Ir patiess prieks vērot, kā Zemgales apkārtnes vēsturiskās ēkas iegūst jaunus un darbīgus saimniekus. Pie tādiem tikusi arī Līves muiža, kas gadiem ilgi nīkusi Līvbērzes pagasta ceļmalā, līdz beidzot sagaidījusi kārtīgu latviešu ģimeni ar trim brašiem bērniem. Āra Ozoliņa un Lindas Lazdiņas-Ozoliņas saknes ir Jelgavas novadā, un te viņi arī plāno palikt.
– Kā jauna ģimene, kurai jau tā vajadzību netrūkst, izlemj pirkt graustu un atjaunot to par muižu?
Linda: Apceļojot Latvijas muižas, reiz es vīram ieminējos, ka mums arī vajadzētu ko tādu. Muižu saimnieki bija ļoti vienkārši un atsaucīgi cilvēki, kas daudz paveikuši pašu spēkiem. Arī mēs ar vīru tādi esam, tad kāpēc gan nepamēģināt?
Pamazām apzinājām visas muižas ap Jelgavu, arī aizmirstās un sabrukušās, un to izrādījās diezgan daudz. Pirms diviem gadiem sākām tās apbraukāt, un mūs ieinteresēja Līvbērze. Kad vēsturniekam Andrim Tomašūnam par to jautājām, viņš teica, ka tas ir bezcerīgs gadījums, ka bezcerīgāks nemaz nevar būt. Ēka ir ļoti bēdīgā stāvoklī, un tās īpašnieks īsti nav pierādāms, jo nav sakārtoti dokumenti. Manam vīram tik to vajadzēja dzirdēt, jo lielāks izaicinājums, jo labāk! Dokumentu kārtošanas process bija ļoti ilgs, tas aizņēma vairāk nekā gadu. Mūsu pirmā iemaksa bija nauda, ko nopelnījām, audzējot ķiplokus, ar to pietika, lai sāktu kārtot dokumentus.
– Kas bija galvenais motīvs vēlmei pirkt muižu bezgala bēdīgā stāvoklī un vēl ar nesakārtotiem dokumentiem?
Āris: Muiža – tas ir dvēseles ieguldījums, un Līves muiža mums bija tāds kā klikšķis. Aizbraucām vienreiz, otrreiz, un, katru reizi arvien vairāk apskatot, sapratu, ka man gribētos pacelt gaismā kaut ko dubļos iemītu, ko citi uzskata par norakstāmu. Vienkārši sirds teica priekšā, ka tā vajag darīt. Mums nav mērķis ar to nopelnīt, jo, muižu restaurējot, reti kuram izdodas naudu atpelnīt. Cilvēki ir pārdevuši visu, kas viņiem ir, lai tikai sasniegtu savu sapni. Mēs darīsim citādāk, piesardzīgi un pašu rokām. Meklējam vecmeistarus, podniekus, kas varētu mūrēt, es esmu galdnieks un logus, durvis taisīšu pats. Diemžēl neviens oriģinālais logs nav saglabājies, bet ir liecības par to, kādi profili bijuši, un man nav problēmu tādu uztaisīt. Es vēl tik šaubos, vai ņemt priedes vai ozola koku.
Tieši koka detaļas bija tās, kas man uzreiz iepatikās. Tās gan ir vissliktākajā stāvoklī, taču ir speciālisti, ar kuru palīdzību varam to sakārtot. Kaut arī mūsu muiža skaitās koka un mūra apvienojums un par vienīgo baroka koka celtni Baltijā tiek uzskatīta Ungurmuiža, tomēr es vēlos mūsējo nostādīt tai līdzās, lai būtu abas kā māsiņas.
– Vai tiešām neviens necentās jūs vest pie prāta un no šāda darījuma atturēt?
Āris: Kad vēl bija tikai idejas un papīra kārtošanas posms, draugi teica, ka esam traki, jo pērkam graustu. Bet mēs neieklausījāmies, pieņēmām, ka zinām, kā ir labāk un pareizāk. Kad ej uz mērķi, jebkura iespēja ir jāizmanto.
