Biedrības “Jelgavas attīstībai” rīkotajā diskusiju ciklā par pilsētas attīstības problēmām (tas ir pieejams tīmeklī biedrības mājaslapā) atsevišķs temats bija iedzīvotāju mobilitāte. Kā jau priekšvēlēšanu laikā pienākas, diskusijas dalībnieki bija ar politiskajām partijām nesaistīti mobilitātes un transporta jomas lietpratēji: pašvaldības uzņēmuma SIA “Jelgavas autobusu parks” valdes loceklis Gints Burks, pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” vadītāja vietniece Sandra Liepiņa, Ozolnieku novada izpilddirektors Andulis Židkovs un diplomēts pilsētplānotājs un veloentuziasts Reinis Petkus. Diskusiju vadīja moderatore Inese Vaivare.
– Kā Jelgavā pārvietojas cilvēki?
G.Burks: Ir divi viļņi. Stāvāks ir rīta vilnis, kad darbinieki dodas uz darbu, skolēni – uz skolu. Pusdienlaikā autobusu satiksme pierimst. Tad nāk lēzenais pēcpusdienas vilnis, kad kustība norit mājup. Ap pulksten 19, ja vien nav kādi publiski pasākumi, pilsētā iestājas klusums.
S.Liepiņa: Arī pusdienlaikā iezīmējas diezgan intensīva autosatiksme. Ļoti palielinājusies velobraukšana. Brauc uz skolām, brauc uz Jelgavas un Cukurfabrikas dzelzceļa stacijām. Brauc ar velosipēdu arī ziemā. Mums jādomā, kā, piemēram, pie dzelzceļa stacijas novietot velosipēdus slēgtās telpās.
A.Židkovs: Rīta un pēcpusdienas (vakara) satiksmes viļņi ir pazīstami pilsētās visā pasaulē. Manuprāt, Jelgavai būtu jāuzsver Rīgas tuvums. Dobelnieki, līvbērznieki brauc caur Jelgavu uz Rīgu. Pamazām Jelgavā iezīmējas lielpilsētas trūkumi – nav kur centrā mašīnu atstāt, sāk veidoties mazi sastrēgumi.
– Tā kā aug velobraucēju skaits, aktuāla ir viņu drošību. Kā to uzlabot?
S.Liepiņa: Pilsētas centrā mēs nevaram izbūvēt atsevišķus veloceliņus, jo pār Lielupi ir tikai viens tilts. Ietvju zonas ir izveidotas iespējami platākas. Ir jau ļoti svarīgi arī tas, lai kājāmgājēji jūtas droši.
R.Petkus: Protams, var piekrist, ka ne visur pilsētas centrā iespējams izveidot nodalītus veloceliņus. Svarīgi būtu nodrošināt velo maģistrāles galvenajos virzienos. Tad no tām velobraucēji uz saviem pagalmiem un sētām izklīdīs.
– Kāpēc palielinās velobraucēju skaits? Vai tāpēc, ka īstenots kāds tos atbalstošs projekts, vai arī tāpēc, ka sabiedrība kļuvusi izglītotāka, dabai draudzīga?
S.Liepiņa: Pētījums par velokustību Jelgavā nav veikts, bet novērojumi ir acīmredzami. Jauniešiem velosipēds nav īslaicīga modes lieta, tas dod zināmu neatkarību mobilitātē. Pie izglītības iestādēm esam izbūvējuši velonovietnes, un tās ir pilnas.
– Vai skolēnu velosipēdistu dēļ ir radies autobusu pasažieru skaita kritums?
G.Burks: Mēs redzam, ka tur, kur ir labi izbūvēta infrastruktūra, nav vairs divu trīs pieturu braucēju. Kur starp autobusa pieturām ir labs gājēju/velosipēdistu celiņš, jelgavnieks nelielos attālumos labāk pārvietojas saviem spēkiem.
