Lai tiktu uz kino ar savu mīļoto meiteni, ne reizi vien Jānim vajadzēja aplaistīt dārzu vai izravēt kādu dobi.
Lai tiktu uz kino ar savu mīļoto meiteni, ne reizi vien Jānim vajadzēja aplaistīt dārzu vai izravēt kādu dobi. Natālijas vecākiem bija stingra kārtība – vispirms darbs un pēc tam atpūta. Ja pirms randiņa kaut kas no pienākumiem bija palicis nepaveikts, tad, lūdzu, – palīgs ir atnācis, stāv pie dārza vārtiņiem. Kopš tā laika pagājis vairāk nekā piecdesmit gadu. Natālija un Jānis vēl aizvien ir kopā.
“VAI tad jaunībā, pirmo reizi uzlūkojot kādu meiteni, tu gudro par zelta kāzām? Ko tur uzreiz var pateikt! Daba pati pamazām cilvēkus saved kopā,” stāstot par pirmajiem iespaidiem, satiekot savu mūža mīlestību, saka Jānis. Viņi abi ir dzimuši rīdzinieki, nākuši pasaulē vēl pirmajā Latvijas brīvvalstī 1938. gadā. Jau bērnībā dabūjuši izjust karu, tad pēckara trūkumu, okupācijas apspiestību. Četrpadsmit gadu vecumā Natālija sāka strādāt VEF, uz turieni atnāca arī sešpadsmitgadīgais Jānis. Natālija prata novērtēt sirsnīgo un izpalīdzīgo puisi, kurš pievērsa viņai uzmanību. Tā viņa ar prātu vien esot sapratusi, ka tas nu ir īstais. Te vēl jāņem vērā tāds pluss, ka gan Jānis, gan Nata (kā draugi un kolēģi sauc Natāliju) ir Latvijas poļi. Padomju Savienībā nacionālais tika šķaidīts, tam it kā nepievērsa uzmanību. Taču, gudri un sirsnīgi dzīvē raugoties, nevar nemanīt to, kas cilvēkus vieno ar tūkstoš neredzamām saitēm. Abu jauniešu kopīgais lēmums par drīzu precēšanos gan daudziem varēja likties ne visai prātīgs. Proti, 1957. gada rudenī Jānim bija jāiet obligātajā karadienestā. Tātad priekšā trīs gadu prombūtne. Cik daudz jauku, sirsnīgu, strādīgu puišu Rīgā iespējams satikt tādā laika sprīdī! Un arī puišiem par meitenēm domas var simts reižu mainīties. Bet nē – viņi viens otram ir īstie, un viss. Jānis uzdienējās līdz seržantam. Savas militārās dotības – noteiktību, vērību pret līdzcilvēkiem – vīrs vēlāk lika lietā Latvijas Republikas Zemessardzē. “KRIEVOS” taisīt militāro karjeru viņš, protams, nevēlējās. Savukārt Nata negribēja palikt “fabrikas MEITENES” statusā. Vīra prombūtnes laikā viņa enerģiski turpināja izglītību. Pabeidza vakarskolu un iestājās universitātes sagatavošanas kursos. Vēlāk Nata, studējot vakara nodaļā, kļuva par diplomētu juristi. Rūpnīcā neatgriezās arī Jānis. Viņš sāka strādāt par dziļurbumu meistaru hidroģeoloģijas ekspedīcijā. Komandējumi pa visu Latviju. Tētis mājās tikai brīvdienās.