Linda: Sākumā, protams, likās, ka tas ir nereāli, ēka ir nolaista, un cilvēki to ir kārtīgi pademolējuši. Taču katru reizi, kad aizbraucām, mēs kaut ko jaunu atklājām un aizvien vairāk tajā iemīlējāmies. Tas, kas mums uzreiz iepatikās, bija lielais izaicinājums. Tagad, tīrot ēku, jūtam milzīgu gandarījumu. Vienu istabu jau satīrījām, ejam nākamajā, kas ir vēl šausmīgāka, bet turpinām strādāt. Un, kad saliekam bildes, kā bija un kā ir, uzreiz saprotam, ka tas viss ir tā vērts.
Āris: Es esmu mērķtiecīgs cilvēks, izvirzu sev mērķi un, kamēr neesmu sasniedzis, no tā neatkāpjos. Kad sapratām, ka papīri nav sakārtoti, nemetām plinti krūmos. Zvanīju Andrim un teicu – gribu, bet nevaru, ko darīt? Viņš ieteica iet uz arhīvu un pētīt kolhoza papīrus, pēc tam noalgoju juristi, kas palīdzēja visu atrasto sakārtot tā, lai darījums varētu notikt. Tātad pirmais mērķis ir sasniegts – esam kļuvuši par muižas īpašniekiem. Nākamais, ko izvirzījām, – līdz Jāņiem muižu atbrīvot no miskastes, sakopt teritoriju, un tad jau tālāk paralēli izpētei sāksim demontēt visu, kas padomju gados uzbūvēts klāt. Tad Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē prasīsim glābšanas naudu, lai sāktu guļbūvju konstrukciju apakšējo vainagu nomaiņu. Nākamos mērķus liekam tālāk pa posmiem – gadam, trīs gadiem – un ceram, ka kādā brīdī nebūs priekšā siena, kurai netiksim pāri, bet arī tad noteikti atradīsim tai apkārtceļu.
– Kas šajā procesā bijis visgrūtākais un kas radījis lielāko prieku? Vai varbūt tas viss vēl tikai priekšā?
Āris: Domāju, ka grūtākais vēl nemaz nav bijis. Mums, protams, pastāvēja iespēja, ka neizdosies, jebkurā brīdī varējām saņemt atteikumu. Grūtības bija, saskaroties ar birokrātiju, esmu zvanījis visiem pēc kārtas, pat Kultūras ministrijai. Ir bijis brīdis, kad atrodamies strupceļā, bet es esmu stūrgalvīgs, ja esmu ieņēmis kaut ko galvā, kamēr neesmu to atrisinājis, nemetu mieru. Es uzskatu, ka vajag visu izdarīt līdz galam, lai saprastu, kā tās lietas notiek. Kad beidzot varējām sevi uzskatīt par muižas saimniekiem, tas, protams, radīja lielu prieku. Bet domāju, ka līdz nākamajam lielajam priekam būs gadi desmit jāpagaida. Tagad tik sāksies visas grūtības un smagie darbi. Taču mēs esam iesaistījuši plašu speciālistu, padomdevēju un ekspertu loku. Ir jau izdomāti vairāki soļi uz priekšu, tādēļ, lai laikus visu varētu sakārtot, visām iesaistītajām pusēm jābūt informētām.
Starp citu, nosaukumu muiža atguva, pateicoties man, jo pagājušā gada novembrī pašvaldība saprata, ka ir divi īpašumi ar nosaukumu Līves, tādēļ nomainīja to atpakaļ uz Līves muižu.
– Jūs aicināt cilvēkus talkot, palīdzēt ar pagaidu materiāliem un iesaistīties atjaunošanas procesā. Kāda ir atsaucība?
Āris: Cilvēki ir atsaucīgi, raksta, interesējas un palīdz ar padomu. Esmu sameklējis entuziastu, kas uztaisīja tehnisko atzinumu, esmu vērsies pie pazīstama arhitekta, kurš par sapratīgām naudām varētu uztaisīt projektu. Pašvaldība sākumā bija skeptiska, bet nu jau, redzot mūs darbībā, ir atvērta un pretimnākoša.
