas daļu es runāju. Objekti apkārt mainās, tirgus bija tur, tagad būs citur, bet parks savu vietu nemaina.
– Ja skatāmies vēsturē, – parkus lielākoties veidoja un uzturēja privātpersonas, taču tagad tie ir pilsētas pārvaldībā. Kā tas laika gaitā mainījies, un kas kalpojis tam par iemeslu?
Pirmajās divās grāmatas nodaļās ir vairāk vai mazāk pastāstīts par parku veidošanās galvenajām tendencēm. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā parki tika veidoti pie pilīm, tie bija pieejami valdniekiem, tāpat kā pilis, karietes un skaistās, bet nepraktiskās drēbes. Tas bija viņu statusam piederīgs. Dārzi ienāca modē un kļuva par tādu kā pievienoto vērtību pilīm. Tālāk ir aristokrātija, kas pamazām pārņēma to, kas ir valdniekiem. Piemēram, Jelgavā bija tādi Ofenbergi, kuri aktīvi darbojās hercogistes laikā un arī pārņēma šo parku modi. Teritorijā starp Pulkveža Brieža, Barona, Dobeles un Viestura ielu viņiem bija uzcelta māja un ierīkoti dārzi. Arī turpat 19. gadsimtā Žanno fon Mēdems izdomāja, ka viņam vajadzīga ārpilsētas māja, un izveidoja tagadējo “Villa Medem”. Mūsdienās zināmais Uzvaras parks bija viņa privātā dārza teritorija.
Savukārt Raiņa parks tika veidots kā teritorija pie alus darītavas. Alus nāca modē, un Vācijas uzņēmējs Karls Pauli paņēma prāvu zemes gabalu starp tagadējo Pasta un Mātera ielu, apstādīja to ar kokiem un ierīkoja tur alus paviljonus. Parkus iekārtoja aristokrāti un uzņēmēji, un vai nu tie bija viņu privātā teritorija, vai biznesa plāns, jo Pauli tādā veidā tirgoja alu un piesaistīja pircējus.
Ap 19. gadsimta 60. gadiem ienāca prātā, ka parkus var atvērt publikai. Tika atvērts Pils parks un, mainoties īpašniekiem, daļēji arī “Villa Medem” parks. Vēl pēc gadiem cilvēki sāka pierast pie parkiem, tur varēja iet, sēdēt zaļumos un priecāties, tika turētas arī bufetes un rīkoti koncerti. Bet tad pienāca 80., 90. gadi, kad pamazām sāka saprast, ka parki nav domāti tikai kādai vienai kategorijai, sākumā valdniekiem, aristokrātiem un tad vidusslānim, bet arī strādniekiem.
– Pirms tam strādniekiem nebija atļauts atpūsties un izklaidēties pilsētas parkos, vai viņiem vienkārši tam nepietika laika?
Darba diena bija divpadsmit līdz četrpadsmit stundas, svētdiena bija vienīgā brīvdiena, varbūt tad viņi varēja līdz kādam parkam nokļūt. Lielas izmaiņas ieviesa Rīgas parku un dārzu vadītājs Kūfalts, kurš Latvijā līdz pat Pirmajam pasaules karam ir veidojis parku attīstības tendences un galvenās ievirzes, kuras varēja izmantot jebkurā vietā. Kūfalts arī pasaka, kā veidot kapus, un tas, kādus kapus joprojām redzam mūsdienās, ir viņa nopelns. Jo zaļās zonas ir parki, upes, pļavas, piegulošie meži un kapi tai skaitā.
Kūfalts novērtē to, ka parki ir pieejami ne tikai aristokrātijai, bet arī tā sauktajiem literātiem, pie kuriem piederēja advokāti, mācītāji, ārsti, skolotāji, ierēdņi jeb, kā mēs šodien teiktu, inteliģence. Taču viņš norāda, ka arī strādniekiem ir tiesības uz parkiem, tādēļ rosina tos veidot nomalēs, kur dzīvo, strādā un uzturas strādnieki un viņu ģimenes.
Tā 80. gados no Vācijas ierodas Grebners, kurš paņem pamatīgu zemes gabalu starp tagadējo Tērvetes, Rūpniecības, Stacijas un Zirgu ielu. Teritorija ir milzīga, un viņš tajā iekopj parku un iekārto Grebnera vaska drēbju un cepuru fabriku, kas ir otrs lielākais uzņēmums pēc Krāmera metālapstrādes ražotnes, kas izveidojās Ofenberga dārza vietā.
– Un ar šo parku situācija tika pagriezta kājām gaisā? Iepriekš parkos pārsvarā uzturējās vidusslānis, bet šis bija pieejams tikai strādniekiem.
Jā. Publiski pieejams bija Pils parks, “Villa Medem” parks vēlāk tika izīrēts un kļuva par Latviešu biedrības īpašumu. Langervaldes parkā bija restorāns, un tur varēja ēst kūkas, dzert pienu, šūpāties un klausīties mūziku, kamēr Grebnera parks bija pilnībā slēgts publikai. Tas bija domāts tikai strādniekiem, parks nebija redzams, apkārt bija liela sēta, un nav arī saglabājušās fotogrāfijas.
Pēc Brīvības cīņām, kad tika nodibināta Latvijas valsts, Grebnera darbība tika iesaldēta un, kamēr viņš kārtoja dokumentus un atļaujas, īpašumu uz laiku daļēji savā pārziņā pārņēma pilsēta. Parku atvēra apmeklētājiem, tajā tika sarīkots jaunatnes salidojums un koncerts, un visa pilsēta gāzās tur iekšā, jo beidzot gribēja redzēt to parku, par kuru ir tik daudz dzirdēts.
