Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Baiba Blomniece-Jurāne stāsta, ka arvien biežāk pie viņas nonāk pusaudži, kuriem parādās trauksme būt sabiedrībā, bailes aiziet uz veikalu, bailes pieslēgties “Zoom” stundai, kas tiek attaisnotas ar “nebija interneta vai saplīsa mikrofons”, bailes, ka ar viņu kaut kas notiks. Šie bērni, mācoties un apmeklējot skolu klātienē, ir bijuši adekvāti, bet simptomi – trauksme un panika –, kā secina psihoterapeite, radušies izolēšanās ietekmē (kā zināms, gandrīz visu pagājušo mācību gadu Latvijā skolēni pavadīja, mācoties attālināti). To vecāku, kuri savām atvasēm neprasīja ievērot stingru izolāciju, bet gan ļāva brīvāku režīmu, bērni ir emocionāli un sociālpsiholoģiski veselāki, secina B.Blomniece-Jurāne.
Viņa norāda, ka nav runa par niekiem, bet par jauniešiem ar diagnozēm, kuri lieto medikamentus. Diagnozes ir visdažādākās – pašnāvības tendences, pašievainošanās, depresija, veģetatīvā distonija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kas izpaužas kā uzmācīgas domas un darbības.
“Šie traucējumi grūti padodas terapijai un ārstēšanai. “Man ir sevi jāsavaino, jāiegriež,” domā jaunieši, un šīs domas nevar tā vienkārši aizdzīt prom, aizmirst vai pārslēgt, tās ietekmē emocionālo sfēru, un cilvēks sāk darīt atkārtotas darbības – piemēram, visu laiku mazgāt rokas. Un es savā praksē esmu redzējusi bērnus, kuriem rokas nomazgātas līdz jēlumiem. Tā, ka jāsūta pie dermatologa,” uzsver B.Blomniece-Jurāne. Tāpat cilvēks, dodoties uz veikalu, var piecas līdz desmit reizes iet atpakaļ, lai pārbaudītu, vai ir aizslēdzis durvis, un tā arī uz veikalu neaiziet… Diagnoze nozīmē, ka šie cilvēki nespēj funkcionēt sabiedrībā. “Bērna psihe ir kas vairāk par sāpošu galvu vai pušumu. To nevar izārstēt, tas ir uz mūžu,” viņa piebilst. Kā bērniem un jauniešiem palīdzēt?
Piedāvās jaunus terapijas veidus
B.Blomniece-Jurāne stāsta, ka viņas izveidotais attīstības centrs “Mācos mācīties” no septembra šogad pirmo gadu jaunās, nupat izremontētās un paplašinātās telpās (pirms tam tur bija garāža) piedāvās dažādus terapijas veidus, lai veicinātu bērnu un jauniešu socializāciju, attīstītu viņu komunikācijas, socializācijas prasmes, spēju justies droši, kas mūsu sabiedrībā jau sāk kļūt par problēmu. Ik mēnesi plānots palīdzēt aptuveni 55 bērniem. “Šeit bērni nenāks vienkārši paspēlēties, mēs strādāsim ar reālām psihiskām saslimšanām,” viņa atgādina, piebilstot, ka katram tiks rasta individuāla pieeja.
Viena no terapijām ir ABA jeb “Applied Behavior Analysis”. Iemesls ieviest šo terapiju centrā ir tāds, ka ABA ir par problēmu cēloņu izpratni, par sadarbību un pozitīvas domāšanas veicināšanu. Īpaši šajā laikā sapratne, atbalsts un sadarbība piemērotas, adaptīvas uzvedības veicināšanai ir kļuvusi par vienu no būtiskajām vajadzībām, lai nākamās paaudzes izaugtu spējīgas veiksmīgi komunicēt un sadarboties.
“ABA tulkojumā ir adaptīvās uzvedības analīze. Tātad speciālists sadarbībā ar vecāku, vēlams arī skolotāju, nosaka bērna traucējošās jeb neadaptībās uzvedības iemeslus (piemēram, bērns kliedz, ejot pa ielu, vai kož citiem utt.), funkcijas un izveido mērķtiecīgu plānu tās korekcijai. Tas nozīmē sadarbību starp vecāku, speciālistu un bērnu.
