«Mana darba kvalitātes zīme ir mobilā telefona numurs uz gumu iepakojuma. Ja tālrunis klusē, tas nozīmē – puķes aug ļoti labi,» tā saka viens no valstī lielākajiem dāliju audzētājiem jelgavnieks Agnis Ābele.
“Mana darba kvalitātes zīme ir mobilā telefona numurs uz gumu iepakojuma. Ja tālrunis klusē, tas nozīmē – puķes aug ļoti labi,” tā saka viens no valstī lielākajiem dāliju audzētājiem jelgavnieks Agnis Ābele, kura plašākie lauciņi ar 250 – 300 dāliju šķirnēm plešas dārzkopības sabiedrībā “Atpūta”. Divdesmit pieredzes gados šīs puķes izdevies izprast tā, ka viņa lolojumu – grieztos ziedus – Vecrīgā pērk pat par trim latiem gabalā.
Doma par šo puķu audzēšanu Ābelēm radās jau pirms divdesmit gadiem, kad saimniekojuši vēl piemājas sešsimt kvadrātmetros. Tā kā pēc tulpju nogriešanas zeme ilgu laiku stāv tukša, nolēmuši audzēt dālijas. Nopietni pievērsties abām kultūrām neizdevās, un, lai gan tolaik noiets bija visiem ziediem, sākuši nodarboties ar dālijām. Astoņdesmitajos gados, kad labam strādniekam maksāja ap desmit rubļu par dienas darbu, Agnis varēja ietirgot pat trīssimt. Tā vēlāk bija Rīgā pirmie vairumtirgotāji, tāpēc spēja noturēties deviņdesmito gadu krīzes laikā. “Galvenais šajā visā ir darbs un kvalitāte,” vērtē Agņa mamma Ināra.
Ik gadu šķirnes papildina
“Puķes nerēķina platībās, bet gan pēc krūmu skaita,” dāliju audzētājs A.Ābele atklāj, ka vairāk nekā pusi lauciņu, kur aug šīs puķes, ierīkoti celiņi. Tie ir platāki par dobēm, lai dārznieks var brīvi pārvietoties. Šosezon dārzkopības sabiedrības teritorijā un platībās uz Līvbērzes pusi iestādīts un izaudzis līdz 30 tūkstoši dāliju krūmu. “Neesam kolekcionāri, kam ir pat tūkstoš šķirņu. Mēs esam audzētāji, tāpēc pilnīgi pietiekami ar 300 dāliju šķirnēm.” Katru gadu no dažādām ārzemju firmām un individuāliem audzētājiem Agnis iepērk ap 50 – 70 jaunas, tās vismaz trīs gadus audzē savā dārzā, tirgošanā nonāk tikai līdz 15. Puķkopji aizvien grib savos dārzos kādu jaunumu, tādēļ nepieciešams ieviest nebijušas šķirnes.
Pavairo ar spraudeņiem
Ābeles kunga dārzniekošanas gads sākas janvāra beigās, februārī, kad siltumnīcā spraudeņu ieguvei apsakņo dāliju gumus. Gan paša izaudzētos, gan no ārzemēm iepirktos. “Ja dārzā stāda visu gumu, iegūst tikai kādus trīs ziedus, taču, ja ievāc un apsakņo spraudeņus, var dabūt pat līdz 30 jaunu augu,” viņš skaidro, ka pasaulē dālijas pavairo tikai ar spraudeņiem. Tie ir bioloģiski aktīvāki, labāki. Pie mums vēl to nesaprotot, piemājas dobēs dēsta “lielus kartupeļus”.
Kā stāsta puķkopis, ja iestāda visu rudenī izrakto ceru vienkopus, saaug biezi laksti un ziedi ir “jēli”. Ja gumus dēsta līdz maija vidum, spraudeņus dārzā var stādīt pat līdz Jāņiem. Un ziedu skaistums būs vienlīdzīgs.
