Pirms pāris gadiem «Ziņu» redakcijas žurnālistu grupai bija brīnišķīga izdevība virs Jelgavas izlēkt ar izpletņiem.
Pirms pāris gadiem “Ziņu” redakcijas žurnālistu grupai bija brīnišķīga izdevība virs Jelgavas izlēkt ar izpletņiem. Toreiz, no augšas skatoties, es ilgu laiku nevarēju saprast, kas tā par varenu ūdenskrātuvi gandrīz vai pilsētas centrā. Tā nesavienojās ne ar Lielupi, ne Driksu, bet nepārprotami tur saulē atmirdzēja ūdens. Tikai nonācis lejā, sapratu, ka esmu redzējis dīķi, kas iesaukts par Baranku. Tas no gaisa izskatījās paliels tāpēc, ka atrodas diezgan tuvu lidlaukam.
Tomēr, reklamējot dzīvokļu pārdošanu jaunajā Zvejnieku ielas daudzdzīvokļu namā, nekur gan nebija uzsvērts, ka klientu potenciālā dzīvesvieta atrodas pie pludmales. Bet Meiju ceļa dzīvojamā masīva puikas šo Baranku nebrāķē – gan peldas, gan bradā – un esot pat redzējuši vēžus, kas vedina domāt, ka ūdens tur ir tīrs.
Pilsētas centrā bija Dīķa iela
Vēsturnieks Andris Tomašūns sistematizē, ka dīķi Jelgavā un tās tuvākajā apkārtnē galvenokārt radušies kā paliekas no viduslaiku aizsardzības grāvjiem vai nu arī tie ir ķieģeļu rūpniecības blakusprodukts – ar ūdeni aizpildījušies māla karjeri. Taču ir arī citi gadījumi. Piemēram, Aveņu ciemā, kas atrodas pilsētas dienvidu nomalē, vēsturnieks min kādu nelielu dīķīti, kas esot izveidojies no tā, ka tur brīvības cīnītāji bermontiešiem uzspēruši gaisā munīcijas noliktavu. Mūsdienās gan nevienu dīķi, kas liecinātu par senās Jelgavas aizsardzības sistēmu, atrast nevar. Taču vecie jelgavnieki atceras Dīķa ielu, kas zināmā mērā atrodas turpat, kur tagad Sudrabu Edžus iela. Pie Otrā pasaules karā izdegušās un padomju okupācijas laikā nežēlīgi nojauktās Nikolaja jeb Svētās Vienības baznīcas, blakus Vaļņu ielai (iela vēl tagad ir tur, kur bijis pilsētas aizsardzības valnis), ilgu laiku pastāvēja iespaidīgais Faulena dīķis. Un tā tiesām ir senā aizsardzības grāvja palieka. “Faulen” vāciski ir smirdīgs. Acīmredzot vācu tautības jelgavnieki tur jo sevišķi raukuši degunus. Tāpēc arī nav brīnums, ka XX gadsimta sākumā dīķis tika aizbērts, un laika gaitā tur tapis mīļš skvēriņš, kas tagad ir zīmīgs ar Jelgavas Mākslas skolas audzēkņu betonā veidotajām ķirzakas, gliemeža, pūces un bruņurupuča skulptūriņām.
Jānolaiž ūdens un jāmeklē
Interesanta vēsture ir dīķim, kas atrodas Pārlielupē aiz pilsētas slimnīcas un kuru mūsdienās iecienījuši ziemas peldētāji jeb “roņi”. Kā atceras vecais jelgavnieks Jānis Raģis, šis dīķis radās, trīsdesmitajos gados būvējot tagadējo Brīvības bulvāri, kas sākotnēji bija iecerēts kā dzelzceļa līnijas atzars uz Zemgaļu ostu. Par šo vadoņa Kārļa Ulmaņa ambiciozo un diemžēl neveiksmīgo projektu izveidot Jelgavā graudu eksportostu “Novadiņā” jau esam rakstījuši. Pirmais kuģis, kas 1936. gada rudenī ar Jelgavā piekrautu Zemgales kviešu kravu devās uz Somiju, netālu no igauņu salām vētrā gāja bojā. Tā arī Jelgava, no kuras hercogistes laikos kuģi gāja uz Gambiju un Tobago, XX gadsimtā par jūras ostu nekļuva. Ievērojot to, kā pasaulē palielinājās kuģu ietilpība, loģiski tas vien bija.
