Šķiet, vairāku gadu desmitu garajā žurnālista darba laikā ne par vienu savu rakstu nebiju saņēmis tik daudz pozitīvu atsauksmju kā par 28. septembra publikāciju «Kas aizstāvēs skolotāju».
Šķiet, vairāku gadu desmitu garajā žurnālista darba laikā ne par vienu savu rakstu nebiju saņēmis tik daudz pozitīvu atsauksmju kā par 28. septembra publikāciju «Kas aizstāvēs skolotāju». Atzinību izteica gan skolotāji, gan bērnu vecāki skolā, tiekoties uz ielas, zvanot pa tālruni.
Bet ne jau pateicību dēļ rakstīju šo rakstu. Vienkārši bija nobriedusi vajadzība to darīt. Pirmā skolu problēmas aizskāra jaunā žurnāliste Agnese Leiburga («Zemgales Ziņas» 22. sept.) rakstā «Ziedojumi brīvprātīgi piespiedu kārtā». Uz abām šīm publikācijām rakstiski atsaukusies viena S.Strautiņa, vairāku skolēnu māte («Zemgales Ziņas» 9. okt.), iebildē «Ne visiem ir ko maksāt». Skolās, protams, problēmu ir vairāk, bet pašlaik par galveno izvirzījusies nauda.
Nauda un uzticēšanās – šīs problēmas ir vienlīdz sāpīgas. Līdzekļu trūkums liedz sagādāt papildmateriālus, pat izmantot kopēšanas iekārtu, lai stundu darītu pilnvērtīgāku. Neuzticēšanās kā ķirmis graužas dvēselē un palīdz radīt nedrošību, nervozitāti.
Skolotāji šo situāciju joprojām smagi izjūt. Bet panes pārestības, arī pildot birokrātiskos papīru kalnus, kuru ir vairāk nekā padomijas laikos. Panes un klusē. Neraksta. Ne tāpēc, ka negribētu, nemācētu uzrakstīt, bet tāpēc, ka ir bail. Bail par savu vietu. Uzrakstīšu avīzei, un cauri ar mani būs – no skolas ārā! Paradoksāla situācija – rudenī tiek meklēti skolotāji uz brīvajām vietām, bet vēlāk ministrijas norādījumi liek tikt vaļā no pieredzējušām skolotājām, kurām nav «īstā» augstākā izglītība. Bet uz viņām lielākoties attiecināms mīlestības darbs un Strautiņas kundzes teiktais: «..skolotājs, kuru atceras vēl gadiem ilgi pēc skolas beigšanas.» Es labi pazīstu tādas skolotājas, kurām darbs klasē nav «tikai maizes darbs un nekas vairāk».
Arī tā ir neuzticēšanās. Gan no vecākiem, kas augstprātībā var pamācīt frāžainā patiesībā: «Skolotāja profesija ir pati cēlākā, jo no viņa ir atkarīgs mazā cilvēciņa liktenis.» Atgādinājums, kas veikli noņem vecāku atbildību savu bērnu likteņa veidošanā. Gan no to skolu darbu pārraugošo ierēdņu puses, uz kuru darbību visvairāk būtu jāattiecina S.Strautiņas nosodījums: «Bērniem tik bieži mainās skolotāji, ka vairs pat nav iespējams noteikt, kurš no viņiem nav spējis iedot zināšanu pamatus.»
Nu vajadzētu rakstīt skolu sistēmas ierēdņiem un šīs problēmas skaidrot, nevis klusībā pieņemt vēl citu Strautiņas kundzes atziņu, ka «katram pedagogam ir jāspodrina savas profesijas tēls». Bet ierēdņi neraksta un neskaidro. Tāpēc S.Strautiņa jautā man: «Vai varbūt Jūs, cienījamais žurnālist, gribat teikt, ka skolā naudu nevāc?» Man ir sava atbilde. Jā, tas nebūt nespodrina pedagoga tēlu, ka skolotājam jākļūst arī par ziedojumu vācēju un remontdarbu organizētāju. Bet šo jautājumu nevajadzētu uzdot man. Es varu komentēt izjūtas, kas rodas, vērojot manas dzīvesbiedres un viņas kolēģu darbu, mazbērnu gaitas skolā. Mans spriedums var nebūt pietiekami objektīvs.
Mācību gads aizritēs ātri, pienāks jauna vasara, sāksies gatavošanās nākamajam mācību gadam, un skolotāji atkal būs stresa pilni – problēmas būs tās pašas vecās. Lai mēģinātu kaut ko mainīt uz labu, risinājumu meklēt un informēt sabiedrību, jāsāk jau tagad. Ja pilsētas skolu dzīves vadītāji nav gatavi paši publicistiski izklāstīt savus skaidrojumus, atziņas un paredzējumus samilzušajos jautājumos, tad droši vien talkā jānāk žurnālistiem. Ne uzticēšanās skolotājiem, ne līdzekļu iegūšana normālam darbam skolā nedrīkst palikt par problēmām, kurām priekšā aizkārts «tabu».
