Gadījās pagājušās trešdienas vakarā braukt ar autobusu uz pilsētas centru. Tajā bija arī seši pirmkursnieki.
Gadījās pagājušās trešdienas vakarā braukt ar autobusu uz pilsētas centru. Tajā bija arī seši pirmkursnieki. Puiši acīmredzot vēl nebija beiguši svinēt savu iekļūšanu studentu kārtā un bija pārpārēm lietojuši alkoholu. Tāpēc netrūka ne stiprāku svešvārdu, ne bravūrīgas lielīšanās par veiksmi iestājeksāmenos. Pārējie pasažieri rātni skatījās ārā pa logiem un centās neievērot šos «malačus». Taču dažas pieturas pirms centra autobusā iekāpa kāda čigāniete – simpātiska sieviete vidējos gados. Ar dažiem teikumiem viņa sareibušos jauniešus nolika «pie vietas». Pēc brītiņa studenti pilnīgi nomierinājās. Ko tad teica šī sieviete? Neko īpašu – vai latvieši vairs neprot uzvesties un kā tad viņus vecāki audzinājuši?
Vai mīļā miera labad mēs pārāk bieži nepieveram acis?
Pasažiere