A.Židkovs: Arī Ozolniekos esam sabūvējuši veloceliņus. Problēmas ir krustojumos. Pat domē bija diskusijas par to, kam jādod priekšroka veloceliņa krustojumos ar ielu. Konsultējāmies arī ar Ceļu satiksmes drošības direkciju. Galu galā pieņēmām politisku lēmumu, ka pirms krustojumiem jātaisa veloceliņa pārtraukums, un tātad priekšroka tur ir autovadītājiem. Tas ir citādi nekā, piemēram, Vācijā, kur autovadītājiem pie tā jau sen ir jāpierod, ka praktiski visur priekšroka ir velobraucējiem. Taču Ozolnieku novada domē pieņemts lēmums, kas liek šādos krustojumos uzmanīties. Tas balstās arī uz apsvērumu, ka vidējais autobraucējs jau pats par sevi ir uzmanīgāks nekā vidējais velobraucējs, jo sevišķi elektroskūterists.
R.Petkus: Dānijā un Nīderlandē ir dažāda marķējuma un nozīmes veloceliņi – gan maģistrālie, kur velobraucējs var pārvietoties pilnīgi droši, gan tādi, kur pienākas lavierēt starp citiem satiksmes dalībniekiem.
S.Liepiņa: Tālais mērķis Jelgavā ir atdot pilsētas centru gājējiem, velosipēdistiem un sabiedriskajam transportam. Tranzīts lai iet apkārt centram, tostarp pa Ziemeļu tiltu, kam nākotnē vajadzētu tikt uzbūvētam.
– Vai Jelgavā tiek pētīta iedzīvotāju mobilitāte cauri pilsētas centram?
S.Liepiņa: Pastāvīgu pētījumu nav, taču tas ir pētīts un diskutēts, izstrādājot pamatojumu Ziemeļu tiltam.
R.Petkus: Statistikas par tranzītu caur Jelgavu nav. Pašvaldībai šķiet dārga pienācīgas veloinfrastruktūras izbūve pilsētas centrā, bet Ziemeļu tiltam nauda tiek meklēta. Te kaut kas neiet kopā! Ko mums īsti vajag? Manuprāt, pirmais solis vajadzīgajā virzienā ir pētījums. Kāda ir tranzītplūsma, cik un uz kurieni Jelgavā dodas riteņbraucēji, kādi ir to svarīgākie ceļi. Biedrība “Jelgavas attīstībai” nesen veica iedzīvotāju aptauju, un jelgavniekiem Ziemeļu tilts nebija pirmā prioritāte.
A.Židkovs: Septiņpadsmit gadu esmu nobraukājis no Jelgavas caur Ozolniekiem uz darbu Rīgā. Tranzītnieki steidzas, un Jelgava iegūtu no tā, ja ātrāk varētu to šķērsot. Atcerēsimies, kā mēs pirms gadiem divdesmit braucām uz Rietumeiropu. Vajadzēja braukt poļu un lietuviešu pilsētām cauri. Tagad apvedceļš iet apkārt Augustovai Polijā, Jonišķiem Lietuvā un daudzviet citur.
G.Burks: Sava loma centra atslogošanā būs arī perspektīvā plānotā satiksmes termināļa izbūvei pie dzelzceļa stacijas. Tas novirzīs no centra autobusus.
A.Židkovs: Manuprāt, Jelgavā varētu attīstīties taksometru pārvadājumi. Pie mums brauciens ar taksometru vēl aizvien skaitās kaut kas ekskluzīvs, taču citviet, piemēram, Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā, kur man, pārstāvot ES, iznāca strādāt divus gadus, taksometri ir ikdienas transporta līdzeklis daudziem. Tas vēl bija saistīts ar to, ka daudziem Moldovā nebija darba un taksometra pakalpojumi bija iespēja kaut ko nopelnīt. Brauca ar Rumānijā ražotām jau sagrabējušām “Dacia” automašīnām, brauca tikai ar dabasgāzi. Darbojās privātās dispečeru kompānijas. Piemēram, brauciens no lidostas līdz pilsētas centram maksāja septiņus eiro. Arī Londonas centrā ar taksometriem daudzi ikdienā pārvietojas.