Tirgo ziedus un gumus
“Audzējot no spraudeņiem, varam realizēt gan ziedus, gan to, kas ir apakšā,” stāsta A.Ābele. Lai milzīgo dāliju daudzumu izaudzētu, visai piecu cilvēku ģimenei vasarā ir pat 12 un 14 stundu darbdienas. Kā vienota komanda kopā ar Agni strādā viņa sieva Daina, mamma Ināra un tēvs Jānis, kā arī divdesmitgadīgais dēls Raivis. Dālija ir rušināmā kultūra, tā grib regulāru irdināšanu. Tāpēc līdz ar kaplēšanu tiek ierobežota nezāļu augšana. Savukārt platos celiņus izbraukā ar motobloku, svešinieces nofrēzējot.
Ziedu tirdzniecība sākas no jūlija vidus. Noiets un pastāvīgie klienti lielākoties ir Vecrīgā, Saktas puķu tirdziņā un labākajos lielveikalos. “Mums ir dārgākie un kvalitatīvākie ziedi Rīgā!” lepni saka Agnis, piebilstot, ka Jelgavā viņa puķes nebūtu pieprasītas zemās pirktspējas dēļ. Viena līdz metram gara dālija Vecrīgā maksājot pat trīs latus. Tos gan saņem tirgotājs. Vidēji laba dālija maksā latu pusotra. Pušķos, ko varot nopirkt pie tantiņām Jelgavā, īstu ziedu nemaz neesot. Buntēs sienot tikai vecas puķes, ko pa vienai pārdot nav iespējams. Lai tiktu pie liela zieda uz gara kāta, laikus jāizlauž vismaz četras pazarītes, visi sānu dzinumi. Paliek tikai viens pumpurs, pārējos upurē vidējā skaistumam.
Ābeļu izaudzēto dāliju ziedi vasaras svelmē Vecrīgā varot turēties pat trīs dienas, vēl ilgāku laiku pierēķinot, kad puķes priecēs pircēju. Katru dienu pat divi busi grieztu dāliju ziedu ceļo uz Rīgu, tās, saliktas spaiņos, gatavas tirgošanai. Vāzēm der lielākoties lielziedu dālijas. Populārākās – dzeltenziedu “Kristīne” un sarkanais “Vulkāns”.
Ārzemju vecās puķes
Sezonā dālijas ir dārgākas pat par rozēm un neļķēm, jo nav nopērkamas visu laiku. Dālijas griezto ziedu ieguvei vēl audzējot vien Anglijā un ASV. “Holandē tajā ziņā “dzen masu”, audzē piecpadsmit gadu vecas šķirnes, liek klāt smukas bildītes, pako un tirgo,” saka Agnis.
Latvijā 75 procenti ārvalstīs audzēto ziedu esot kontrabanda. Tā tiek kropļotas vietējā tirgus cenas. Pirms kādiem desmit gadiem, kad karantīnas dēļ Latvijā bija aizliegts ievest krizantēmas, Valsts prezidentei kādā pasākumā pasniegts Holandē audzētu šo ziedu pušķis! “Ārzemēs audzētājs slēdz līgumu ar biržu, ka konkrētā datumā piegādās noteiktu skaitu attiecīga sortimenta ziedu. Tā var rēķināties ar līdzekļiem. Paredzētajā laikā puķes piegādā, ja kādas neiztirgo, tūlīt iznīcina, jo tas ir izdevīgāk. Bet tur piebrauc zēni no Latvijas, saka – nelikvidē to pusmiljonu ziedu, nopirkšu par lētu naudu. Tādas neļķes nonāk pie mums, tirgo zem pašizmaksas. Salonos var redzēt, ka plēš vaļā sakaltušos pumpurus,” dāliju audzētājs lēš, ka dempingošanas dēļ izputējusi lielākā daļa Latvijas rožu audzētāju.
Agnis pauž nožēlu, ka puķu audzētājiem netiek pievērsta valstiska uzmanība. Atbalstu var saņemt tikai tradicionālo lauksaimniecības kultūru audzētāji, bet puķkopjiem šādu iespēju nav. Holandes gums, kas nonāk mūsu veikalos, ir ļoti subsidēts. Ja justu nozares perspektīvu, ar dāliju audzēšanu nodarbotos arī Agņa un Dainas dēls Raivis, kas būtībā šajos ziedos “izaudzis”. Taču nākotni šai nodarbei neredz, tāpēc studē ar lauksaimniecību nesaistītas lietas. Dāliju audzētājs pat pieļauj, ka pēc pāris gadiem varētu pārcelties strādāt uz ārzemēm kādā lielā šo puķu saimniecībā.
