Mūsdienās cenu liste degvielas uzpildes stacijās vai ar katru dienu liek aizvien vairāk šausmināties par tur lasāmajām ciparu kombinācijām.
Mūsdienās cenu liste degvielas uzpildes stacijās vai ar katru dienu liek aizvien vairāk šausmināties par tur lasāmajām ciparu kombinācijām. Kā rīkoties, ja dzīve autobraucējam liek ikdienā ar savu spēkratu pieveikt ne vienu vien desmitu kilometru, bet mēneša izdevumi par benzīnu dzen izmisumā?
Viens no risinājumiem būtu sagādāt «dīzelīti». Bet ja pret to ir aizspriedumi lielākas vibrācijas, skaļāka dzinēja un necilākas dinamikas (uz jaunajiem ar dīzeļmotoru aprīkotajiem auto to nevar attiecināt) dēļ, tad var aprīkot mašīnu ar gāzes iekārtu.
No kā sastāv gāzes iekārta
Gāzes iekārta sastāv no gāzes balona, diviem miniatūriem augstspiediena cauruļvadiem, reduktora, gāzes sajaucēja un diviem elektromagnētiskiem vārstiem. Balonu parasti iemontē automašīnas bagāžas nodalījumā – vai nu vienā malā, vai arī aiz aizmugurējā sēdekļa atzveltnes, kas universāla tipa mašīnām būtu visnotaļ nepraktiski, jo traucētu pārvadāt slēpes, dēļus un citus garus priekšmetus. Ļoti praktiskiem cilvēkiem ir pieejami baloni, kas īpaši paredzēti novietošanai rezerves riteņa vietā (vienīgā problēma, ka tie ir arī dārgāki par ierastajiem). Viens no mazajiem cauruļvadiem savieno balonu ar uzpildes vārstu, ko vairumā gadījumu iemontē aizmugures «bampera» rajonā, savukārt otrs vadiņš savieno balonu ar motora telpā esošo reduktoru un abiem elektromagnētiskajiem vārstiem (benzīna un gāzes vadā). Ar speciālu slēdzi no salona ir iespējams variēt, ar kuru no degmaisījumiem braukt. Savukārt reduktors samazina gāzes spiedienu un dozē gāzes padevi sajaucējā, kur tā tiek samaisīta ar gaisu. Atkarībā no dzinēja tipa sajaucējs tiek uzmontēts vai nu uz karburatora (motoriem ar karburatoru) vai arī starp gaisa mērītāju un ieplūdes kolektoru (motoriem ar iešprici).
Ar gāzes iekārtām aprīkoti auto darbojas ar sašķidrinātu propāna – butāna maisījumu. Līdzīgi dīzeļdegvielai arī šie maisījumi ir atšķirīgi vasarai un ziemai, un tie tiek gatavoti, ņemot vērā abu minēto sastāvdaļu dažādās iztvaikošanas temperatūras, kas propānam ir 45 grādi pēc Celsija, bet butānam 0,5 grādi. Ņemot vērā šīs īpatnības, «vasaras gāzē» propāna – butāna proporcijas ir 1: 3, bet ziemas – 3:1.
Patēriņš un iedarbināšanas īpatnības
Lai gūtu aptuvenu priekšstatu, cik liels būs gāzveida degvielas patēriņš mašīnai, benzīna tēriņam jāpieskaita viena desmitā daļa. Tālākais jau atkarīgs no uzstādītāju regulēšanas prasmes un autovadītāja braukšanas stila.
Domas dalās par to, vai vēlams mašīnu no rīta darbināt gāzes režīmā. To nekādā gadījumā nevajadzētu darīt, ja gaisa temperatūra ārā ir zemāka par plus astoņiem grādiem. Visieteicamākais variants ir – motoru iedarbināt ar benzīnu, un uz gāzes padevi pārslēgties tikai tad, kad dzinējs ir uzsilis līdz 70 – 80 grādiem. Tas tādēļ, lai reduktora gumijas detaļas siltuma ietekmē kļūtu elastīgas un līdz ar to pastiprināti nebojātos, kā tas neizbēgami notiktu, ja dzinēju iedarbinātu ar gāzi. Bez tam pārmēru zemā temperatūrā gāze nepaspētu iztvaikot un sajaucējā ieplūstu šķidrā veidā, kas ievērojami palielinātu patēriņu.
