Apceļojot dažādos virzienos Latviju, šķiet, ka lauku tūrisms visvairāk attīstīts ir Vidzemē, Kurzemē un arī Rīgas apkārtnes gleznainākajās vietās.
Apceļojot dažādos virzienos Latviju, šķiet, ka lauku tūrisms visvairāk attīstīts ir Vidzemē, Kurzemē un arī Rīgas apkārtnes gleznainākajās vietās. Zemgale uz to fona vēl nešķiet īsti «uzņēmusi apgriezienus», lai gan arī citviet iespējas nebūt nav izsmeltas.
Visvairāk iespaidu un izklaides iespēju tūristiem tradicionāli piedāvā Sigulda un Turaida. Tur ir gan samērā plaša naktsmītņu izvēle, gan aplūkojami vēstures pieminekļi un dabasskati. Taču visiecienītākās, īpaši bērnu vidū, ir iespējas pašiem iejusties lauku vidē. Sevišķi pilsētniekiem. Viņi tādēļ burtiski drūzmējas, piemēram, ap kalēja smēdi, kur var ne tikai iegādāties jau gatavus suvenīrus, bet arī paši ņemt rokās āmuru, lai sev izkaltu piemiņas monētu.
Aizvien populārākas kļūst izjādes. Vidzemē vien ir vairākas vietas, kur tāda iespēja tiek piedāvāta (Burtniekos, Līgatnē, vēl citur). Izbaudīt zirgu sedlus iespējams arī vairākās vietās Zemgalē (Cenu pagasta Mušķos, Valgundē, Brankās, Sesavā, Tērvetē) un Kurzemē (piemēram, Upeslīčos pie Abavas netālu no Sabiles).
Lauku uzņēmēji arvien vairāk saprot, ka tūristus lielākā skaitā iespējams ieinteresēt, ja viņiem piedāvā ne tikai pajumti vai elementāru servisu (siltas maltītes veidā), bet arī aktīvu darbošanos. «Ziņas» jau rakstīja par rodeļu trasi Zviedru cepure Kandavas novadā netālu no Buses pilskalna: uzņēmīgi cilvēki pārdomāti pratuši piesaistīt interesentus visos gadalaikos, ziemā viņiem piedāvājot kalnu slēpošanas trasi, bet pārējos mēnešos – nobraucienus ar skrituļkamanām. Šī vieta īsā laikā iecienīta tik ļoti, ka brīvdienās tur pulcējas pat ap diviem tūkstošiem tūristu. Turpat iespējams izīrēt vietu telts būvei, ar laiku iecerēts izveidot trasi riteņbraucējiem un organizēt divriteņu nomu. Apkārtējiem zemniekiem tādējādi radusies motivācija ceļotājiem piedāvāt naktsmītnes. Pārsvarā par nakšņošanu tiek prasīti divi lati «no galviņas».
Par velotūrisma attīstību intensīvi domā arī tērvetnieki: līdztekus tradicionālajām orientēšanās trasēm vēl sākts veidot velomaršrutu.
Taču lielu daļu ceļotāju visvairāk vilina iespējas pabūt pie ūdens, braukt ar laivām, kuģīšiem vai vienkārši no krasta pamakšķerēt. Daudzi lauku uzņēmēji līdztekus «zemes darbiem» tuvējo ezeru vai upju krastos ierīkojuši piestātnes ar laivu nomu. Jelgavniekiem (un ne tikai) tiek piedāvāta iespēja ar kuģīti «Bērze» doties izbraukumos pa Lielupi. Ja ir vēlēšanās, kapteinis ievedīs Iecavas upītes ietekā vai piestās krastā pēc izvēles, lai varētu iekurt ugunskuru, sarīkot pikniku. Augšup pa Lielupi ar šo kuģīti iespējams doties līdz pat Emburgai. Pa ceļam redzamas vairākas laivu piestātnes, vietas, kur izīrējami ūdensmotocikli.
Taču daudzus nemiera gars urda doties plašākos ūdeņos. Arī es, vasaras vidū izlasījis vēsti par to, ka no Rojas organizēta kuģīša satiksme uz Roņu salu, biju ieplānojis šādu ceļojumu. Diemžēl, kad interesējos par braucienu, uzziņu dienestā neviens nevarēja minēt neko konkrētu. Pat vairāk: tika paziņots, ka Rojas Tūrisma informācijas centra telefons jau kopš pusotra mēneša atslēgts. Pagasta padomē savukārt paskaidroja, ka pagaidām tikai notiekot «saskaņošana ar instancēm», tādēļ vienīgais, kas pavisam droši esot zināms, ir cena: brauciens uz Roņu salu un atpakaļ vienai personai maksā 10 latu. Taču regulāra satiksme gaidāma tikai… nākamgad.
Tā kā pusceļš Rojas virzienā jau bija veikts, nolēmu turpināt piekopt autotūrismu, izbraucot retāk baudītos ceļus. Tie galu galā arī dod pietiekami izsmeļošu priekšstatu par Latviju, tās laukiem.
