Valdis Mednieks, pensionārs: Nesen nosvinējām Zelta kāzas – ar kundzi laulībā esam nodzīvojuši piecdesmit četrus gadus.
Valdis Mednieks, pensionārs:
Nesen nosvinējām Zelta kāzas – ar kundzi laulībā esam nodzīvojuši piecdesmit četrus gadus. Domājot par to, kas ļāvis tik ilgu laiku pavadīt kopā, pirmkārt, jāmin atbildības izjūta. Cieņa un godīgums vienam pret otru. Es jau pēc dabas esmu godīgs, tādēļ nebija grūti tādam būt arī pret kundzi. Protams, visādi gājis – jaunībā biju izskatīgs –, taču vienmēr paturēju prātā, ka man ir ģimene. Ja reiz esmu apprecējies, tad jādzīvo kopā. Man bija un arī pašlaik ir pienākuma apziņa pret sievu.
Kad dzirdu runājam par hormoniem, kas plosās, krīzēm, kas piemeklē laulātos, pie sevis nodomāju – tā ir rakstura vājība. Nekad taču nav tik traki, lai, piemēram, pēc 25 laulībā nodzīvotiem gadiem pēkšņi izšķirtos! Kā tas var būt?! Un tad vēl tie, kas lepojas ar sievu skaitu… Jālepojas ar to, ka nesaskaņas izdevies pārvarēt. Turklāt vecāku vieglprātības dēļ visvairāk cieš bērni. Viņiem jādzīvo ģimenē, kurā ir māte un tēvs, citādi sākas ķēdes reakcija – bērni, kas nav auguši ģimenē, vēlāk arī paši to neprot veidot..
