Šoruden, braucot pa Dobeles – Bauskas šoseju, kāds mans ceļabiedrs izbrīnīts noteica: «Cik lieli cukurbiešu lauki! Cik daudz biešu kaudžu! Jā, tā tiešām ir vesela industrija».
Šoruden, braucot pa Dobeles – Bauskas šoseju, kāds mans ceļabiedrs izbrīnīts noteica: “Cik lieli cukurbiešu lauki! Cik daudz biešu kaudžu! Jā, tā tiešām ir vesela industrija.” Tas bija laiks, kad politiskajās aprindās palielinājās troksnis par Jelgavas Cukurfabrikas darbības apturēšanu. Strādājot pie uzņēmuma vēstures apzināšanas, vairākkārt man radās jautājumi – kādi ir cukurbiešu audzēšanas pirmsākumi Eiropā un Latvijā?
Līdz 19. gadsimtam Eiropa pazina tā saukto koloniālcukuru. Tas bija cukurniedru cukurs, kas ražots pārsvarā jaunajā pasaulē – Amerikā. Pārmaiņas sākās 1746. gadā, kad Berlīnes ķīmiķis Markgrāfs atklāja, ka Vidusjūras piekrastē augošajās savvaļas bietēs saldā viela ir tas pats cukurniedru cukurs (saharoze). Nākamo soli spēra uzņēmīgais Markgrāfa skolnieks Francis Karls Ahards, kas strādāja par Berlīnes Zinātņu akadēmijas fizikālās klases direktoru. Viņš enerģiski nodarbojās ar biešu selekciju un to cukura ražošanas izveidošanu. Jau 90. gados F.K.Ahards selekcionēja cukura ražošanai derīgas bietes un 19. gadsimta sākumā Saksijā par saviem līdzekļiem uzbūvēja pirmo biešu cukurfabriku pasaulē, tomēr pirmie uzņēmumi tehnoloģisko nepilnību dēļ bija neefektīvi.
Bietes “iekaro” ziemeļus
Biešu cukurrūpniecībai nozīmīgu stimulu deva Napoleona I 1811. gada dekrēts par nozares attīstību. Francijā sākās plaša zinātniskā darbība, dibināja arodskolu, kur gatavoja cukurrūpniecības speciālistus, un par valsts līdzekļiem uzcēla četrus modernus uzņēmumus. Franču inženieri ievērojami pilnveidoja pārstādes tehnoloģiju. Kopš 20. gadiem cukurbiešu pārstrādes attīstības centrs atkal pārcēlās uz vācu zemēm, īpaši Saksiju, kur līdz 19. gadsimta 70. gadiem vācu inženieri izveidoja jau mūsdienām tuvu cukurbiešu pārstrādes tehnoloģiju.
19. gadsimtā Krievijas Baltijas guberņās cukurbiešu audzēšana neattīstījās pietiekami strauji, jo impērijā galvenā uzmanība tai bija pievērsta Iekškrievijas melnzemes rajonos un Ukrainā. Tomēr Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas profesors Maksimiliāns Glāzenaps 80. gados veica cukurbiešu audzēšanas izmēģinājumus Vidzemes un Kurzemes guberņu saimniecībās un pierādīja, ka te audzēto biešu kvalitāte neatpaliek no Krievijas dienvidos nobriedušajām saldajām saknēm.
Pēckara rūgtā dzīve
Pirmā, kas izstrādāja cukurbiešu audzēšanas un cukurfabrikas celtniecības plānu Latvijā, bija lielinieku valdība 1919. gadā. Pēc Latvijas Republikas nostiprināšanās sākās runas par savas cukurbiešu fabrikas celtniecību, jo pilsoņu kara plosītajā Krievijā trūka šā svarīgā pārtikas produkta, bet ar Rietumiem nebija vēl stabilu tirdzniecisko sakaru. Nozīmīgs bija arī jautājums, kā attīstīties daudzajām jaunsaimniecībām, kas izveidojās pēc agrārās reformas. Pēc Pirmā pasaules kara ekonomiskajā dzīvē bija raksturīgas protekcionisma tendences – atbalstīt vietējos ražotājus, veicināt svarīgu produktu ražošanu. Latvijā cukurbiešu audzēšanas attīstība un pirmās cukurfabrikas celtniecība atšķirībā no vairākām citām valstīm bija privātas iniciatīvas auglis.
