Valija Mitrēvica atsaucās uz 2001.gada 13. septembrī «Zemgales Ziņās» publicēto rakstu, kurš veltīts Staļģenes pamatskolas 80 gadu jubilejai un kurā tika izteikts aicinājums bijušajiem skolas absolventiem dalīties atmiņās par skolas laikā piedzīvoto.
Valija Mitrēvica atsaucās uz 2001.gada 13. septembrī «Zemgales Ziņās» publicēto rakstu, kurš veltīts Staļģenes pamatskolas 80 gadu jubilejai un kurā tika izteikts aicinājums bijušajiem skolas absolventiem dalīties atmiņās par skolas laikā piedzīvoto. Cienījamā vecuma kundze tagad dzīvo Līvbērzes pagastā.
Ar Staļģenes pamatskolu viņu saista tur pavadītie skolas gadi (1924.– 1926.), tur Valijas kundze mācījusies no 1. līdz 3.klasei, vēlāk izglītību turpinot Jelgavā.
Kas jūs pamudināja aicināt uz tikšanos savas bijušās skolas pārstāvi?
No avīzes uzzināju, ka Staļģenes skolai būs jubileja. Man šī skola vienmēr ir bijusi mīļa, tā saistās ar gaišām bērnības atmiņām. Esmu daudz par to domājusi. Man bija ļoti labi skolotāji.
Kuri skolotāji visspilgtāk palikuši atmiņā?
Sāku iet skolā 1924. gadā 1. klasē, pavisam bijām 25 bērni. Tā kā mūsu ģimenē galvenā apgādniece bija māte (tēvs kā strēlnieks gājis bojā Igaunijā kara laikā), dzīvojām skolas internātā, skola mums bija par velti. Audzinātāja bija skolotāja Olga Gurkovska. Es patiesi sēroju, kad viņa pēc pārciestās operācijas mira. Skolotāja Lūcija Grīsle palikusi atmiņā kā izpalīdzīga un zinoša matemātikā. Atceros, kā viņa man sniedza privātstundas matemātikā, mācīja kā māte savu bērnu, neprasot nekādu atlīdzību. Par skolotāju Elzu Rūķīti palikušas jautras atmiņas. Staļģenes skolā viņai bija pirmā darbavieta. Pati jauna un simpātiska, tāpēc nebija brīnums, ka viņā iemīlējās viens astoņpadsmitgadīgs puisis no 6. klases (tolaik skolā sāka iet astoņu gadu vecumā, bet daudzi mācības sāka krietni vēlāk). Tolaik bijām pirmklasnieki. Kādu dienu mācību stundas laikā minētais puisis ienāca klasē, kur arī gribēja palikt un vērot savu simpātiju objektu. Mums tas traucēja, nevarējām atbildēt uzdoto, jo baidījāmies, ka viņš smiesies. Atteicāmies atbildēt un tomēr panācām, ka viņš iziet no klases.
Jūs pieminējāt, ka vēlāk mācījāties Jelgavā. Vai arī tolaik bija vērojamas atšķirības starp pilsētu un lauku skolām?
Pārejot uz Jelgavu, šķita, ka tur vairs nebija tik mīļi skolotāji kā Staļģenē. Viņi mācēja panākt disciplīnu un vienlaikus būt sirsnīgi pret skolēniem. Pilsētā bērni bija skaļāki, ne tik mierīgi.
Kādus mācību priekšmetus jūs apguvāt?
Obligātie mācību priekšmeti bija dziedāšana, zīmēšana, rokdarbi, matemātika, latviešu valoda. Svešvalodas varējām izvēlēties – vienu vai divas, angļu, vācu vai krievu. Es izvēlējos vācu valodu, un man tika ielikti labi pamati tajā.
Katrs skolas rīts sākās ar rīta lūgšanu. Visa skola sapulcējās kopā lielākajā klases telpā. To parasti vadīja direktors Augusts Švarcbahs. Visi kopā dziedājām garīgu dziesmu, direktors teica kādus vārdus, tad gājām uz stundām.
