Sākums 4. augusta numurā. Augstu izglītību bija guvuši dažādu militāro specialitāšu Latvijas brīvvalsts armijas vadošie virsnieki.
(Sākums 4. augusta numurā)
Augstu izglītību bija guvuši dažādu militāro specialitāšu Latvijas brīvvalsts armijas vadošie virsnieki.
Ģenerālštāba (Krievijas) akadēmijā bija mācījies armijas komandieris (1928 – 1934) ģenerālis Mārtiņš Peniķis, pazīstams arī kā militārās vēstures pētnieks. Ģenerālštābā darbojies pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Mārtiņš Jeske – izglītību guvis Vladivostokas Austrumu valodu institūtā un Francijas Kara akadēmijā. Atbrīvošanās cīņu gados armijas artilērijas spēku izveidē piedalījās Pēterburgas Artilērijas akadēmijas skolotais mūsu novadnieks no Jaunsvirlaukas pagasta, vēlāk ģenerālis, Jēkabs Ruškēvičs.
Bet Latvijas Kara floti veidoja teorētiski un praktiski erudīti admirāļi – grāfs Arčibalds Keizerlinks, pēc viņa – Rīgas Politehniskajā institūtā un Francijas Jūras kara akadēmijā skolotais Teodors Spāde.
Par karavīru veselību no Atbrīvošanās cīņu pirmajām dienām rūpējās Pēterburgas Kara medicīnas akadēmiju (tā laika vienu no prestižākajām Eiropas šīs nozares iestādēm) beigušais Dr.Pēteris Sniķeris.
Diemžēl izglītotajai virsniecībai nebija lemts aizstāvēt savu valsti un tās iedzīvotājus. Gandrīz 40 procentu virsnieku skāra represijas, daudzi karoja zem svešzemju karogiem.
No 1946. līdz 1990. gadam PSRS karaskolu kursantu lielo skaitu no Latvijas nodrošināja to ģimeņu atvases, kas šeit ieradās pēc Otrā pasaules kara. Latvijas iedzīvotāju skaits PSRS karaskolās samazinājās ar katru gadu, tuvojoties atjaunotajai neatkarībai.
Mūsdienās, neatkarības pēdējos desmit gados, Latvijas bruņoto spēku vadība mainījusies vairākkārt.
Pēdējos gados, neraugoties uz cienījamā Gundara Dāboliņa neatlaidību un nacionālo pārliecību, Raimonda Graubes mērķtiecību un centību dažādu zinību kursu apguvē, Latvijai vienīgajai no Eiropas valstīm bruņoto spēku virsvadībā ir kungi bez speciālās augstākās izglītības!
Augstāku zinību trūkums vērojams arī (pēc Ivara Āboliņa publikācijām «Neatkarīgajā Rīta Avīzē») citos vadošos amatos, kā Zemessardzes kājnieku komandierim J.Kiukucānam, štāba priekšnieks G.Porietis ir skolots tankists, nevis štāba zinības guvis, bet lidotājs N.Aizpurs vada Mobilo strēlnieku mācību centru. Visai pieticīga izglītība ir arī vairākiem bataljonu komandieriem utt.
Jāapzinās, ka šobrīd nav vairs 20. gadsmita sākuma Meksikas un Krievijas revolūciju laiks vai arī Otrā pasaules kara dienas, kad Sarkanajā armijā kavalērijas ģenerāļi komandēja tanku korpusus (ar attiecīgām sekām), bet 21. gs. sākums. Vienlaikus jāpiebilst, ka tāda augsti skolota, varētu teikt, zinātnieka, pulkveža Kārļa Krēsliņa spējas mērķtiecīgāk iespējams būtu izmantot Militārās augstskolas vadībā vai arī Latvijas pārstāvniecībā Eiropas struktūrās, nevis štāba vadībā, kur nepieciešams profesionāls speciālists. Arī Aizsardzības ministrijā jūtams tieši augstākās profesionālās izglītības trūkums, bieža ir kadru mainība, un tas ietekmē veiktā darba profesionalitāti.
Par organizatoriskām un citām pārvērtībām citur pasaulē privātsarunā Budapeštā ar Šandora kungu, savulaik bijušajā PSRS dzimušo un daļēji skoloto, šobrīd augsta ranga Ungārijas robežsardzes virsnieku, uzzinu: «Ungārijā, mainoties politiskajai sistēmai, armiju no jauna veidot nevajadzēja, tikai atlika veikt citu politisko orientāciju un pilnveidot struktūras. Augstākās un vidējās virsniecības kadrus veido gados jaunākie, gan šeit, Budapeštā, augstskolu beigušie, gan bijušās PSRS militārajās augstskolās skolotie. Atceļoja viens otrs no Rietumiem, kuru priekšteči valsti atstāja pēc 1956. gada notikumiem, arī kāds ungāru tautības virsnieks no bijušās Dienvidslāvijas armijas. Jauna armija veidojās kaimiņvalstī Slovākijā, par kuras situāciju esmu informēts. Tur ienāca slovāki – gan Čehoslovākijas augstākajās skolās mācītie, gan tie, kas vēl turpināja mācīties PSRS, bet šodien arī Krievijā. Arī vairāki ungāru virsnieki, kas mācījās Budapeštā. (Slovākijā dzīvo ap 700 000 ungāru). Problēmu ar augstākās virsniecības izglītību nebija. Cik zinu, daudzi latviešu virsnieki ar augstāko militāro izglītību dažādās jomās atradās PSRS armijā. Droši vien pie jums netika izmantotas visas iespējas, lai viņi atgrieztos dzimtenē un tās atjaunotajos bruņotajos spēkos.»