– Iekšpagalmi ir pārblīvēti ar auto. Kā mobilitātes veicināšana ir saistīta ar jaunu autostāvvietu ierīkošanu?
S.Liepiņa: Automašīnām pārblīvētie iekšpagalmi ir vājā vieta pilsētā, un šajā virzienā mēs sākam strādāt. Esam tikušies un diskutējuši ar daudzdzīvokļu māju vecākajiem. Veidojas divas frontes – vieni ir par to, lai pagalmi kļūtu zaļāki, otri – par to, lai vairāk būtu autostāvvietu. Lielākais autostāvlaukums tagad ir izveidots pie dzelzceļa stacijas.
A.Židkovs: Ir jālabo tā situācija, kāda bija padomju laikos, kad lielais vairums daudzdzīvokļu māju tapa. Dzīves kvalitāte, par laimi, ceļas, un mēs neizbēgsim no tā, ka cilvēkiem būs automašīnas. Manuprāt, ikdienā uz darbu brauksim ar sabiedrisko transportu, bet nedēļas nogalē ar ģimenes auto uz laukiem brauksim gan. Būsim bagātāki, būvēsim daudzstāvu autostāvvietas. Tagad Pārlielupē daudziem automašīnas stāv mežā, jo tieši pie mājas nav vietas.
– Novērots, ka, piemēram, Limbažos uz ielām ir maz gājēju, pat uz veikalu tiek braukts ar privāto automašīnu.
G.Burks: Eksperimentāli autobusu reisi pircēju vešanai uz veikaliem nav plānoti. Saņemam iedzīvotāju iesniegumus, ka vajadzētu, piemēram, reisu uz Raubēniem, kur atrodas vairāki lieli rūpniecības uzņēmumi. Taču tad, kad autobuss tiek palaists, izrādās, ka darbs cilvēkiem sākas dažādos laikos un autobusam tikpat kā nav pasažieru. Visefektīvākie ir riņķveida maršruti. Kad būs uzbūvēts Ziemeļu tilts, šādus maršrutus varēs veidot.
– Kādu redzat iedzīvotāju mobilitāti Jelgavā pēc gadiem piecdesmit?
R.Petkus: Pilsētā visur ir ērti piebraukt ar velosipēdu, kā arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem un māmiņām ar bērnu ratiņiem.
A.Židkovs: Covid-19 krīzē satiksme no Jelgavas uz Rīgu samazinājās. Domāju, arī nākotnē cilvēki vairāk strādās attālināti un tranzīts caur Jelgavu uz Rīgu saruks. Jelgava pēc piecdesmit gadiem neiztiks arī bez apvedceļa. Pilsētas centrs būs stipri zaļāks.
G.Burks: Ceru, ka iedzīvotāju mobilitāte saglabāsies un tajā būs ievērojama loma sabiedriskajam transportam.
S.Liepiņa: Jelgavā būs ērti dzīvot. Ērti nokļūt tur, kur vēlos. Arī daba, mežs ir pieejams, kur gūt enerģiju dzīvei pilsētā.
Sarunas dalībnieku vizītkartes
Gints Burks, pašvaldības kapitālsabiedrības “Jelgavas autobusu parks” valdes loceklis. Uzņēmums apkalpo 20 maršrutus, tajā ir 32 autobusi, kas gadā nobrauc kopā divus miljonus kilometru un pārvadā trīs miljonus pasažieru.
Sandra Liepiņa, pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” vadītāja vietniece. Iestādes pārziņā ir ielu infrastruktūras uzturēšana, satiksmes plānošana un drošība.
Andulis Židkovs, kopš 2017. gada Ozolnieku novada izpilddirektors, iepriekš strādājis Satiksmes ministrijā, kur 1997. gadā sāka kā ierēdnis un beidza kā parlamentārais sekretārs, vadījis akciju sabiedrību “Pasažieru vilciens”.
Reinis Petkus, sabiedriskais aktīvists, studējis pilsētplānošanu, kas tagad viņam ir nevis maizes darbs, bet sirdslieta.