Tās ir arī regulāras nodarbības bērnam ar speciālistu, lai veicinātu bērna spējas iekļauties sabiedrībā, uzvesties pieņemani. Tā ir reāla individuālas situācijas analīze un rīcība, speciālistam strādājot 1:1 kabinetā ar bērnu. Mūsu centrā Indra Bataraga darbosies ar bērniem līdz piecu gadu attīstības līmenim,” skaidro Baiba. Lai izietu ABA terapijas sesijas, pacienti braucot pat no Anglijas.
Deju un kustību terapiju centrā vadīs Liene Ķince, kura caur kustību un improvizāciju mudinās iejusties mūzikas ritmā. Biodejas vadīs Nadežda Burča-Laure. Savukārt centra psiholoģe izstrādās programmu, kā strādāt ar bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), uzvedības grūtībām, un mazās piecu līdz 10 bērnu grupās darbosies gan ar bērniem piecu līdz septiņu gadu vecumā, gan ar septiņus līdz 10 gadus veciem bērniem. Tiks veidotas arī grupas ģimenēm. Piemēram, nākot uz biodejām, ģimenes bieži vien jūtas tā, it kā dotos uz kādu pasākumu, bērni iemācās ieklausīties sevī un kustēties, paskaidro Baiba.
Centrā darbosies arī grupas bērnu sagatavošanai skolai, kas domātas tiem, kuriem ir grūtības ar lasīšanu, matemātiku vai ir komunikācijas problēmas. Tāpat paredzētas grupu nodarbības valodas attīstības veicināšanai, lai trenētu valodu un izrunu, kuras vadīs logopēds un psihologs. Arī uzvedības programmas grupā logopēds strādās sadarbībā ar psihologu, lai veicinātu pozitīvu saskarsmi bērniem ar saskarsmes grūtībām.
Ar kognitīvi biheiviruālās terapijas (KBT) metodēm gan ar bērniem, gan pieaugušajiem strādās B.Blomniece-Jurāne. Piemēram, bērnam ir mācīšanās grūtības. Psihologs izpēta, kas tās ir par grūtībām, un izveido ieteikumus, un tālāk ir speciālisti, kas ar to turpina strādāt. Viņam palīdzēs divi speciālie pedagogi un logopēds. “Pie mums brauc bērni no Olaines, Saldus, Mārupes, no vietām, kas ir aptuveni 55 kilometru attālumā. Lasīt mācīties ved bērnu no Druvas,” skaidro centra izveidotāja.
“Mācos mācīties” attīstības centrā pieejams arī baseins bērniem ar kustību traucējumiem vai pieaugušajiem rehabilitācijai, kā arī peldētapmācībai bērniem no trīs mēnešu līdz astoņu gadu vecumam.
Izpaust sevi mākslā
Mākslas terapeite Maira Šteinerte stāsta, ka mākslas terapeits Latvijā ir salīdzinoši jauna profesija. Mākslas terapijai ir četras specializācijas – drāmas, mūzikas, deju un kustību un vizuāli plastiskās mākslas terapija.
Mākslas terapija ir veids, kā cilvēks, arī bērns, drošā vidē, izmantojot radošu procesu un vizuālo mākslu, var izpaust savas emocijas, domas, jūtas, pieredzi. Radošajā procesā svarīgs ir pats process. Arī mākslas terapijā svarīga ir runāšana, bet, ja klients nevēlas runāt, var to nedarīt – pietiek ar pašu mākslas procesu, skaidro Maira, piebilstot, ka mākslas terapijā cilvēkam nav nepieciešamas iepriekšējas zināšanas mākslā, jo netiks vērtēts, cik labi un pareizi ir uzzīmēts. Viņa aicina nebaidīties, jo atzīmes netiks liktas, neviens netiks vērtēts. Mākslas terapijā izmantotie materiāli var būt visdažādākie – zīmuļi, flomāsteri, krītiņi, ogle, arī dabas materiāli, tuša, guašas krāsas, māls, plastilīns, dzija, dažāda izmēra auduma un papīra gabaliņi, akrila krāsas u.c.
