Starptautiski atpazīstamais karatē treneris jelgavnieks Andris Vasiļjevs šajās dienās saņēmis piedāvājumu sagatavot Austrālijas izlases sportistus novembra vidū Apvienotajos Arābu Emirātos, Dubaijā, gaidāmajam pasaules čempionātam. Pie Andra Jelgavā savulaik aizsākās arī Tokijas olimpisko spēļu septītās vietas ieguvēja Kalvja Kalniņa karjera, vairākus gadus latvietis trenēja Malaizijas izlasi, aizvadot turienes karatistus līdz augstiem sasniegumiem Āzijas kontinenta un pasaules līmeņa konkurencē. Tagad, sportam visai sarežģītajā situācijā, pieņemts jauns izaicinājums.
– Kāds bija sākums šim līgumam, no kuras puses nāca iniciatīva, un kā tas tapa? – jautāju nu jau austrāliešu trenerim, kura dzīvesvieta, izrādās, paliek tepat, Jelgavā.
Šogad piedalījos divos starptautiskos “online” mācību ciklos (viens pirms olimpiskās kvalifikācijas, otrs iedalījās divos posmos pirms un pēc olimpiādes). Galvenais lektors abos ciklos bija mans ilggadējais mentors Antonio Oliva Seba, un dalībnieku vidū bija Austrālijas speciālisti un federācijas funkcionāri. Septembra beigās saņēmu zvanu no Antonio, kurš informēja, ka Austrālija interesējas par iespējamu sadarbību, apvaicājās, vai esmu “brīvais aģents” un vai mani interesētu jauns izaicinājums vadīt Austrālijas nacionālo izlasi gaidāmajā pasaules čempionātā Dubaijā. Teicu, ka esmu ar mieru uzklausīt atbildīgos funkcionārus un iepazīties ar piedāvājumu. Nākamajā dienā ar mani jau sazinājās Austrālijas Karatē federācijas izpilddirektors un norunājām tikšanos zūmā ar federācijas prezidentu. Līdz atbildes sniegšanai vēl palūdzu federācijas vadībai nedēļu laika pārdomām. Tā ir milzīga atbildība – vadīt nacionālo izlasi pasaules čempionātā, turklāt tik sarežģītos un neierastos sagatavošanās apstākļos. Labi apzinos arī ļoti ierobežotās iespējas veikt būtiskas izmaiņas komandas sagatavošanās modelī un galvenajos faktoros, kas ietekmē sportistu gatavību startam tik augstā līmenī. No citas puses – patiesi jūtu līdzi grūtībās nonākušajiem sportistiem un federācijas vadībai, kas ir vērsušies pēc palīdzības.
Speciālists, kurš uzņemas vadīt citas valsts izlasi, var būt dažādi motivēts. Kāds dzenas pakaļ naudas čekam, cits dodas pašapliecināties starptautiskajā arēnā, citu motivē iespēja būt atslēgas faktoram, kas paceļ rezultātus nākamajā līmenī. Man, visu izvērtējot, virsroku pār profesionālajām ambīcijām, naudu un sasniegumus pieprasošo ego šajā reizē laikam ņēma cilvēciska empātija.
– Pirmoreiz trenēsi attālināti un savus sportistus “dzīvajā” sastapsi tikai pasaules čempionātā – vai varbūt pirms tam esi redzējis šos austrāliešus arī klātienē?
Jā, esmu personīgi pazīstams ar dažiem izlases sportistiem. Esam ilgus gadus startējuši premjerlīgā un pasaules čempionātos. Ir bijuši starti, kuros Malaizijas sportisti ir veiksmīgi konkurējuši ar austrāliešiem. Pirms dažiem gadiem Austrālijas sportists bija ieradies Malaizijā uz vairāku nedēļu treniņnometni, lai sagatavotos savai sezonai. Kopumā par līdz šim redzēto iespaids ir pozitīvs.
– Vairākus gadus biji Malaizijas izlases treneris – kā beidzās šīs līgumattiecības? Vai zini, ko pašlaik dara “tavi malaizieši”?
Malaizijas sporta sistēma kopumā ir ļoti politizēta. Līdz ar to izlases galvenā trenera amats prasa savu klātbūtni vietējā sporta politikā un treneris tiek bieži ierauts vidē, kas ir tālu no profesionālās specializācijas. Daudzu gadu garumā smagā slodze un cīņas politiskajos gaiteņos par nozīmīgiem lēmumiem ar izlasi un sasniegumiem saistītos jautājumos mani pamatīgi izdedzināja. Pandēmijas radītās pārmaiņas, ierobežojumi un neskaidrība par nākotni neļāva pienācīgi turpināt olimpisko kvalifikācijas programmu. Iespējams, tas bija kā laikus norauts “stopkrāns”, kas pasargāja no trieciena. Ar malaiziešiem uzturam sirsnīgu kontaktu. Kāds ir noslēdzis sportisko karjeru, kāds dziedē savainojumus, kāds ir joprojām izlasē un vietējo treneru vadībā gatavojas saviem nākamajiem startiem. Ir arī saglabājušās siltas attiecības ar vairākiem sporta komitejas menedžmenta cilvēkiem un federācijas amatpersonām.
– Savulaik stāstīji, kā citā valstī treniņprocesu ietekmē vietējā mentalitāte, kas jāņem vērā. Ko šajā saistībā zini par Austrāliju un turienes karatē tradīcijām?
