Manuprāt, vecāki bērna personības izaugsmi var veicināt līdz piecu gadu vecumam, vēlāk liela loma ir skolai un sabiedrībai kopumā.
Kristīne Zalcmane, trīs bērnu māmiņa:
Manuprāt, vecāki bērna personības izaugsmi var veicināt līdz piecu gadu vecumam, vēlāk liela loma ir skolai un sabiedrībai kopumā. Bet pavisam noteikti varu apgalvot, ka vecākiem allaž jābūt līdzās, jo lielākam bērnam uzmanība nepieciešama pat vairāk nekā mazulim.
Daudzi bērni ir noslēgti, tādēļ, lai veicinātu personības izaugsmi, pirmām kārtām jāpanāk, lai viņš nebaidītos runāt par to, kas nomāc. Arī man ģimenē nācies saskarties ar šādu problēmu. Proti, vecākā atvase pēkšņi vairs nevēlējās apmeklēt bērnudārzu. Raudāja, niķojās, bet uz maniem jautājumiem neatbildēja. Zinu – ja vecāki strikti uzstāj, nereti bērns nobīstas un vēl vairāk ieraujas sevī, tādēļ nolēmu cēloni izzināt rotaļā. Kad mazais gāja vannā, izmantoju rotaļlietu – zivi –, kas vēlējās ar viņu sadraudzēties. Un tikai dialogā starp zivi un bērnu tiku skaidrībā par raudāšanas iemeslu.
Vecāki var arī veicināt vai gluži pretēji – mazināt bērna pašapziņu, tādēļ, pirms kaut ko aizrāda, vispirms jāizvērtē, cik lielā mērā mazais ir jūtīgs uz kritiku. Vislabāk, ja pamācošā sarunā tiek akcentētas viņa labās īpašības. Jo arī negatīvo taču iespējams pasniegt pozitīvi!
Vecāki saviem bērniem allaž vēl to labāko, tieši tādēļ, manuprāt, nevajadzētu viņu izvēli ierobežot ar vārdu “nedrīkst”. Mazajam jādod iespēja izvēlēties, sakot: “Tu vari darīt tā, kā uzskati par pareizu, taču es iesaku rīkoties citādi.” Un jāpamato savs viedoklis. Tikai tā bērns jutīsies brīvs un apzināsies, ka pats ir atbildīgs par savu rīcību.
Guna Birziete, ģimenes centra “Palēciens” vadītāja, trīs bērnu māmiņa:
Cilvēka personība, manuprāt, veidojas visu mūžu. Protams, līdz trīs gadu vecumam vecāki to var ietekmēt vairāk, taču izaugsmi veicina vairāki faktori – iedzimtība, mamma, tētis, sabiedrība, protams, pats bērns.
Nedrīkst aizmirst arī temperamentu, tādēļ nevajag censties salauzt atvases personību. Katrs cilvēks ir personība un no citiem atšķirīgs, un to itin labi iespējams redzēt nodarbībās “Bēbīšu skoliņā” – māmiņa var būt maiga un harmoniska, bet viņas atvasīte ir ļoti kustīga, nemierīga, uguntiņām acīs. Un jāpieņem tas, ka bērns atšķiras no vecākiem.
Apzināti savu bērnu personības izaugsmi, šķiet, esmu ietekmējusi, viņiem pat ikdienišķās lietās mācot saskatīt skaisto. Piemēram, esam vērojuši mākoņos figūras, kopā skatījušies “nopietnās filmas”, tā veidojot gaumi.
Taču svarīgākais, lai viss, ko mamma vai tētis dara, būtu patiess. Proti, jāapzinās – es to daru nevis tādēļ, ka tā vajag, bet tādēļ, ka esmu par to pārliecināts. Tad ir arī rezultāts. Ļoti patīkami dzirdēt savas domas izskanam viņa vārdiem. Tātad viņš manu viedokli, manas domas atzinis par labām.
Linda, astoņpadsmitgadīga meita:
Par personību nepiedzimst, par to kļūst, un ļoti liela nozīme šajā ziņā ir ģimenei. Jau zīdaiņa vecumā bērns vēro savus vecākus un mācās no viņiem. Lai gan personības izaugsmi vecāki ietekmē arī vēlāk, bērnība ir būtiskākais posms. Personība izveidojas pirmo sešu gadu laikā, tādēļ tieši šis laiks ir ļoti svarīgs. Ja vecāki ir mīļi un labsirdīgi ne tikai pret savu atvasīti, bet arī viens pret otru, arī bērns mācās mīlēt un labi izturēties pret citiem. Savukārt, ja ģimenē ir strīdi, tad mazais turpmākajā dzīvē to pieņem kā pašsaprotamu.
Jau kopš bērnības vecāki man mācījuši mīlēt dejošanu. Viņi arī raisījuši interesi par bioloģiju un medicīnu. Mamma un tētis iemācījuši ļoti daudz ko, kas veicinājis manas personības izaugsmi, un es par to nevaru sūdzēties. Domāju, esmu izaugusi par labu cilvēku, un par to paldies vecākiem.
