Tajā baigajā šokā pēc 2001. gada 11. septembra terora ASV, es šaubījos arī par mūsu dziesmu svētkiem. Likās, ka visi lielie pasākumi – futbola mači, olimpiādes – tā sauktajā civilizētajā pasaulē ir apdraudēti.
Tajā baigajā šokā pēc 2001. gada 11. septembra terora ASV, es šaubījos arī par mūsu dziesmu svētkiem. Likās, ka visi lielie pasākumi – futbola mači, olimpiādes – tā sauktajā civilizētajā pasaulē ir apdraudēti. Tomēr, paldies Dievam, Latvijā vismaz pagaidām viss ir pa vecam. Man ienākot “Skonto” stadionā, kāds vērīgs policists vien ieskatījās manā palielajā pleca somā. Bailes bija vienīgi par pēkšņu lietu vai krusu, kas varētu uznākt kāda lielkoncerta laikā, jo tas varētu radīt masu psihozi. Pirms pāris vasarām Baltkrievijā, Minskā, pēkšņs lietus gāziens radīja pilnīgi stulbu un haotisku cilvēku drūzmēšanos pie kādas metrostacijas durvīm. Tā rezultātā – vairāki bojāgājušie. Tā partizānu filosofija “Ceri uz labāko, bet rēķinies ar sliktāko” man šajos svētkos prātā ienāca droši vien tādēļ, ka starp 35 tūkstošiem svētku dalībnieku bija arī mans piecgadīgais dēls. Kad viss nu ir beidzies, gribas apraudāties no prieka un pateicības skolotājiem un visiem tiem, kas mums sekmējuši to pirmo dzīves posmu no šūpuļiem līdz dziesmu un deju svētkiem.
Kritiski domājot, tās piecas stundas karstajā saulē daudziem, sevišķi tad, ja līdzās ir divgadīga māsa, šķita par garu. Meitenes uzvedība pie Bastejkalna, gaidot Jelgavas J burtu, kļuva arvien neciešamāka. Brālītim domātais puķu pušķis gandrīz pārvērtās par slotiņu, ar ko tika tīrīts Brīvības ielas sākums… Taču, kad garām gāja mūsu mazie “Jundaliņi” un puķes beidzot bija jādod brālim, notika vēl kas negaidīts. Proti, sniegdama ziedus, mazā sadevās ar brāļa ansambļa kolēģiem rokās, iestājās kolonnā un aizgāja visiem līdzi no Brīvības pieminekļa līdz Dzirnavu ielai. Tā mums, vecākiem, iznāca tāds svētku paskrējiens kilometra garumā. Jā, tā tie bērni aiziet tautā!
Kad gājiens tuvojās beigām, devos pie Rīgas pils, kur necerēti tuvu svētku norises vietai bijām atraduši brīvu vietu mūsu “golfiņam”. Iekāpu mašīnā un, atspiedis galvu pret sēdekli, mirkli ēniņā atpūtos. Piepeši manu mieru iztraucēja džips un palepns jauns “Audi”. Uzmetu aci atbraucējiem. Viņi, it kā neskatoties man virsū, vēroja apkārtni. Pēkšņi pamanīju maza auguma vīru ar pliku galvasvidu. Lembergs. Nepievēršot īpašu uzmanību saviem sargiem, viņš devās uz tuvējā bāra pusi. Droši vien gribēja atvēsināties pirms Ventspils jauniešu došanās svētku gājienā. Tā šajos svētkos diemžēl gadījās pieredzēt arī kaut ko maķenīt “irākisku”. Bet cerēsim, ka tas nav uz laiku laikiem kā dziesmu un deju svētki.
