Jebkura firma – vai tā ir liela, vai maza – rūpējas par savu tēlu. Ikvienam ir svarīgi citu acīs izskatīties pievilcīgi un pārliecinoši.
Jebkura firma – vai tā ir liela, vai maza – rūpējas par savu tēlu. Ikvienam ir svarīgi citu acīs izskatīties pievilcīgi un pārliecinoši. Vēl jo vairāk, ja šī informācija plūst caur visas valsts informācijas līdzekļiem. Paņēmieni, kā to darīt, var būt ļoti dažādi – sākot no kukuļa žurnālistam līdz klusēšanai un cerēšanai, ka informācija būs tīkama. Šoreiz vairāk par Latvijas uzņēmumu starpā vēl neizplatītu, bet, kā šķiet, Lietuvā jau aktuālu sevis parādīšanas veidu. Lietuvas lielākais tirdzniecības tīklu uzņēmums «Vilniaus prekyba» aicināja Latvijas žurnālistus iepazīšanās vizītē – «Iepazīsti Vilniaus prekyba pasauli». Metamies iekšā nezināmajā!
Dzīve autobusā – pilna informācijas
Ceļš līdz kaimiņvalsts galvaspilsētai nav no tuvākajiem, tāpēc jau pirms brauciena rodas doma, ko paņemt līdzi laika kavēšanai. Jāpiebilst gan, ka vizītes organizētāji jau sākotnēji sacīja, ka, izņemot savu pasi, ne par ko citu galvas nav jālauza. Šie vārdi attaisnojās jau pirmajās minūtēs. Autobusā, kas īrēts Lietuvā (Latvijā to īsā laika periodā esot ļoti problemātiski izdarīt), atrodas gids, kas jau Rīgā mūs sveic ar pilsētas svētkiem un salīdzina Viļņas vecpilsētu ar mūsējo. Protams, informācija ir diezgan vienpusīga, bet tomēr tas ir skats no malas. Nonākuši pāri robežai, tiekam apbērti ar informāciju par saviem kaimiņiem. Viņi piekrīt, ka vislīdzīgākā no Baltijas valstīm viņiem ir Latvija, tomēr arī mūsu starpā esot ļoti lielas atšķirības.
Kaimiņi ir ļoti ticīgi cilvēki, un valsts izceļas ar daudzajām baznīcām, kas maz pamazām tiek atjaunotas. Līdzās skaitļiem un vispārīgiem faktiem par valsti mums tiek demonstrēta arī iepazīšanās videofilma – par kaimiņu kultūru, paražām un vēsturi. Vēlāk skatāmies kadrus no dziesmu svētkiem un festivāliem. Uzreiz pamanāma atšķirība – svētki nav tik masveidīgi, vairāk dažādu palīgelementu, arī tautas tērpi ir krietni atšķirīgi no mūsējiem. Vērojot un salīdzinot, iebraucam naksnīgajā Viļņā.
Tūristi mīl Viļņu gluži kā Prāgu
Nākamajā rītā padomāts par kultūras baudīšanu. Gids tiešām šķiet liels savas valsts patriots, un par Viļņu dzirdam tikai labus vārdus: «Kādi Amerikas tūristi pirms došanās uz Eiropu jautājuši, ko šeit vērts apmeklēt. Viņiem teikts, ka, protams, Parīzi un Prāgu. Viļņā viņi sapratuši, ka arī šo vietu no ceļojumu maršruta svītrot nedrīkst. Tūristi starp Prāgu un Viļņu likuši vienlīdzības zīmi.»
Latviešiem gan pašu vecpilsēta šķiet krāšņāka, bet, protams, arī Lietuvas galvaspilsētā ir ko redzēt. Pašā centrā – katoļu katedrāle – lietuviešu lepnums un gods. Krievu laikā tur atradusies koncertzāle un gleznu galerija, celtne saglabāta, un nu tai atjaunots arī statuss.
Kā jau ticīgi cilvēki, lietuvieši iztiek arī bez Latvijā tik pierasta izklaides veida kā azartspēles. Izrādās, ka Viļņā nav neviena kazino. Mums apgalvoja, ka arī «Čaka ielas» Lietuvā neesot – pat nelegālas. Nakts dzīve kaimiņiem nav pat uz pusi tik vērienīga kā pie mums. Tur ikdienā neredzēt skaļus jauniešu pūļus.