Ja kāds pa Talsu, Ventspils, Kuldīgas rajonu nav braucis gadus desmit, var būt patīkami pārsteigts par (visumā) sakoptību un kārtību. Tiesa, daudzviet vēl vairāk nopostītas kādreizējās muižu ēkas (Popervāle, Ārlavas) un to vietā samērā maz uzbūvēts jaunu celtņu, taču iepriecina, ka arī veco māju apkārtne tiek ļoti rūpīgi sakopta. Piemēram, zinātkāri rosināja ceļa norāde «Laumu dabas parks». Bija vērts mērot kādu kilometru pa grants ceļu, lai ieraudzītu, ko spēj veikt cilvēka rokas un dabas mīlestība. Kādreizējais čaksnājs, meža brikšņi pārvērtušies par pasakainu stūrīti, ko saimnieki turpina veidot, līdz, nešaubos, kādreiz to brauks apbrīnot ne tikai no Latvijas attālākajiem stūrīšiem. Laumu iemītnieki, acīmredzot, «notēmējuši» pareizi: ar tradicionālo lauksaimniecību vien nodarbojoties, pie pārticības tikt izredžu nav daudz, bet piesaistīt tūristus – tajā biznesā tomēr «ir iekšā».
Turpat netālu var redzēt pilnīgi pretēju «saimnieciskuma» izpratni: iet zemnieks pa rugaini ar lāpu rokā un svilina izkultos salmus. Skaidrs, ka to viņš nedara aiz labas dzīves.
Šogad laukos slikti padevušies kartupeļi, gurķi. Tie gan tiek dažviet piedāvāti tieši ceļa malās (īpaši pie Rīgas – Liepājas šosejas, Kaķeniekos), taču, tāpat kā zivīm piejūras lielceļu malās, piedāvātās preces cena «kož» makā pamatīgāk nekā vienā otrā veikalā.
Taču tā nu dabā iekārtots: ja nepadodas vienā vietā ar vienu kultūru, veicas ar kaut ko citu. Un šajā ziņā šis ir meža «ražu» rekordu gads. Gailenes, baravikas – tonnām. Rīgas Centrāltirgū brīnījos: brūklenes nopērkamas par 40 santīmiem litrā. Kurzemes mežos sapratu, ka cena ir «pareiza»: tikai Jāņa Jausudrabiņa grāmatās tiku lasījis par tādiem brūklenājiem, kas atgādina sarkanu segu! Pilsētniekam raksturīgajā negausībā metos vienā laucītē un – stundas laikā astoņi litru ogu, vitamīnu gana visai ziemai!
Tiesa, ne tikai tūristi vien mežos sastopami. Kā senos laikos, Dundagas pusē mežos ar pajūgiem sabraukuši čigāni. Viņiem īstais peļņas laiks.
Augusta priekšpēdējā nedēļā laiciņš bija kā pēc pasūtījuma, tāpēc ātro braucienu pa ceļiem nereti pārtrauca kāds tūļīgs kombains, kas pārrausās no vienas druvas citā. Birums šogad ļoti nevienmērīgs: Iecavas pusē paziņa no trīs hektāriem iekūlis 1,7 tonnas miežu, Kurzemē tik bēdīgi visumā neesot: aizvadītās vasaras vētras, lietavas un krusa jūras piekrastē bijusi saudzīgāka.
Pēc naktsmājām raudzīties sāku ceļā no Ventspils uz Kuldīgu. Ceļmalas izkārtne aicināja apmesties Nabītes kempingā. Divi kilometri pa līkloču meža ceļu noveda tiešām jaukā vietā: lielāks viesu nams un mazas mājiņas gan vienkārši, tomēr pamatīgi būvētas. Ir neliela kafejnīciņa, kas vakaros un no rītiem piedāvā gan kaut ko iekožamu, gan alus vai sulas malku. Pārējā laikā jāiztiek ar to, ko izmakšķerē ezerā vai arī jādodas uz 8 kilometrus attālo «diennakts» veikalu. Taču visi pārējie iespējamie labumi ir pieejami, turklāt par pieticīgu cenu: naktsmītne – divi lati personai, telts vieta – viens lats, par latu stundā izīrējama arī laiva, par piecdesmit santīmiem stundu var defilēt pa ezeru ar katamarānu. Aizvadītajā nedēļas nogalē ap Nabas ezeru saskaitīju deviņas teltis, arī viesu namiņi bija apdzīvoti… Kempinga saimnieks nevēlējās savu vārdu darīt zināmu, tomēr par šā gada tūrisma sezonu izteica apmierinātību: citādi ar zemnieka maizes šķēli vien būtu bijis paplāni. Tiesa, viņam vēl daudz ko kempingā gribētos uzlabot, taču pagaidām rocība neļaujot, jo kreditēšanas noteikumi ir bargi, cerējis uz SAPARD, bet tad pārliecinājies, ka veltīgi… Bet viņam esot jau pietiekami daudz pastāvīgo viesu, kas ezeru un viņa servisu iecienījuši, gan lēnītēm sakrāšot arī labiekārtošanai.
