Bez vismaz dažiem konfliktiem vai vismaz vieglām nesaskaņām, kas ik gadu izceļas medicīnas jomā, Latvijā nekādi neiztikt.Arī pēc streikiem dziesma medicīnas nošu grāmatā joprojām iespiesta ierastā meldiņā – par to, ka nepietiek naudas. Runājot līdzībās – sēru maršs vēl neskan, bet par neziņas balādi notiekošo var dēvēt pilnīgi droši. Ģimenes ārsti nevēlas pie pašreizējās slodzes pieplusot dažas darba sestdienas gadā un gatavi ar Veselības ministriju spēlēt «uz visu banku» – vai nu dodiet prasīto, vai arī pacienti par pakalpojumiem maksās tik, cik tie maksā.Veselības ministrs Ivars Eglītis nesen bija apņēmības pilns izvilkt naudu no to iedzīvotāju kabatām, kuri spēj maksāt, lai tik līdzekļi tiktu ārstniecības iestādēm, nevis sporta centriem (vai profilakse sportojot nav vajadzīga?). Patlaban, pēc ģimenes ārstu ultimāta, paredzēt, kas būs nākamgad pēc viena vai otra notikumu attīstības scenārija, ir pilnīgi nereāli, un iemaksu paaugstināšana būtu mazākā bēda.Beidzot jāsaprot, ka sarīdīšanas princips «ārsti pret pacientiem un ministrija pret mediķiem» ir greizs pašos pamatos un primārā problēma jau daudzu gadu garumā ir nenormālā ģimenes ārstu pārslodze, kuras iemesls bieži ir vienkāršā vajadzība tikt pie «papīra», ar ko tālāk doties pie speciālista un maksāt mazāk nekā, ja vizīte notiktu «pa tiešo». Turklāt ministrija gatava paģērēt, lai ģimenes ārsti līgumus ar valsti slēgtu uz vairākiem gadiem (lai reizi gadā nav «jātirgojas»), kas nestabilas ekonomiskās situācijas apstākļos pielīdzināms spēlei kazino – var vinnēt, taču ticamāk gan, ka ne. Kamēr šis apburtais loks (lasi – sistēma) netiks pārrauts, problēmas būtība saglabāsies. Nav nozīmes reizi gadā mainīt grīdu mājai, kurai nekad nav bijis jumta.
