Jau kopš 18. gadsimta beigām pasaule pazīst divriteni. Laikam ejot, izveidojušies un attīstījušies dažādi sporta veidi, kuros izmantoti velosipēdi. Tāds ir arī BMX.
Jau kopš 18. gadsimta beigām pasaule pazīst divriteni. Laikam ejot, izveidojušies un attīstījušies dažādi sporta veidi, kuros izmantoti velosipēdi. Tāds ir arī BMX.
Tulkojumā no angļu valodas «Bicycle Motocross» nozīmē velomotokross. Šis sporta veids sevī apvieno velosportu un motosportu. No velokrosa tas mantojis īpašu divriteni, no motokrosa – sportistu ekipējumu (ķiveri, ceļu un elkoņu aizsargus) un sacensības norises principus. BMX trase tiek veidota līdzīgi motokrosam – ar tramplīnu un bedrēm.
Pasaka par trakajiem BMX zēniem
Reiz septiņdesmitajos gados ASV Denveras zēni gribējuši atdarināt savus motokrosa elkus un mēģinājuši to darīt, ar velosipēdiem braucot pa pilsētas ielām. Savukārt policija centusies to apkarot, uzliekot sodus vainīgo vecākiem. Tad zēni no ielām pārcēlušies uz pilsētas parku, bet atkal bijuši cilvēki, kuriem arī tur viņi traucējuši. Puiši devušies uz pilsētas izgāztuvi, tur atraduši taciņu, kas veidoja noslēgtu apli, pa kuru varēja traukties vairākas reizes. Tomēr prieki nav bijuši ilgi, jo velosipēdi šādu slodzi nevarēja izturēt, bija vajadzīgi remontdarbi. Laiks un braukšanas maniere diktēja nepieciešamību mainīt velosipēdu konstrukciju. Sākumā zēni paši saviem spēkiem gatavoja sev braucamos, bet drīz vien viņu aizraušanos pamanīja slavenais divriteņu industrijas pīlārs «GT», kas jaunā tipa braucamos sāka ražot rūpnieciski.
1973. gadu uzskata par oficiālo BMX sporta veida dzimšanas gadu. Savos pirmsākumos tas radies kā jaunatnes šovs. Pakāpeniski BMX no dabīgām apvidus trasēm pārcēlās uz speciāli šiem nolūkiem būvētām 300 – 400 metru garām trasēm ar paaugstinājumiem un speciālu starta barjeru. Eiropā šis sporta veids sevi pieteica 1978. gadā Holandē. 1981. gadā nodibinājās IBMXF – starptautiskā BMX federācija, kurā sākotnēji iestājās 22 valstis. Pirmajā kongresā tika nolemts, ka katru gadu rīkos Eiropas un pasaules čempionātus šajā sporta veidā.
Kas, kā un kur brauc BMX sacensībās
Sportisti sacenšas ar īpaši sagatavotiem divriteņiem 350 – 400 metru garā trasē. Braucēji tiek sadalīti vecuma grupās pēc dzimšanas gadiem. Jaunākajā grupā ir sešgadīgi zēni, un tad pa gadam uz priekšu līdz 16 gadu vecumam. Nākamā ir junioru grupa, kurā startē 17 līdz 18 gadu veci dalībnieki, tad deviņpadsmitgadīgie un vecāki elites klasē. Vēl ir arī senioru klase, kurā vecums nav ierobežots.
Pasaulē šis sporta veids ir vienādi populārs gan meitenēm, gan zēniem, bet Latvijā ar BMX pārsvarā nodarbojas puiši.
Katrā vecuma grupā ir neierobežots dalībnieku skaits. Atkarībā no tā sportisti tiek sadalīti pa braucieniem – katrā pa astoņiem. Priekšbraucienos dalībnieki trasi veic trīs reizes, un pēc punktu summas trīs braucienos četri labākie no katra kvalificējas nākamajam sacensību posmam. Visos turpmākajos kvalifikācijas posmos atkal sportisti startē pa astoņiem, un nākamajā iekļūst četri labākie, tikai tad jau viņi trasi veic vienreiz. Tādēļ katra sīkākā kļūda maksā ļoti dārgi – zaudētu vietu nākamajā kvalifikācijas posmā. Finālā sacenšas astoņi labākie, četri no katra pusfināla. Visi astoņi sportisti trasē dodas vienlaicīgi no kopējas starta barjeras. Trasē braucēji cīnās plecu pie pleca. Braukšanas trajektoriju var izvēlēties dalībnieks, kas atrodas otram priekšā vismaz riteņa tiesu.
Divritenis, ar kuru var arī lēkt
BMX divritenis ir ļoti vienkāršas konstrukcijas. Tie tiek iedalīti divās klasēs pēc riteņa diametra. Izmanto 20 un 24 – 26 collu riteņus, tos attiecīgi sauc par ekspertu un krūzeru tipa divriteņiem.
Lai izvairītos no traumām, velosipēdiem paredzēts polsterējums uz stūres un rāmja augšējās caurules. Tā kā ar divriteni tiek veikti lēcieni ievērojamā augstumā un attālumā, īpašas prasības ir izvirzītas rāmja un priekšējās dakšas stiprumam. Tas pats attiecas arī uz riteņa aplokiem un pedāļu mehānismu.
Pirmsākumos Latvijā galvenā problēma bija atbilstošas konstrukcijas velosipēdu trūkums, tādēļ vairākos klubos sākās intensīvs darbs, lai pašu spēkiem radītu sacensību noteikumiem atbilstošus braucamos. Šādi centri izveidojās Jūrmalā, Saldū, Ainažos un Jelgavā.
Palielinoties braucēju meistarības līmenim, paaugstinājās arī prasības pēc divriteņu kvalitātes, tādēļ radās nepieciešamība iegādāties ārvalstu firmās ražotos speciālos velosipēdus, kuru izturības pakāpe ekstrēmās situācijās ir daudz augstāka.