Lietuvas nacionālais ēdiens – cepelīni
Par to, ka mūsu kaimiņi ir ļoti viesmīlīgi, varējām pārliecināties ik uz soļa. Par mums tika gādāts kā par augstākās klases viesiem. Dzīvojām labākajās viesnīcās, maltīti ieturējām labākajos krodziņos, katra vēlme tika apmierināta, pat neierunājoties par to.
Protams, arī Latvijā ir labas viesnīcas un dārgi krodziņi, bet mūs pārsteidza viens – «Marceļukes klētis». Tur piedāvā lietuviešu nacionālo virtuvi un arī interjers ir ļoti netradicionāls. Tas nedaudz atgādināja «Lido», taču bija skaidrs, ka viss panākts ar krietni vien mazākiem līdzekļiem un pielikts vairāk izdomas. Piemēram, drēbju pakaramie darināti no koka zara, kurā iedzīts āķis, lampas veidotas no bleķa bundžām, pārējais interjers – kokā, bet gar malām izvietota lauksaimniecības tehnika – varēja ieraudzīt pat aizvēsturiskus «John Deer» eksemplārus. Sētā izveidots spēļu laukumiņš bērniem. Taču to nekas nenorobežo un rodas iespaids, ka viss sarūpēts līdzās esošās daudzstāvu mājas bērnu priekam.
Virtuves vērtīgākais cienasts latviešu skatījumā, protams, ir cepelīni – lielas kartupeļu klimpas, kas pildītas ar gaļu. Gatavotas Lietuvas virtuvē, tās krasi atšķiras no Latvijā baudītām. Laikam jau tās ir gadiem krātās zināšanas un pieredze, ko viena saimniece pārņem no otras.
Mūsu Jūrmala nākotnē
Pēdējā dienā dodamies uz Palangu – atpūtnieku pilsētu. Vasarā tur iedzīvotāju skaits palielinās četras reizes. Pirmais, ko pamanām, ir ceļa malās stāvošas tantiņas ar dažādiem plakātiņiem rokās. Plakāti vēsta par iespēju izīrēt naktsmājas Palangā. Vienkāršāku istabiņu var dabūt pat par 1,50 latiem, bet tie, kas mīl nakšņot zem klajas debess, var nolūkot tīkamu vietiņu apsargātā un ar žogu norobežotā laukumā. Pamanījām, ka kādā nožogotā ābeļdārzā šādas teltiņas ir viena pie otras.
Palanga ir kūrortpilsēta, kur viens krodziņš blakus otram, gājēju ielā, kas ved uz jūru, iespējams baudīt dažādas izpriecas – spēļu automāti, karuselīši, loterijas, suvenīru tirdzniecība, sporta atrakcijas un pat iespēja fotografēties kopā ar pērtiķīti. Viscaur vijas arī mūzikas skaņas – kāds šādā veidā uz ielas piepelnās. Vairāk gan dzirdamas dziesmas krievu mēlē. Jūrmalā arī tiek piedāvātas dažādas nodarbes, bet iespaidīgākais ir pludmales volejbola laukums ar visām tribīnēm. Tā nu ir lieta, ko latvieši no saviem kaimiņiem varētu aizgūt, taču nebūt nav vienīgā, kur mūsu kaimiņi ir soli priekšā latviešiem.
P.S. jeb Par ko priecāties Lietuvā
Nevērīgam ceļotājam tas varbūt paslīdētu garām, bet žurnālisti pamanīja, ka dažas lietas Lietuvā ir ļoti ačgārnas. Piemēram, pa aukstā ūdens krānu tek siltais un otrādi, gaismas slēdži darbojas ne tā kā Latvijā, durvis veras pretējā virzienā – it kā jau ikdienas sīkumi, bet tomēr interesanti, kāpēc tā. Lietuviešiem, protams, šķita, ka ačgārnības šai ziņā ir mūsu valstī.
Autobusā mūs laipni apkalpoja pavadone. Viss kā augstākajā klasē, bet pārsteidza tas, ka, lavierējot pa šauro autobusa eju ar paplāti rokās, viņa ne reizi nesašūpojās. Iespējams, tas ir profesionālisms, bet vairāk gan gribas ticēt, ka ceļu seguma nopelns. Nez vai Latvijā tas būtu iespējams?
Lai arī braucienu organizēja firma, kuras mērķis neapšaubāmi bija reklamēt savu uzņēmumu, ne reizi brīžos, kas nebija saistīti ar veikalu apmeklēšanu, mums netika slavēta «Vilniaus prekyba» un uzsvērts, ka iespēja baudīt Lietuvas jaukumus ir viņu nopelns.