Jau 1919. un 1920. gadā bija jūtams ievērojams cukura trūkums, tāpēc zemnieku saimniecībās nelielos daudzumos audzēja cukurbietes, lai iegūtu to sīrupu. Ar cukurbiešu sīrupa pagatavošanas tehnoloģijas uzlabošanu nodarbojās agronoma Pētera Dindoņa vadītajā Bulduru Dārzkopības skolā. 1920. gada decembrī pēc enerģiskā F.Lancmaņa iniciatīvas izveidoja akciju sabiedrību “Cukura rūpnieks”. Tās mērķis – ieviest Latvijā cukurbiešu kultūru un veicināt tās audzēšanas izplatību. Galvenais uzdevums bija izveidot Krustpilī sīrupa fabriku, ko vēlāk bija paredzēts pārveidot par cukurfabriku. Šis plāns nerealizējās, jo sāka attīstīties cukura imports un cukurbiešu sīrups nespēja ar to konkurēt. Valsts varas un zemnieku piesardzību pret cukurbiešu audzēšanu veicināja arī lielas daļas Latvijas zinātnieku nostāja pret šo jauno kultūru. Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Vecauces saimniecības direktors pieprasījis svītrot tās vietas studentu darbos, kurās runāts par cukurbiešu audzēšanas iespējamību Latvijā. Agronoms Lukstiņš 1923. gadā fakultātē aizstāvēja disertāciju, kurā pamatoja viedokli – cukurbietēm Latvijas zeme un klimats nav piemēroti.
Kāpēc nevaram mēs paši?
Par cukurbiešu pārstrādes fabrikas celtniecību Latvijā interesējās arī ārzemju investori. 1921. gadā Latvijas valdība saņēma kādas Stokholmas firmas priekšlikumu izveidot akciju sabiedrību kopā ar valsti un privātajiem akcionāriem, lai celtu fabriku Jelgavā, jo tās apkārtnē labi augot cukurbietes. Līdz gada beigām vēl sadarbības priekšlikumus iesniedza vācieši un ukraiņi. Latvijas valdība tomēr neizšķīrās par ārzemju kapitāla piesaistīšanu, jo baidījās, ka ārzemnieki iegūs cukura ražošanas monopoltiesības Latvijā. Tāpēc valdība sāka apzināt cukurbiešu kultūras ieviešanas iespējas.
Zemkopības ministrijā 1922. gadā darbu sāka agronoms un ķīmijas inženieris Jānis Laže, kas bija guvis pieredzi cukurbiešu audzēšanā un cukura ražošanā Krievijā. Viņa uzdevums bija pētīt ārzemju pieredzi cukurrūpniecībā un apzināt tās iespējas Latvijā. P.Dindonis uzsvēris, ka Latvijā šo nozari traucēja izveidot “pieredzes, gribas un uzņēmības trūkums, bet laimīgā kārtā šīs īpašības bija apvienotas agronoma J.Lažes personā”.
J.Lažes vadībā Latvijas dažādos novados tika veikti cukurbiešu izmēģinājumi. Tika pierādīts, ka veģetācijas periodā Zemgalē temperatūras kopsumma pārsniedz minimāli nepieciešamo, lai izaudzētu kvalitatīvas cukurbietes. Arī Valmieras apkārtnē vidējā temperatūra ir augstāka nekā Dienvidzviedrijā, kur jau sekmīgi audzēja saldās saknes. Zemkopības ministrijas ierēdnis apmeklēja vadošās Eiropas cukurbiešu audzēšanas valstis. Īpaši vērtīgs bija brauciens uz Čehoslovākiju, galveno Austroungārijas cukurbiešu audzēšanas rajonu pirms Pirmā pasaules kara. Čehu speciālisti atzina, ka Latvijas apstākļi ir piemēroti šai kultūrai. J.Lažes nopelns ir arī tas, ka viņš aicināja uz Latviju ārzemēs dzīvojošos cukurbiešu audzēšanas speciālistus: Otto Gailīti no ASV, no Dānijas Latvijā atgriezās Johans Andreiko, no Ukrainas – Jānis Jostiņš un Osvalds Ādamsons. O.Ādamsons, 1918. gadā atgriežoties Latvijā, paņēmis līdzi… maisu ar cukurbiešu sēklām.