Jelgavā it kā pagaidām
Jā, 1961. gadā Jankovskiem bija ļoti priecīgs notikums – piedzima meita Iveta. Sakarā ar ģimenes pieaugumu Natālijas vecāku savrūpmājā – mazā trīsistabu “SĒNĪTĒ”, kas atradās tolaik purvainajā Purvciemā, – kļuva šauri. Hidroģeologus tolaik taisījās pārbāzēt no Rīgas uz Jelgavu. Galu galā šis lēmums tika atcelts, tomēr 1966. gadā Jānis no savas darbavietas saņēma dzīvokli Jelgavā. Jankovsku ģimenei tas likās pagaidu risinājums: Jelgavā mēs taču nedzīvosim. Mainīsim dzīvokli uz Rīgu, kur ir gan darbs, gan radi un draugi. Taču laiks gāja, Jankovski Svētes krastā ierīkoja ģimenes dārzu. Likās, ka tā būs laba piedeva dzīvokļu maiņā, kas tā arī nav notikusi. Ģimene Jelgavā iedzīvojās. Iveta sāka iet skolā. Jānis tad vairs nevarēja būt vien brīvdienu tētis. Viņš sāka strādāt mūsu pilsētā par ventilācijas montāžas brigadieri. Uz šejieni atnāca arī Natālija. Kompartijā ne viens, ne otrs nevēlējās stāties, tādēļ Natai iecerētā tieneses karjera nevarēja sanākt. Taču viņa strādāja Prokuratūrā, Augstākajā tiesā, Tieslietu ministrijā, darbīgais Tautas frontes laiks pagājis, strādājot par juristi Jelgavas “LAUKTEHNIKĀ”. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Nata strādā pašvaldības iestādēs. Lai gan pensijas gadi, viņas profesionālās zināšanas ir augstu novērtētas.
Piecdesmit baltu rožu
Uzņemoties mājas soli, Jānis aizgāja pensijā. Pirms sešpadsmit gadiem nopirktā ģimenes savrupmāja bija bēdīgā stāvoklī. Ar Jāņa rokām tā rūpīgi atjaunota. Patriotiskās degsmes piepildītais un trauksmainais zemessarga dienesta laiks rotas komandiera vietnieka amatā viņam ir pagājis. Natālija atzīst, ka tas bijis traki, kad mājās stāvējusi ieslēgta rācija, dienu un nakti pienākušas ziņas par kārtību pilsētā un zemessargu kaujas gatavību. Taču tagadējais salīdzinoši mazaktīvais zemessargu dienests Jankovskus arī neapmierina. Politikā viņi savu vietu neredz. Būt kopā ar draugiem, domubiedriem Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļā, izbraukumos pie dabas, ceļojumos – jā. Taču tādas politiskas partijas, kurai viņi vēlētos veltīt laiku, vismaz pagaidām nav.
Zelta kāzas abiem sarīkoja mazmeita Irēna ar meitu. Pirms tam vēl bija kāzu ceļojums pa Turciju. Bet kā īpaša dāvana zelta pārim ir mazmeitas drauga Artura dāvinātās piecdesmit baltas rozes.
Dzīvē iet raibi, neiztiek bez domstarpībām, taču Jankovski vienmēr pratuši viens otram pielāgoties. “CITI maina sievas, bet kur ir garantija, ka tu dabūsi labāku! Tādēļ jāturas pie vecās!” smejoties saka Jānis. Tā viņi, viens pie otra turoties, iet pa dzīvi tālāk.
***
Draugi par Jankovsku ģimeni
Angela Puķe:
Jankovsku ģimeni pazīstu sešpadsmit gadu. Tie ir Dieva cilvēki, kas vienmēr atrod laiku arī citiem. Spēj iejusties citu problēmās, nomierināt. Esam devušies neskaitāmos izbraukumos pie dabas. Mūsu vīrus vieno makšķerēšanas azarts. Kopā pavadīts daudz jauku dienu.
Zaiga Strode:
Ar Jankovskiem iepazinos pirms gadiem trīsdesmit, strādājot “LAUKTEHNIKĀ”. Reiz man grūtā brīdī vajadzēja jurista padomu. Nata prata profesionāli palīdzēt, un tā pamazām sākām draudzēties. Kopā darbojamies Daugavas Vanagos (Zaigas vīrs Aleksandrs Strods ir Jelgavas Daugavas Vanagu vadītājs – red.), daudz ceļojam, interesējamies par vēsturi. Taču arī ikdienā, ja vienu nedēļu neesam tikušies, liekas, ka kaut kas nav kārtībā.