Tātad bija privātie parki, tad tie tika atvērti un padarīti publiski, bet vienlaikus tika veidoti parki tikai kādai noteiktai cilvēku grupai. Tā tas saglabājās līdz 40. gadiem, kad padomju vara atvēra visus parkus, tai skaitā Grebnera, taču kara laikā ne vien tas, bet arī pārējie parki tika pamatīgi nopostīti. Grebnera parkā notika reāla karadarbība.
Pēc kara paralēli tam, ka tika būvētas un atjaunotas skolas, dzīvesvietas un uzņēmumi, cilvēki saprata, ka vajag arī kaut ko skaistu, un sāk atjaunot parkus. Doma bija tāda – kur novācam drupas, mudīgi iekārtojam skvēru vai kādu zaļu stūrīti, no kuriem daudzi nemaz nav saglabājušies. Ja cilvēki nebūtu tā strādājuši un cīnījušies par parku saglabāšanu un atjaunošanu, tad mums to, visticamāk, nebūtu.
– Pēc kara jaunizveidots tika Alunāna un Stacijas parks?
Kad uzstādīja Lāčplēša pieminekli, tam apkārt izveidoja nelielu skvēru, bet tālāk uz Jāņa baznīcas pusi bija kapi. Tos nolīdzināja padomju vara. Par to, ka kapi ir veci un ar tiem ir kaut kas jādara, tika domāts jau 20. gados, taču nebija iespējams vienoties, jo tās bija draudžu zemes. Padomju varai tas bija viegli – baznīcai zemes tika atņemtas, kapi nolīdzināti, un ko tur darīs? Taisīs parku! Taču, lai kā arī būtu, šie vienmēr bijuši klusie parki, tur nekad nav taisīti tingeļtangeļi. Tie bija mierīgie atpūtas parki, jo cilvēkiem visu pēckara laiku tā vieta asociējās ar kapiem. Savukārt Alunāna piemineklis, manā uztverē, tika saglabāts, tikai pateicoties Vilim Lācim.
Pēc kara netika atjaunota Langervalde un Grebnera parks. 70., 80. gados kardināli pārtaisīts Stacijas parks, kas tika iekārtots ap pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem. 80. gados nedaudz pārveidots arī Raiņa parks. Tikmēr Uzvaras parks degradējās, un, pienākot 90. gadiem, cilvēki pieprasīja to sakārtot, un vēl pēc gadiem tas tika izveidots tāds, kādu to zinām līdz šim.
– Vai Jelgavā vajadzētu kādu jaunu parku?
Ir vietas, kuras vēl var labiekārtot, bet, vai vajag jaunu, es nezinu. Parka uzdevums ir dot ēnu, regulēt temperatūru un putekļu piesārņojumu, tam jau nav tikai estētiskā un psiholoģiskā iedarbība, kad aizejam pasēdēt zem koka, lai nomierinātos. Attīstot Pasta salu ar krastmalām un tiltu, ir izveidots arī vienots komplekss, kur notikt kultūras pasākumiem. Parkos tie vairs nenotiek tā, kā tas bija kādreiz. Bet tas tikai liecina par to, ka pilsēta attīstās. Tagad Langervalde ir sakārtota, Grebnera teritorija ir sadalīta, tur nav paredzēts veidot parku. Alunāna un Stacijas parki ir tādi, kādi ir, tur diez vai kaut ko mainīs, paliek tikai Raiņa parks, kurš ir sakopts, bet nav mūsdienu stilā. Vajadzētu vēl padomāt par to.
– Cauri gadsimtiem parka raksturs ir krietni mainījies, no privātas teritorijas tas kļuvis publisks, no klusas atpūtas vietas pārtapis izklaižu un pasākumu vietā un vēlāk atkal pieklusis. Vai esat domājusi, kādiem parkiem būtu jāizskatās mūsdienās?
Mode mainās, tagad parkos jābūt bērnu laukumam un vietai, kur sportot. Kaut gan arī tas nav nekas jauns, tā bija jau pirms simts gadiem, tikai sporta aprīkojuma bija mazāk.
Bija laiks, kad parks kļuva par ārtelpu, kur varēja notikt dažādas sabiedriskās aktivitātes. Uz Langervaldes parku 20., 30. gados no Rīgas brauca biedrības, lai noturētu sanāksmes, tika lasītas lekcijas. Uzvaras parkā notika sporta sacensības, ko organizēja Sieviešu biedrība un Sarkanais Krusts. Nebija obligāti jāīrē zāle vai jāceļ biedrības nams, cilvēki parkā visu varēja noorganizēt. Parkos notika teātru skates, tos varēja visādi piemērot.
Tā 70. gados Pils parkā uz saliņas rīkoja dejas, tas nesa Studentu klubam un kultūras namam ienākumus, jo jaunatne gribēja dejot. Taču citiem tas bija parks ar veciem kokiem, kur dzīvo pūces un gulbji, kur gribas pasēdēt klusumā, bet tur pilnā skaļumā “Zilie lini” zied! Radās konflikti, jo gulbju māja tika izjaukta, pīles nosistas, parks piegružots. Ja nemāk kulturāli uzvesties, tad nav ko! Un uzvarēja kluso parku mīļotāji. Katram tās izjūtas ir dažādas, viens grib klusu vietu, cits izklaidi. Taču vajag, lai visām kategorijām būtu katrai savs parks, vienam klusāks un varbūt mežonīgāks, citam civilizēts un moderns.
