Reiz Aleksandra ieminējās par pofigistiem, ko viņi dara un ko ziemā ēd.
Reiz Aleksandra ieminējās par pofigistiem, ko viņi dara un ko ziemā ēd. Daudz nedomādamas, nospriedām – kāds jāķer rokā un jāspīdzina ar interviju, interesanti taču uzzināt, kāda dzīve vienaldzīgajiem, vai ne? Tā sākas stāsts, bet ne pasaka par 21. gadsimta jaunieti.
Jānis Jansons – zināms cilvēks, tāpēc grūtības nesagādāja viņu dabūt mūsu nagos. Izlijušas, taču smaidīgas atnācām uz tikšanos. Apmetāmies kultūras nama kafejnīciņā. Satikāmies ar simpātisku slaidu puisi, kas ar nelielu kurzemnieka akcentu brīvi, atvērti un tieši atbildēja uz jautājumiem. Smaidīgs un reizē nopietns, taču pofigists.
Jāņa Jansona interpretācijā tā ir vienaldzība gandrīz pret visu: “Es sēžu lekcijās un neko nedaru. Esmu vienaldzīgs pret visu, bet tas neattiecas uz meitenēm. Arī šodien nedarīju neko. Vienkārši sēdēju un skatījos apkārt. Lekcijā vienīgā doma bija, lai tā ātrāk beigtos. Parastā ikdiena: pasēžu draugiem.lv, paspēlēju spēlītes, kad kļūst garlaicīgi, skatos televizoru, bet svētkos izklaidējos. Reizēm, kad galīgi nav ko darīt un uznāk dullums, pamācos. Taču nemaz nav daudz, ko mācīties.
Man neliekas, ka dzīve ir garlaicīga, īpaši, ja uz “kojām” atnāk istabas biedri. Ar viņiem ir diezgan interesanti.”
Puiša pašraksturojums: “Slinks esmu bijis vienmēr: jo mazāk liek darīt, jo labāk jūtos. Pofigisms man piemetās apmēram 9. klasē. Pirms tam biju cītīgs skolnieks. Būtībā esmu mierīgs, labsirdīgs, ne ļauns. Gribētu sevi nedaudz mainīt, lai attiecīgajos brīžos varētu slinkumu “atslēgt”. Bet nevaru saņemties to izdarīt. Dažreiz uznāk domas, ka vajag kaut ko darīt, varbūt vairāk pamācīties, bet tas viss tikai domu līmenī, tā arī paliek.”
Sabiedriskām aktivitātēm, nodarbībām, dažādām saturīgām izklaidēm un citām jauniešiem raksturīgām interesēm Jānis saka NĒ. Intervijas laikā tomēr atradām pāris lietu, kas viņu nedaudz spētu ieinteresēt: “Man varētu patikt pa mežu vazāties, iespējams, interesants būtu kāds pārgājiens. Nedaudz dīvaini pofigistam, bet man patīk lasīt grāmatas par karu, īpaši ar dažādām smalkākām epizodēm, arī filmas par to skatīties.
Tomēr esmu pofigists – tā ir patiesība, un mani neietekmē citu cilvēku uzskati par mani. Nav arī īpaši svarīgi, kādi cilvēki ir apkārt, galvenais, lai es viņu sabiedrībā justos labi.
Varu pusi dienas sēdēt, neko nedarīt un tikai priecāties par to. Man it nemaz nav žēl sava laika, vakarā nemēdz būt domu, ka neko neesmu izdarījis. Laiks paiet nemanot, es to nemaz nejūtu. Bieži domāju, ja nav ko darīt, jāiet gulēt.”
Jānis mēdzot fantazēt par tēmu, kā būtu, ja būtu. Ja viņam būtu daudz naudas, joprojām būtu pofigists, tad viņš to pilnībā un pavisam varētu atļauties: “Es priecātos, ja vispār nebūtu jāstrādā. Man nepatīk neviens mācību priekšmets un neviens darbs, galvenais ir nopelnīt daudz naudas, uz to gan esmu ļoti kārs.
Mēdzu rakstīt dzejoļus, bet nekad nedomāju par jēgu tajos, galvenais, lai ir ar atskaņām. Ja tā nesanāk, tad labāk vispār nerakstu. Bliežu ārā visu, kas ir prātā. Man pat nav jādomā. Šo nodarbi vidusskolā sāku piekopt garlaicības dēļ. Ja es to spētu pārvērst enerģijā attiecībā uz mācībām, tad būtu teicamnieks.”
Jānim nesagādāja grūtības izdomāt “rīmīti” atbilstošu intervijas tēmai:
Esmu es pofigists, viegla man dzīve,
Apkārt ir debesis, vienīgi brīve.
Ļaudis to vēro un burvībā tvīkst,
Tie skatās aiz stūra, kā dzīvība nīkst.
Bet… Puisis ir pilnībā pārliecināts, ka saviem bērniem neļaus kļūt par tādiem kā pats, centīsies tos uzmanīt un cerēs, ka viņi kaut ko sasniegs.