Es teiktu, ka Austrālijas karatē ziedu laiki bija no pagājušā gadsimta 90. gadiem līdz nedaudz pēc 2010. gada. Tajā periodā “aussie” izcīnīja vairākus pasaules čempionu titulus, starp tiem arī Kristinas Mā (Kristina Mah) uzvara 2010. gada pasaules čempionātā Serbijā, kur savu panākumu guva arī mūsu Kalvis. Starp citu, Kristina Mā joprojām ir ierindā un gatavojas savam astotajam pasaules čempionātam. Iepriekš Austrālija bija iekļauta Āzijas kontinentālajā čempionātā, taču kopš virzības uz olimpiādi Pasaules karatē federācijai bija nepieciešams attīstīt atsevišķu Okeānijas reģionu ar Austrāliju vadošajā pozīcijā. Tas būtiski mazināja izaugsmi veicinošu startu pieejamību, un notika ievērojama rezultātu lejupslīde. Pašreizējā ambīcija ir atgūt kādreizējo jaudu, kam noteikti būs vajadzīgs laiks un citi resursi.
– Mūsu iepriekšējā saruna bija pandēmijas pirmā “pīķa” laikā 2020. gada pavasarī. Kā tev pagājis šis starplaiks? Ko esi sadarījis?
Esmu iemācījies gan sadzīvot ar ierobežojumiem, gan saklausīt profesionāļu rekomendācijas, lai pēc iespējas saglabātu savu veselību un neapdraudētu citus. Šo starplaiku pamatā esmu uzturējies Rīgā un Jelgavā. Esmu priecīgs par iespēju pavadīt laiku ar savu ģimeni, kas dzīvo Latvijā, un esmu gandarīts par dažādu sadzīves jautājumu sakārtošanu, kam bija nepieciešama mana fiziska klātbūtne.
– Savulaik Jelgavā nodibināji Cīņas sporta veidu centru, bet ar pārcelšanos uz Malaiziju šī ideja acīm redzami izplēnēja. Kā tu vērtē sporta veida attīstību un izredzes Latvijā?
Jā, esmu gandarīts par tā laika idejas realizāciju. Priecājos, ka toreiz izdevās izveidot ļoti konstruktīvu sadarbību ar Jelgavas pašvaldību. Bija arī vairāki domubiedri, kuru atbalsts bija ļoti būtisks. Daudzus gadus manas prombūtnes laikā Cīņas sporta veidu centrs turpināja darbu, ikdienas pārraudzību uzņemoties boksa sekcijas vadītājam. Pats pēc iespējas sekoju procesam attālināti un ciemošanās laikā Latvijā devos apciemot Raiņa ielu 6 personīgi. Kas izplēnēja…? Manuprāt, drīzāk godaprāts, ne ideja. Par laimi, cilvēkiem ir tendence laika gaitā atklāt savu patieso dabu, rīkojoties pēc tās aicinājuma.
Attiecībā uz sporta veida attīstību un izredzēm – manuprāt, Latvijā ir labas sporta veida tradīcijas, kas diemžēl dažādu iemeslu dēļ ar katru gadu arvien vairāk tiek atstātas novārtā vai aizmirstas. Pašlaik, kā es to redzu, trūkst skaidras vīzijas un saprotama rīcības plāna tās īstenošanai. Izskatās, ka tiek veicināta sadrumstalotība, ar grūtībām saskatu jebkādu izpratni par sistemātisku uz sasniegumiem orientētu kārtību. Ar prieku vēroju un citreiz pat fanoju par pašiniciatīvas vadītajiem atsevišķiem entuziastiem, kuri mūs ik pa laikam pārsteidz ar savu neatlaidību, sīkstumu un fantastiskiem rezultātiem, taču nav jābūt zinātnes ģēnijam, lai saprastu, ka ar paļaušanos uz atsevišķiem entuziastiem būs stipri par maz, lai konkurētu starptautiski nozīmīgu rezultātu sasniegšanā.
– Kāpēc tā sanāk, ka bērnu mums karatē treniņgrupās daudz, jauniešu jau mazāk, pieaugušo starptautiskajā apritē tikai retais, bet olimpiskais kandidāts bija viens vienīgs – jelgavnieks Kalvis Kalniņš? Kā tu vērtē viņa startu Tokijā?
Sistēmiskas dabas jautājums. Manuprāt, kopš agras bērnības nekompetentā vidē ar sasniegumu spiedienu noslogots cilvēks nav “ilgdzīvotājs”. Par Kalvi – esmu pārliecināts, ka olimpiskajā sacensību dienā viņš darīja visu, kas bija viņa spēkos. Cits jautājums ir par robiem tehniski taktiskajā sagatavotībā, kas izšķirošajos brīžos kļuva par rezultātu noteicošo faktoru. Cīnīties olimpiskajās spēlēs ir sapnis katram uz augstiem sasniegumiem orientētam sportistam. Karatē sportā kvalifikācijas process bija daudzkārt sarežģītāks par startu pašā olimpiādē, tāpēc no sirds lepojos ar Kalvi un viņa neatlaidību ceļā uz savas sportiskās karjeras galveno mērķi. Super!
– Vai treniņi austrāliešiem jau sākušies? Kāds ir izlases sportistu darba grafiks? Kā izpaužas tava vadība un iesaiste?
Jā, treniņu darbs ir sācies. Sagatavošanās norit individuāli. Katram sportistam ir līdz desmit treniņiem nedēļā personīgā trenera uzraudzībā. Līdz brīdim, kad klātienē tiksimies ar komandu Dubaijā, esmu kontroltreniņos attālināti. Citā laikā saņemu izskatīšanai video failus un strādāju ar saņemto informāciju, veidojot katra sportista individuālo profilēšanu un sagatavojot vajadzīgās rekomendācijas, papildinājumus un korekcijas, ja tādas ir nepieciešamas. Esmu patīkami pārsteigts par komandas augsto motivācijas līmeni, domāšanas veidu, apņemšanos un centību pilnveidoties, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem.
