Konferences otrajā daļā tās dalībnieki tika sadalīti četrās sekcijās, kurām tika dots mājas uzdevums – papildināt un labot foruma gala dokumentu.
Konferences otrajā daļā tās dalībnieki tika sadalīti četrās sekcijās, kurām tika dots mājas uzdevums – papildināt un labot foruma gala dokumentu “Zemgales inovāciju attīstības plāna prioritātes, aktivitātes un nepieciešamais valsts atbalsts inovāciju attīstībai Zemgalē”.
Šā mājas darba pildīšanu viens no sekciju vadītājiem banķieris Rolands Pētersons sāka ar anekdoti: “Peles iet pa mežu un jūt, ka viņu naktīs kļūst arvien mazāk. Kas vainīgs? Pūces. Tad nu peles aizgājušas pie zvēru karaļa lauvas un sūdzējušās: “Ko lai darām, ja pūces mūs ēd un mūsu bars kļūst arvien mazāks?” Lauva padomājis un atbildējis: “Jums vajag uz muguras uzaudzēt adatas.” Nu peles priecīgas gājušas tālāk, bet tad viena ieminējusies: “Bet mums taču adatas uz muguras neaug!” Bars atkal devies atpakaļ pie lauvas. “Ko lai dara?” Taču tas dusmīgs atbildējis: “Es jums minēju stratēģiju. Par taktiku jādomā pašām!”.” Nav brīnums, ja ar šādu anekdoti kādam asociējas jautājumi, kas saistās ar domu par jaunievedumiem jeb inovācijām. Vēsture pierāda, ka tā bieži vien nav viegli atrisināma lieta. Tiek pārbaudīts personības spēks, spēja “griezt pret straumi”, taču ir arī veiksminieki, piemēram, Bils Geitss. Ja kaut vai no latviešu valodas viedokļa uzmetam aci konferences gala dokumenta nosaukumam – tas ir samocīts un zināmā mērā liecina, ka jautājums par “pelēm nepieciešamo adatu audzēšanas taktiku” daudziem ir vispārējā miglā tīts. Taču, kad par šiem jautājumiem sāk spriest gudri cilvēki, atklājas jaunas un interesantas lietas. Kaut vai tā, par ko runāja Pāvels Semjonovs no Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta. Jauns vīrs, kuram ir maģistra grāds gan bioloģijā, gan ekonomikā. Domājot par promocijas darbiem doktora grāda iegūšanai, viņš minēja, ka varētu izvirzīt prasību doktorantam obligāti publicēt savas zinātniskās atziņas ne vien starptautiski pazīstamos, bet arī vietējos periodiskajos izdevumos. Tā palielinātos varbūtība veiksmīgai zinātniskās informācijas pārnesei uzņēmējdarbības vidē. Protams, paradoksāli gadās, ka dzimtenē pravieti nesaprot, taču biežāk gan varētu būt tā, ka mājās savējie tevi sapratīs labāk.
Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Strods, kas konferencē piedalījās no sākuma līdz beigām, teica: “Ļoti labi, ka šāds forums ir noticis. Mana pieredze no līdzīgām konferencēm un semināriem ir tāda, ka nevajag šādās lietās tūlīt meklēt praktisku labumu. Svarīgi, ka tādās reizēs veidojas kontakti, kas var noderēt nākotnē.” “Es vēlētos saprast, kā varētu pilnveidot mūsu jaunievedumu sistēmu, lai cilvēks, kuram ir izglītība un ideja, bet nav ko ieķīlāt bankā, varētu drošāk riskēt un sākt savu lietu,” piebilda J.Strods.
Ik pa laikam presē parādās uzņēmēju viedoklis, ka Latvijas iedzīvotāji novecos, ka mums pēc vairākiem gadiem būs jāieved vai vēlīgi jāielaiž strādnieki no austrumiem. Bet tad jājautā – kāda latviešiem bija viena no pirmajām prasībām atmodas sākumā? Apturēt darbaspēka ievešanu. Tādēļ izskatās, ka mums nav citas izejas kā jaunievedumiem jeb inovācijām bagāta ekonomika.