Linda: Darba tur ir ļoti daudz, tāpēc, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus un iepriekš piesakoties, nedēļas nogalēs ģimenes var braukt talkot. Mēs pretim no savas puses izvedīsim ekskursijā, izstāstīsim par ēku. Vecākā meita, kura mācās foto un mākslu, nodrošinās fotosesiju uz muižas fona.
Āris: Katrs cilvēks, kurš palīdzēs, netiks aizmirsts. Ir doma vēlāk muižā atvēlēt vietu fotosienai, kur būs redzami visi talkotāji, palīgi un atbalstītāji. Vēlāk ir arī doma par muižu uzrakstīt grāmatu, kur atspoguļot gan visu procesu, gan pieminēt cilvēku vārdus.
Linda: Pagalmā ir veca upes gultne, kas ilgstoši izmantota kā miskaste, taču tās reljefs ir ļoti interesants, mums noteikti vajadzēs kāda ainavu arhitekta palīdzību. Labprāt piesaistītu arī Zaļenieku restauratorus, dodot prakses iespējas. Vajadzēs arī palīdzību projektu rakstīšanā, varbūt ir kāds, kurš to prot darīt profesionāli, ļoti labprāt ar tādu cilvēku sadarbotos, jo šajā jomā mums nav daudz pieredzes.
– Pagājušajā nedēļas nogalē esat izveduši jau divas tonnas atkritumu. Ir vēl, ko vest?
Āris: Vēl ļoti daudz. Esmu redzējis pamestas ēkas, bet šeit izskatās, ka kādā brīdī cilvēki ir evakuēti, jo palikusi visa iedzīve, drēbes, fotogrāfijas. Saskaitījām 15 vecus skapjus un 26 izgulētus dīvānus, ko visu par savu naudu nododam atkritumu savākšanas punktā. Stiklus šķirojam atsevišķi, jo tos var nodot par velti un ietaupīt naudu. Diemžēl no sākotnējā interjera nav palicis nekas, viss, kas bija vērtīgs, ir izvests. Mums raksta cilvēki, kas kādreiz tur dzīvojuši, un ir šokā, redzot bildēs, kā ēka izskatās tagad.
Šobrīd galvenā vajadzība ir dabūt ēku uz labiem pamatiem un uzlikt jumtu, tālāk jau sākas mans roku darbs. Nopirkšu 20 kubikmetru ar priedi, aizvedīšu uz muižu iekārtas un tur uz vietas visu ēvelēšu un frēzēšu. Arī plānojot iekšējo apdari, domāju, ka kaļķa apmetumu uzlikt nav nekas sarežģīts. Taču ir arī vajadzīga cilvēku palīdzība. Mantojumu pārvaldes prasa, lai uzliekam pagaidu jumtu, bet tas maksā naudu. Es uzskatu, ka var salabot veco jumtu, šīferi bieži atdod pa velti. Kāds, mainot savu jumtu, iespējams, izmet notekas, kas mums noderētu kā pagaidu variants. Tagad, lai ēku saglābtu, pieņemam jebkādu palīdzību. Vēlāk plānojam dibināt biedrību, kurai varēs ziedot, lai uzbūvētu atpakaļ tornīti.
– Tornīša vietā taču tagad ir ceļš?
Āris: Tā ir vēl viena problēma. Kad pirmo reizi par to ieminējos, man teica – jūs jocīgs esat? Tā ir utopiska ideja! Taču, ja valsts to atbalstīs, tad droši vien būs jāsēžas pie viena sarunu galda un jādomā, kā ceļu pārvietot. Esmu pārliecinājies, ka vienmēr ir izņēmumi, un es esmu no tiem cilvēkiem, kas meklē iespējas. Par tornīti pagaidām gan īstas skaidrības nav. Muižā nav lielas zāles, tā nav bijusi paredzēta greznām svinīgām, visticamāk, tur pastāvīgi kāds ir dzīvojis. Tornis diez vai ir saistīts ar baznīcu, jo netālu jau ir Līvbērzes baznīca.
Mēs labprāt savāktu vairāk informācijas par Zemgales Līvenu dzimtu, kam muiža piederējusi aptuveni divus gadsimtus. Par Līvenu dzimtas pirmsākumu tiekot uzskatīts līvu tautu valdnieks Kaupo, un dzimtas atzari ir bijuši pa visu Latviju. Iespējams, kāds zina tieši Zemgales Līvenu pēctečus ārzemēs, tādēļ vēlamies atjaunot kontaktus, iegūt vairāk seno fotogrāfiju, lai varam atjaunot, cik vien iespējams autentiski.