Mīti un patiesības, priekšrocības un trūkumi
Nez kādēļ daļa sabiedrības uzskata, ka braukt ar automobili, kuru darbina gāze, nozīmē sēdēt uz pulvera mucas, bet mēģinājums brauciena laikā uzpīpēt var beigties tikai ar eksploziju un katapultēšanos simt metru augstumā. Patiesībā ar gāzes iekārtu aprīkots auto (ja vien iekārta ir nevainojamā stāvoklī) ir labi, ja par mata tiesu bīstamāks nekā spēkrats, kas darbojas ar jebkuru no tradicionālajiem degvielas veidiem – jebkurš no tiem ir uguns un sprādziena bīstams. Ir trīs lietas, kurām pirms gāzes iekārtas uzstādīšanas jābūt pilnīgā kārtībā – sveces, svečvadi un aizdedze. Ja dzirkstele būs par vāju, tā gāzes degvielu neaizdedzinās, un iekārta var tikt nopietni bojāta. Ja nu tomēr salonā ir jūtama gāzes smaka, tad sistēmā ir radusies sūce, tās novēršanai jālūdz speciālista palīdzība, un līdz kļūmes izlabošanai smēķēšana salonā nebūtu prāta darbs. Sākot ar šo gadu, gāzes iekārtu pārbaude ir iekļauta arī transporta līdzekļu ikgadējās tehniskās apskates plānā. Fakts, ka ziemā gāzes patēriņš nedaudz palielinās, gan atbilst patiesībai.
Ko var iegūt, uzstādot mašīnai gāzes iekārtu? Pirmkārt, tā ir ekonomiska, kaut arī pēdējā laikā piedzīvotais un tirgotāju prognozētais gāzes cenu kāpums ir diezgan satraucošs. Nedrīkst aizmirst, ka laiku pa laikam jāuzpilda arī nedaudz benzīna. Otrkārt, gāze no cilindra iekšējām sieniņām (mehāniķu žargonā – «burkas») nenomazgā nost eļļas kārtiņu, kas ir svarīgs nosacījums motora resursa palielināšanai. Tiesa, pastāv arī pretējs uzskats, ka gāze ir «sausa» degviela un tā šo resursu pat samazina. Treškārt, gāze salīdzinājumā ar benzīnu sadeg pilnīgāk, tādēļ uz vārstiem neveidojas uzdegumi, bet motors darbojas klusāk, un jaudas un dinamikas zudumi ir minimāli.
Pie neērtībām noteikti jāpieskaita «liekā bagāža» – gāzes balons (tilpumā no 30 līdz pat 90 un vairāk litriem) un līdz ar to arī mazāka telpa bagāžai, kā arī samērā lēnais uzpildīšanas process un ne vienmēr apmierinošā degmaisījuma kvalitāte.
Kādu auto ir vērts aprīkot ar gāzes iekārtu
Viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu, protams, sniegt nav iespējams. Galvenie kritēriji, pēc kuriem varētu vadīties, ir – automašīnas litrāža (līdz ar to arī patēriņš) un ikdienas nobraukums, pēc kura vadoties, var arī aprēķināt, cik lielā mērā šāds pasākums atmaksājas. Ja mēneša tēriņš degvielai ir, piemēram, 100 latu, tad paredzams, ka par gāzi, lai nobrauktu tādu pašu attālumu, būs jāiztērē aptuveni pusotru reizi mazāk. Kvalitatīvas gāzes iekārtas iegādes un uzstādīšanas izmaksas ir, sākot no Ls 200 līdz 250, tātad tā atmaksāsies nepilnu septiņu mēnešu laikā. Pie mazāka ikdienas nobraukuma atmaksāšanās laiks būs attiecīgi ilgāks. Un nevajag taupīt, pērkot Krievijā ražotās iekārtas! To cena gan ir ievērojami zemāka, toties problēmas ekspluatācijā – krietni lielākas.
Propāns, butāns…. metāns?
Lielākoties ar gāzes iekārtām aprīko mašīnas, kurām ir liels motora darba tilpums – divlitrīgus braucamos un vēl lielākas «benzīna kapsētas», piemēram, vecos krievu ražojuma kravas auto.
Kravas mašīnām ekonomiskajā ziņā ļoti piemērotas ir pašlaik ne īpaši populārās iekārtas, kas dzinēju darbina nevis ar propāna – butāna maisījumu, bet ar metānu, kas ir gandrīz divas reizes lētāks, toties iekārtu uzstādīšana izmaksā krietni dārgāk – ap 500 latu. Turklāt metāns jāglabā izturīgos balonos, saspiests līdz 250 atmosfērām (salīdzinājumam – propānu un butānu glabā 16 atmosfēru spiedienā). Jāpiebilst gan, ka vairāku simtu litru ietilpības čuguna balona (kas pat tukšs nav no vieglajiem) piestiprināšana automašīnai jūtami samazina tās kravnesību. Bet izvēle, protams, ir katra paša ziņā.