Turku valdība – saprotošāka
J.Laže neatrada dzirdīgas ausis vairuma Saeimas deputātu un valdības vidū. Kaut zināms atbalsts ar likumdošanas aktiem bija, piemēram, subsīdijas zemniekiem, kas eksportēja cukurbietes, tomēr tas izrādījās mazāks nekā citās jaunajās cukurbiešu cukura ražotājvalstīs. Kad cukurfabrika jau darbojās, Jelgavā akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs agronoms Ansis Frišmanis konstatēja: “Pat Turcija tāli pārspēj Latviju ar jaunievedamās cukurrūpniecības atbalstīšanu.”
Tajā pašā laikā Latvijas cukurrūpniecības ideju atbalstīja daudzi pazīstami saimnieciskie, zinātnes un sabiedriskie darbinieki, kas piedalījās 1. Latvijas cukura fabrikas akciju sabiedrības dibināšanā. Viņu vidū pieminēsim Mārtiņu Laži, kas savam jaunākajam brālim Jānim bija materiāli palīdzējis pabeigt prestižāko Krievijas tehniskās izglītības iestādi – Maskavas Imperatora tehnisko augstskolu. M.Laže, kā daudzi latvieši, bija meklējis laimi lielajās Krievijas muižās, kur strādājis par pārvaldnieku. Pēc Pirmā pasaules kara viņš atgriezās dzimtenē, kur kļuva par ievērojamu autoritāti zirgkopībā. Akciju sabiedrības izveidi atbalstīja zinātnes pārstāvji, kuru vidū jāpiemin LU Lauksaimniecības fakultātes docents Pēteris Delle, kas vēlāk tika ievēlēts par akciju sabiedrības valdes priekšsēdētāja vietnieku, profesori Augusts Kirhenšteins un Pauls Lejiņš, selekcionāri P.Dindonis un Jānis Sudrabs. Akciju sabiedrības dibinātāji uz sapulci sanāca 1923. gada beigās, un J.Lažes idejas piekritēju darbībā ļoti produktīvs bija 1924. gads, kad tika reģistrēti I. Latvijas cukura fabrikas akciju sabiedrības statūti un Jelgavā Lielupes labajā krastā bijušās Straumes muižas teritorijā iegādāts gruntsgabals fabrikas celtniecībai. Tajā pašā rudenī uz Rastenburgas Cukurfabriku Austrumprūsijā nosūtīja 64 tonnas Latvijā izaudzēto cukurbiešu, 22. decembrī saņemts pirmais Latvijas cukurbiešu cukurs, kas izgatavots minētajā uzņēmumā. Dienu vēlāk risinājās Latvijas cukura reprezentācija žurnālistiem akciju sabiedrības birojā Vecrīgā, Kaļķu ielā 1.
Pirmā akcionāru pilnsapulce notika 1925. gada 8. janvārī Rīgas Latviešu biedrības namā, bet
18. jūlijā Jelgavā tika likts cukurfabrikas pamatakmens. Svinīgajā tā iemūrēšanā piedalījās Valsts prezidents Jānis Čakste, apsveikuma vēstules nosūtīja Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un Ministru prezidents Hugo Celmiņš.
Lai arī valstsvīru uzmanība bija liela, tomēr pirmās Latvijas cukurfabrikas celtniecībai un darbībai valsts nebija radījusi labvēlīgus apstākļus. Ar privāto iniciatīvu tās būvniecību pabeidza tikai 1926. gada novembrī. Kādi tam bija iemesli? Viens no pieņēmumiem var būt saskatāms akciju sabiedrības dibinātāju 1923. gadā izdotajā plakātā. Cukura imports nesa labu peļņu tirgotājiem, un acīmredzot viņi nebija ieinteresēti, lai cukura tirgū veidotos konkurence. Tomēr tikai desmit gadu pēc pirmā Latvijas cukurbiešu cukura izgatavošanas valstī darbojās jau trīs cukurfabrikas un tika sasniegti ražošanas apjomi, kādus neizdevās pārspēt līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem. Svarīga nozīme te bija valsts cukura tirgus atbalsta un aizsardzības politikai.