Sarunā ar jaunības sporta dienu draugu, Lietuvas virsnieku, kas nevēlējās, lai viņa vārdu min laikrakstā, uzzinu: «Kursos biju divreiz. Pirmoreiz mūs mācīja, kā izmest desantu tuksnesī, bet otrā reizē – kā šķērsot aizas kalnos. Bija aizraujoši un pat interesanti. Personīgi gan ne franču ārzemju leģionā, ne arī ANO zilajās ķiverēs dienēt nevēlos. Vēlos būt savas zemes sardzē tepat Baltijā – tāpēc, kādēļ man visas tās gudrības?»
Tā it saprātīgi noslēgumā secina kaimiņzemes virsnieks.
Un vēl retroskatījums, vērtējot ap 200 mazizglītoto zaldātiņu vērtību šodienas Latvijas armijā.
Lūk, rindas no šā raksta autora tēva Rūdolfa, divdesmito gadu nogales Zemgales artilērijas pulka bataljona rakstveža, atmiņu krājuma: «Dienēja arī vecticībnieki un baltkrievu puiši, kas latviski ne runāt mācēja, ne rakstīt dzimtajā valodā, taču bataljona zirgu saimniecības stallī tika gan. Bet ebreju jaunieši no Latgales miestiņiem dienesta laiku pavadīja virtuvē, kartupeļus mizojot un malku skaldot. Uz kara zinību apmācību lauka viņus nesauca, artilērijā pamatskolas zināšanas nebija nepieciešamas.»
Tas – pirms 70 gadskārtām, bet mūsdienu elektronikas un datoru laikmetā iepriekš minētās armijas profesijas stallī un virtuvē vairs neiederas. Tāpēc jāapsveic beidzot pieņemtais lēmums bruņotajos spēkos jauniešus, kam trūkst pamatizglītības, aktīvajā dienestā turpmāk vairs neiesaukt.
Šodien jāsecina, ka 90. gadu sākumā, veidojot bruņotos spēkus, tam nav bijis nopietnas, plānotas, mērķtiecīgas pieejas, gaidot, ka no bijušās PSRS armijas virsnieki paši šurp skries. Problēmas bija, starp citu, līdzīgas kā 1917./1918. gadā, taču mūsdienās daudz kas notika pašplūsmā, tāpēc viens otrs Latvijai vērtīgs virsnieks tā arī palika ne tikai Krievijā, bet arī Ukrainā un šobrīd pat Vidusāzijas valstīs! Bet no rietumpuses šeit atceļoja daži pensionēti laimes meklētāji, nevis speciālisti (kā igauņiem un lietuviešiem). Kaut gan latviešu izglītības potenciāls, kā pārliecināja nesenais Pasaules virsnieku saiets, ir augstā līmenī, tomēr pietrūkst mērķtiecīgas sadarbības. Jāsecina, ka atjaunoto spēku veidošanās procesā nav darbojusies neviena spēcīga personība…
Atrisinājumam vajadzīgs laiks, un dažu mēnešu laikā nez vai to iespēs divu civilo augstāko izglītību guvušais, pirmskara virsnieku dzimtas atvase Ģ.V.Kristovskis, ne arī kāds cits.
Kas attiecas uz progresu, tad neapšaubāmi jāapsveic lēmums mazizglītotos dienestā neiesaukt, kā arī paaugstināt prasības, iestājoties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Diemžēl izrādās, ka pēc trīsarpus gadu studijām jaunie virsnieki saņems tikai koledžas diplomu.
Runājot par mūsu bruņotajiem spēkiem kopumā, jāatzīst, ka, vērojot karavīru dresūru citvasar tepat pilsētas stadionā, dzirdēju tādus «trīsstāvīgos» uzmundrinājumus, pie kādiem bija jāpierod pirms gadsimta manam vectēvam Suvolkos (Polijā) vēl šodien ceļa malā stāvošajās kazarmās. Jāatzīst, ka vēsturnieka E. Andersona secinājumu par pirmskara bruņotajiem spēkiem «Armijai bija liela nozīme Latvijas pilsoņu lepnuma un pašapziņas vairošanā. Tā bija pašas Latvijas, latviešu tautas armija» šodien piemērot vairs nevaram.
Varbūt to varēsim pēc kāda laika. Cerēsim!