Ticības mācību vadīja katras klases audzinātājs. Tā notika reizi nedēļā (padomju laikos to nomainīja politinformācija). Runāja par Bībeles rakstiem, Jēzu Kristu. Par cilvēkiem, kas nelūdz dievu, ka tie labi nedzīvo.
Vai bija arī kādas ārpusstundu nodarbības?
Tādu pulciņu kā šodien skolās nebija. Tomēr notika kora stundas, kurās mācījās dziedāt bērni, kas varēja noturēt meldiju. Gatavojāmies skolas sarīkojumiem. Mācījāmies deklamēt dzejoļus. Lielākie spēlēja teātri. Labprāt gājām rotaļās. Pie skolas bija ierīkotas šūpoles – runtlavas, liels stabs, kura galā piestiprināts rats, pie tā ar auklām seši vai astoņi sēdeklīši. Iesēdāmies tajos, ieskrējāmies un griezāmies apkārt kā karuselī.
Mēdzām apmeklēt Salgales baznīcu. Vislabāk atceros Ziemassvētkus, kad saimnieki ar ragavām pa Lielupi brauca uz dievkalpojumu, jo ziemā tur bija vislabākais ceļš.
Tolaik skolai bija tikai viena ēka. Vai pietika telpu?
Telpu bija maz, tāpēc 1., 2. un 3., 4. klases mācījās kopā, bet 5., 6. klases – atsevišķi. Klases bija mierīgas, disciplinētas. Ēkas 1. stāvā bija ēdamzāle, guļamistabas internāta iemītniekiem, virtuve, garderobe, tualetes. 2. stāvā – klašu telpas. Skolā gājām pa trepēm, kas bija gatavotas no koka un atradās skolas galā. Kad stundas beidzās, tad tikai mums ļāva iet cauri verandai. Neatceros, kas tam bija par iemeslu, bet tāda kārtība tika iedibināta.
Kā tikāt galā ar saimnieciskajiem darbiem? Vai arī tolaik skolā bija tehniskie darbinieki?
Skolā bija gan apkopēja, gan kurinātājs un saimniece, bet mūsu pienākums bija viņiem palīdzēt un darīt visus skolas darbus. Pēc stundām, kad izmācījāmies, visi gājām strādāt. Tīrījām klases, mazgājām logus. Lielie zēni skaldīja malku, meitenes to nesa klasēs, kurināt gan pašiem neļāva. Strādājām arī virtuvē – mizojām kartupeļus, malām gaļu, maisījām putru. Darījām visu, ko saimniece lika. Neviens no vecākiem nebija tam pretim. Bija priecīgi, ka mācāmies virtuves darbus. Vēlāk dzīvē tas noder.
Kāds būtu jūsu vēlējums Staļģenes skolai šodien?
Man ir skaistas atmiņas no Staļģenes skolas. Es novēlu, lai tagadējiem skolēniem būtu tikpat mīļi skolotāji, kā man savā laikā. Staļģenes skolu atcerēšos ar lielu mīlestību. Tās ir man vismīļākās bērnības atmiņas.
Valija Mitrēvica uzdāvināja Staļģenes pamatskolai 55 vērtīgas grāmatas no savas personīgās bibliotēkas, tai skaitā: A.Čaka, J.Jaunsudrabiņa un M.Ķempes kopotos rakstus. Viņa tās dāvināja, sakot, ka pati jau tās visas ir izlasījusi, tagad lai tās tiek viņas mīļajai skolai. Ne katrs esot cienīgs tādu dāvanu saņemt un novērtēt, bet Staļģenes pamatskolas bibliotēkai dāvinot grāmatas labprāt.
***
Valija Mitrēvica
Bērnība
Ak bērnība!
Kā brīnums ausa katra diena,
Tik tīra, mirdzoša un neparasta.
Ik putnis man dziedāja dziesmu,
Tik skaistu un nedzirdētu vēl.
Kā brīnums man šķita tad dzīve,
Jo tā bij nedzīvota vēl.
Tā līdzi ar vējiem aizskrēja
Un reizē ar zvaigznēm sadega.
Un tad atausa diena,
Kā jau diena.
Tur nebija vairs nekā neparasta.
Es stāvēju uz dzīves skarbā krasta.