Kā notiek mākslas terapija? “Pašā sākumā mēs ar klientu vienojamies par konkrētu mērķi – kāda ir problēma, grūtības, ar ko mēs gribētu strādāt, ko konkrēti vēlētos sasniegt. Es kā terapeite varu uzdot uzdevumus, tad klients brīvi izvēlēties materiālus, ar ko strādāt un radīt mākslu. Pēc tam mēs to analizējam, pareizāk sakot – klients pats analizē savus darbus, bet terapeits ar jautājumiem var palīdzēt veikt šo analīzi. Ja cilvēks ir radījis kādu mākslas darbu, es varu jautāt, vai tas bija viegli vai grūti, kā bija strādāt ar konkrēto materiālu, vai pašam patīk, kā sanācis, kas izdevās, neizdevās, ko gribētu izmainīt u.c. Piemēram, izmantojot tušu, cilvēkiem, kuri pieraduši visu kontrolēt, nākas pieredzēt, kā tuša plūst, un to kontrolēt ir grūti,” paskaidro M.Šteinerte.
Cik mākslas terapijas nodarbību klientam nepieciešams, lai sāktu pamanīt rezultātus, izmaiņas? M.Šteinerte teic, ka zinātniskajā literatūrā minēts un Latvijas Universitātes pieredze liecina, ka, mazākais, ir desmit sesijas, kad panākti minimāli uzlabojumi, ko pats varētu sākt pamanīt.
Maira atzīst, ka desmit ir ļoti maz un būtu nepieciešams turpināt, lai sasniegtu to, par ko esam vienojušies. Tad var skatīties, vai turpināt to pašu vai uzlabot vēl ko citu. Tas gan vairāk jānovērtē terapeitam – vai, piemēram, krāsas, ar ko strādāt, klientam piedāvāt izvēlēties pašam, jo cilvēki, kuriem ir trauksme, var justies neērti, ja jāizvēlas pašiem. Tāpat terapijas sākumā ir iespēja patrenēties, kā rīkoties ar otu, ja pieaugušais to nav darījis 30–40 gadu.
Domā par darbinieku tālākizglītību
Savukārt par attīstības centra “Mācos mācīties” darbinieku profesionālo izaugsmi rūpējas projektu vadītāja Baiba Brice, kura palīdz iegūt “Erasmus” apmaiņas programmas atbalstu, lai speciālisti var izglītoties ārpus Latvijas. Šogad un arī nākamgad mācīties dosies 12 centra speciālisti, lai atgriežoties iegūtās zināšanas varētu izmantot darbā.
B.Blomniece-Jurāne uzsver, ka centra speciālisti darbu turpinās arī tad, ja atkal tiks nolemts, ka skolās bērniem jāmācās attālināti, tik ilgi, cik klātienē atļaus strādāt iestādēm, kas sniedz medicīnas pakalpojumus, jo gan viņa kā psihoterapeite, gan arī mākslas terapeite ir ārstniecības personas. Turklāt centrā tiek izmantotas dezinficējošas lampas, var strādāt, ievērojot distanci, darbinieki nodod testus u.c., lai nodrošinātu labus epidemioloģiskos apstākļus.
Savukārt “Mācos mācīties” privātajam bērnudārzam, kuru pašlaik apmeklē 84 bērni, ir pagājušajā gadā iegūta pieredze, kā strādāt attālināti. “Mūsu pedagogi māk strādāt attālināti,” teic B.Blomniece-Jurāne. Dārziņam apritējis trešais, bet attīstības centram – otrais gads.
Viņa atgādina arī par savu izveidoto sociālo uzņēmumu, kas izgatavo līdzsvara platformas, un ar lepnumu stāsta, ka izmantot Barboleta metodi Latvijā ir apmācīti jau 150 speciālisti, kuri to izmanto savās skolās. Barboleta līdzsvara platformas tiek lietotas arī Lietuvā, Anglijā, Turcijas ekoskolā un Itālijā valodas apmācībā bēgļiem. Uzņēmumā strādā 22 algoti darbinieki un četri brīvprātīgie. “Mūsu maģija ir komanda, kas grib strādāt un dot bērniem labāko,” atzīst B.Blomniece-Jurāne.