Senākais dokuments, kurā minēta ēka, ir Līvbērzes īpašnieka Georga Kristofera fon Līvena (1657–1721) testaments. Tātad varam pieņemt, ka lielais koka korpuss A celts pēc 1721. gada, B korpuss 18. gadsimta vidū un tornis vēl nedaudz pēc tam. Savukārt mūra daļa varētu būt no 17. gadsimta.
– Ko esat iecerējuši izveidot Līves muižā, kāds ir desmitgades plāns?
Āris: Tā būs sabiedrībai pieejama vieta, cilvēki varēs atbraukt pie dabas un atpūsties. Gribam iekopt parku, izveidot pastaigu takas. Parka teritorija gan pieder Līvbērzes pašvaldībai, un mums būs jāspēj vienoties par sadarbību. Es jau plānoju darīt tikai labu, netaisos parku izzāģēt, vēlos atstāt paliekošu vērtību. Pēc desmit gadiem noteikti būsim sagatavojuši telpas, kur uzņemt viesus, būs istabiņas, kur palikt pa nakti. Droši vien arī paši tur dzīvosim.
Linda: Esmu mācījusies tūrisma maršrutu izstrādi, man padomā ir izbraucieni ar riteņiem pa tuvējo apkārtni, kas beidzas ar taku Līves parkā, ar ūdens vanniņām. Cilvēki ir noguruši no pilsētas, viņi raujas uz laukiem, domāju, tādu maršrutu jau varētu nodrošināt, muižai vēl neesot gatavai.
Āris: Man bija arī plāns par laivošanu, bet šeit nav upes. Tāpēc būs zivju dīķis, kur varēs makšķerēt. Varbūt būs arī kādi dzīvnieciņi, kas staigās brīvā dabā. Vēlamies uzburt tādu nelielu lauku atpūtas vietu.
– Vai esat domājuši, kas ir jūsu entuziasma un darba spara pamatā?
Āris: Es domāju, ka to ir ielikuši mūsu senči, esam nākuši no laukiem, un tas spars ir mums asinīs. Mana vecāmāte nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam un visu mūžu pavadīja laukos ar lopiem. Mums tas ir ielikts no bērna kājas, ka ir jāiet un jādara, nevis jādomā, ka ir par grūtu, par smagu. Jāpasakās ir vecvecākiem, kuri mūs izmācīja, omītes jau no pašas bērnības visos darbos vilkušas līdzi, rādījušas un mācījušas. Es savā mājā daru visu, jo man vecaistēvs tāds bija. Viņš bija ļoti saimniecisks cilvēks, nopirka īpašumu, sakopa, pārdeva un pirka nākamo.
Linda: Mani vecāki ir ļoti strādīgi, un, izaugot tādā vidē, tu pats kļūsti atbildīgs, arī strādājot algotu darbu. Tas ir atkarīgs no audzināšanas.
Āris: Domāšanu ievirza vecāki. Ja saka – mūsdienu jaunatni nekas neinteresē, tad vecāki nav parūpējušies par to, lai bērnam kaut kas interesētu.
– Paši savus bērnus arī no mazām dienām integrējat dabā un darbā?
Linda: Protams. Mēs viņus velkam visur līdzi, var kaut vai sēdēt zālē un skatīties debesīs, ja negrib neko darīt. Vecākā meita ir ļoti aizrāvusies ar šo pasākumu, viņa strādā melnu muti, reti kurš jaunietis tādā nekārtībā un vidē darbojas ar prieku. Bet viņa ir sajūsmā un saka – citiem ģimenē nekas nenotiek, bet šajā nespējot tikt līdzi visam, kas notiek!
Āris: Mēs nedodam planšetes un telefonus, lai bērni netraucētu. Rādām viņiem piemēru, pilnīgi visi ir iesaistīti darbos, mums tā vienmēr ir bijis. Nopērkot kādu īpašumu, mēs to uzreiz kopjam. Pat mazais trīsgadnieks iet svaigā gaisā, darbojas un cīnās.