Taču augstu uzbērtais Brīvības bulvāris, kas šķērsoja visai zemo pļaviņu, kur 90. gadu sākumā ganījās balta kaziņa, būvdarbu procesa laikā radīja minēto dīķi. Vēlāk tas saistījās ar ugunsdrošības vajadzībām Kārļa Ulmaņa 60 gadu jubilejai veltītajai Lauksaimniecības izstādei, no kuras mums palicis no ķieģeļiem mūrētais Finansu ministrijas paviljons jeb kultūras nams “Rota”.
Sākās baigie okupācijas un Otrā pasaules kara gadi. Pa daļai Izstādes laukuma vietā tapa gūstekņu un komunistu represijās apcietināto nometne (to apliecina piemiņas akmens pie kultūras nama “Rota”). Ūdens no minētā dīķa esot ņemts gūstekņu atutošanai un citām nometnes saimnieciskajām vajadzībām. Iespējams, ka dīķī nomocītie cilvēki arī meklējuši veldzi no karstuma, mazgājušies. Un ir vēl viena lieta, par ko diezgan pārliecināts J.Raģis. Proti, dīķim vajadzētu slēpt vācu karavīru vērtslietas. Proti, gūstekņi, kad tie nonāca nometnē un tika vesti uz pirti, šajā brīdī tika aplaupīti. Nevēloties atdot savas vērtīgās lietas marodieriem, viņi tās metuši pāri žogiem un arī dīķī: “Ja nevaram tās paturēt, tad lai nedabū arī laupītāji.” Tā Raģa kungs tajā laikā gluži negaidīti no zemes pacēlis vērtīgu artilēristu binokli. Taču vēl daudz kam vajadzētu būt dīķa dibenā.
Hidranti var pievilt
Ja Jelgavas dīķi vēl samērā maz interesē uzņēmējus, pilsētas plānotājus, tad ir viena ļoti nopietna valsts institūcija, kas šīs ūdenskrātuves izpētījusi un zina, kā izmantot. Proti, tie ir ugunsdzēsēji. Kā situāciju raksturo Jelgavas brigādes priekšnieka vietnieks Leons Stablinieks, briesmu gadījumā uz šādām ūdenskrātuvēm paļauties var daudz drošāk nekā uz sistemātiski pilsētā izvietotajiem hidrantiem, no kuriem iespējams saņemt ūdeni no pilsētas ūdensvada. Proti, mūsu ugunsdzēsēju rīcībā ir stobri, kuru iespējamā jauda ir 40 litru sekundē. Daudzos pilsētas ūdensvada posmos šādu ūdens daudzumu iegūt ir nereāli. Tādēļ viņu rīcībā ir pārvietojama sūkņu stacija, ar kuras palīdzību ugunsdzēsēji jau pēc dažām minūtēm var pumpēt ūdeni no dīķa vai upes, kas atrodas divu kilometru attālumā no ugunsgrēka vietas. Tā, piemēram, necilais dīķītis, kas atrodas pie Kazarmes ielas, lieti noderējis pirms vairākiem gadiem, kad vajadzējis dzēst lakotavu uzņēmumā “Sadzīves mēbeles”. Piecdesmitajos gados būvētās sausās kazarmas un tajās novietotā laka, turklāt arī autofurgons ar gatavo produkciju dega tā, ka tur nekāds hidrants nebūtu spējis piegādāt nepieciešamo ūdens daudzumu. Tad nu dīķītis bijis īsti vietā. Speciāli ugunsdzēsēju potenciālajām vajadzībām izraksts dīķis ir Pārlielupē pie agrākās naftas bāzes. Par ūdens apgādi Lielupes labajā krastā Leons Stablinieks stāsta, ka agrākās RAF rajonā hidrantu jaudu visu padomju laiku mazinājis kāds bojājums maģistrālajā vadā, kas radies, dzenot pāļus rūpnīcas korpusu pamatiem. Rafieši ilgu laiku esot brīnījušies, kāpēc viņiem ražošanai tik daudz nepieciešams ūdens, kas gan tolaik maksāja kapeikas.
Cerams, nākotnē Jelgavā atkal augstā vērtē būs dīķi vai upes līči ar gulbjiem un mēness tiltu spoguļošanos, kā tas bija agrāk, piemēram, fabrikanta Grēbnera laikā. Pagaidām šo objektu labiekārtošana pārsvarā ir atstāta apkārtējo iedzīvotāju ziņā. Taču labiekārtošanu katrs saprot citādi, tā Kārļa ielas iedzīvotājs Ivars Feldmanis vakar pie Meiju ceļa dīķa esot apsaucis kādu vīru, kas grasījies dīķi pie 1. ģimnāzijas izgāzt ķerru ar gružiem.
