Laiks kļūst arvien vēsāks, un meža dzīvnieki jau «ietērpušies» ziemas kažokos. Medniekiem ir iespēja iegūt vērtīgas trofejas, kas, pareizi glabātas, visu mūžu atgādinās par neaizmirstamajiem mirkļiem medībās.
Laiks kļūst arvien vēsāks, un meža dzīvnieki jau “ietērpušies” ziemas kažokos. Medniekiem ir iespēja iegūt vērtīgas trofejas, kas, pareizi glabātas, visu mūžu atgādinās par neaizmirstamajiem mirkļiem medībās.
Lai iegūtu trofeju, ar veiksmīgu šāvienu vien nepietiek. Kažokāda pareizi jānodīrā un jāapstrādā – jāattīra no saistaudiem, muskuļaudiem, asinīm un netīrumiem. Pēc tam tā jāizstiepj žāvēšanai vai arī jāiesāla.
Dīrājot sīkos plēsējus – caunas, seskus, lapsas, jenotsuņus, ūdeles, kā arī vāveres un zaķus –, āda jānovelk cauruļveidā. Lai to izdarītu, dzīvnieku noliek uz muguras zemē vai uz kāda paaugstinājuma vai pakar, uzmetot cilpiņu pakaļkājai. Lai nesagrieztu apmatojumu, jālieto ass, smails nazis, vēršot asmeni nost no ķermeņa. Griezuma līnijai priekškājām jāvirzās no pēdas spilventiņa aizmugurējās daļas līdz elkoņa locītavai, bet pakaļkājām – no pēdas spilventiņa aizmugurējās daļas līdz anālajai atverei pa kāju aizmugurējo daļu.
Ūdram un vilkam aste pa apakšpusi jāpārgriež un jāizdīrā, jo šiem dzīvniekiem to nevar izvilkt, turot aiz pamatnes. Ja aste gareniski pārgriezta un griezuma vietās daļēji atdīrāta uz abām pusēm, to no ādas var atdalīt noplēšot. Plēst jāsāk no astes gala uz pamatnes pusi. Šādā secībā jādīrā arī mežacūkas aste, ja ādu vēlas saglabāt kā trofeju. Savukārt lapsai, jenotsunim, caunai, seskam, ūdelei asti iespējams izvilkt no ādas, to iepriekš nepārgriežot. Lai to izdarītu, asti pie pamatnes nedaudz atdīrā ar nazi. Īkšķa nagus, stingri piespiežot pie astes skrimšļiem, slidina līdz neatdīrātajai daļai, bet ar otru roku asti aiz pamatnes cenšas izvilkt no ādas.
Paklājveidā āda jānovelk bebram, āpsim, kā arī sagatavojot trofejas no vilka un lūša ādām.
Bebram visas četras kājas nogriež pie pēdas locītavām. Tad izdara griezumu ap astes pamatni un anālo atveri, kā arī pa vēdera vidusdaļu līdz apakšējai lūpai. Griezumus abu pušu kājām jācenšas veikt identiski, lai āda būtu simetriska. Dīrājot jāuzmanās, lai nepārgrieztu asinsvadus un nenotraipītu ādu ar asinīm. Īpaši tuvu pie tās asinsvadi ir kakla un acu rajonā. Ja tomēr nepaveicas, dzīvnieku var piekārt aiz nodīrātās ādas, bet ķermeni atstāt zemāk, lai asinis pa to notek.
Kad āda nodīrāta, tā nekavējoties jāattauko. To visvienkāršāk paveikt, noliekot ādu ar jēlo pusi uz āru uz apaļa bluķa un nokasot. Turklāt tas jādara no astes uz galvas pusi. Sevišķi svarīgi tas rudenī, kad akotmati vēl nav pilnīgi izauguši. Attaukošanai parocīgs ir slīmests. Vienai malai jābūt asai, lai varētu nogriezt taukaudus, otrai – neasai, jo ar šo malu nostiepj ādu.
Ja nodīrātā āda notraipīta ar asinīm, nosmērētās vietas jāmazgā ar ūdeni. Tikai tad, ja viss dzīvnieks bija notraipījies ar dubļiem, ieteicams mazgāt visu ādu. Tam var izmantot veļas pulveri, tikai ūdens nedrīkst būt siltāks par istabas temperatūru. No izmazgātās ādas jāizspiež viss liekais mitrums, un tā ar audumu vai avīzēm pēc iespējas rūpīgāk jānosusina.
Ne vienmēr ādu iespējams tūlīt novietot žāvēšanai vai nodot tālākai apstrādei. Tad to var bagātīgi ierīvēt ar sāli un glabāt ilgāku laiku. Ar to jāieberzē ādas neapmatotā daļa. Vēlams nākamajā dienā mitro sāli notīrīt un ierīvēt jaunu – sausu.
Pēc “Lielās medību grāmatas”