– Kādas ir jūsu katra stiprās puses?
Āris: Man tās ir gan galdnieka prasmes, gan mērķtiecība un neatlaidība, ar ko dzīvē daudz ko esmu panācis. Lai iepazītos ar sievu, vajadzēja būt ļoti neatlaidīgam. Ja ieņemu ko galvā, es uz to iešu, kamēr īstenošu. Man izdodas sakārtot, sarunāt, un cilvēki man uzticas.
Linda: Es laikam esmu vismierīgākā šajā ģimenē, nosvērtākā. Esmu ģimenes kakls, kam parasti izdodas galvu iegrozīt, kā vajadzīgs. Āris: Esam Latvijas patrioti, nekad neesam izbraukuši no valsts meklēt laimi citās zemēs. Un neesam arī nekad tā sajutuši krīzi, jo vienmēr esam varējuši par sevi parūpēties, izaudzēt kaut ko dārzā.
Linda: Mēs nesūdzamies, esam vienmēr ņēmuši un darījuši, neesam nolaiduši rokas, arī šajā laikā esam atraduši sev izaicinājumu, kas nebūt nav viegls. Varbūt tas arī motivē vairāk un dod sparu, jo, kamēr cits sēž dzīvoklī un krīt depresijā, mēs ejam un darām.
– Neesat pirmais pāris Jelgavas apkārtnē, kas uzņēmies atjaunot muižu. Kādu vērtību, jūsuprāt, ģimenei rada šādi lieli projekti?
Linda: Mēs augam kopā ar šo projektu, jo katrs no mums kaut ko iegulda, tas ir kopīgs darbs. Ja vīrs ar sievu nav līmējuši kopā tapetes, tad kopdzīve nav izdevusies! Kopā ģimene aug, pilnveidojas, tas vairo uzticību, paļaušanos vienam uz otru, māca plānošanu. Mēs mācāmies kopā ar šo vietu un iegūstam jaunas zināšanas.
Āris: Es uzskatu, ka, restaurējot muižu, liekam ģimenei stabilus pamatus, būvējam mūsu ilgmūžīgo kopdzīvi ar laimīgām beigām līdz vecumdienām. Ja cilvēki ir ļoti tuvu, iet cauri grūtībām, tas satuvina vēl vairāk. Mēs viens otru pilnveidojam un nostiprinām.
– Pieminējāt patriotismu, vai tam ir kāda ietekme uz jūsu vēlmi atjaunot vēsturisku objektu?
Āris: Es neticu, ka kāds cits apņemtos kārtot Līves muižas dokumentus, restaurēt un vēl uzbūvēt torni. Man nav pilnīgi visu zināšanu, nav neierobežotu naudas līdzekļu, bet es esmu apņēmies to izdarīt un izdomāšu, kā to dabūt gatavu. Man ir svarīgi, ka tas viss paliek vēl simt un trīssimt gadu, gribam atstāt savu vārdu vēstures lappusēs. Mums ir svarīgi, lai šī muiža nesabrūk un lai to nenopērk ārvalstnieki. Paņemot un sakārtojot vienu tādu īpašumu, mēs to neatdodam svešiem cilvēkiem, tas paliek šeit, latvju tautai, jo mēs paši esam latvieši.
Linda: Šobrīd valstī daudz par ko netiek domāts. Lielo zemju īpašnieki nav latvieši, lielo uzņēmumu īpašnieki tāpat. Valsts minimāli iegulda līdzekļus šādos vēsturiskos objektos, ir daudz ēku, kas stāv pamestas, bet būtu jāsaglabā nākotnei. Par to sāp sirds, jo mēs, latvieši, esam uzņēmīgi un paši varam to paveikt, bet kaut kādā brīdī tiekam nospiesti, arī zem nodokļu sloga, un nevaram vairs savas vērtības ne pacelt, ne panest. Es ieteiktu cilvēkiem uzdrošināties un būt neatlaidīgiem. Ja kāds, braucot pa Latviju, ierauga nesakoptu īpašumu, kas iekrīt sirdī, tad ir vērts painteresēties un pacensties iegūt to savā īpašumā, lai sakoptu un atjaunotu.
