Par to, kur vecāku darba laikā paliek bērni līdz piecu gadu vecumam, tā īsti «galva nesāp» ne valstij, ne arī pašvaldībām.
Par to, kur vecāku darba laikā paliek bērni līdz piecu gadu vecumam, tā īsti “galva nesāp” ne valstij, ne arī pašvaldībām. Protams, par jaundzimušajiem tauta un tās priekšstāvji priecājas, dāvina sudraba karotītes, pilsētā un atsevišķos pagastos darbojas pat daži pēc padomju laikiem izdzīvojuši bērnudārzi. Taču likums par pašvaldībām atklāj tikai rūpes par bērniem no piecu gadu vecuma, kuriem jāiet ābečniekos (ja viņi nav tikuši bērnudārzā). Gods un slava pašvaldībām, kas jauno pilsoņu labā kaut ko dara, bet pārmetumi tiem, kas šīs lietas atstāj novārtā, izsakāmi galvenokārt pie vēlēšanu urnām. Likuma priekšā viss ir kārtībā jebkurā gadījumā.
Bet ko lai iesāk vecāki, kuri nav bijuši tik attapīgi, lai jau pirmajos grūtniecības mēnešos pieteiktu savu atvasīti bērnudārzam, un šajā mazcerīgajā rindā uz vietu pirmskolas izglītības iestādē palikuši aiz svītras? Kad kurpe spiež, nāk padoms. Viens ceļš – jaunajām māmiņām doties strādāt uz bērnudārzu, tad viņu mazulis tajā tiek pieņemts ārpus kārtas. Tāda prakse Jelgavā jau manāma. Taču plaši izmantojama tomēr nav. Rīgā laba ideja nākusi no uzņēmējiem. Proti, veikalu tīklam “Maxima Latvija” trūkst darbinieku. Kā darbu uzņēmumā padarīt pievilcīgāku? “Maxima Latvija” radījusi savu darbinieku bērniem Rotaļu centru. Tur ir vieta trīsdesmit mazuļiem un vecāki kaut uz visu dienu auklīšu uzraudzībā var atstāt savas atvases. Pakalpojuma cena ļoti draudzīga – piecdesmit santīmu dienā. Kāpēc Rotaļu centru nesauc par bērnudārzu? “Diena” raksta, ka tādējādi “Maxima Latvija” izvairās no birokrātiskajām un augstajām prasībām, kas mūsdienās ir bērnudārziem.
Zviedrijā ļoti pieprasītas kļuvušas tā sauktās “dienas mammas”, kuru apgādībā ir deviņi procenti pirmsskolas vecuma bērnu. Būtībā tās ir tās pašas auklītes, kas savās mājās pieskata trīs līdz piecus bērnus. No vienas puses, tā ir pilnīgi legāla individuāla uzņēmējdarbība, no otras – pašvaldību kontrole šajā lietā ir, kaut arī minimāla. Zviedri saprot, ka vecāki taču nav tādi nejēgas, kas vedīs savu bērnu uz mājām, kurās kaut kas nav kārtībā. Auklītes ir lielā cieņā un ļoti pieprasītas arī pie mums. Taču tur tiek strādāts neoficiāli, bez sociālajām garantijām un parasti tikai ar vienu bērnu, kas palielina šā darba patiesās izmaksas. Kaut gan katrai tautai ir mazliet cita mentalitāte, tādas “dienas mammas” kā Zviedrijā droši vien varētu būt arī pie mums. Ja kurpe spiež, šādiem pilotprojektiem vajadzētu rasties. Kā liecināja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras organizētajos uzņēmējdarbības kursos izklāstītie biznesa plāni, labprāt šādos darbos iesaistītos arī LLU studentes.
Vecākiem ļoti draudzīgs problēmas risinājums radies Svētes pagastā, kur nākamajā nedēļā sāks darboties Bērnu rotaļu un attīstības centrs, ko sadarbībā ar pašvaldību radījusi vietējā Tautas izglītības un attīstības biedrība. Svētes pagastā diemžēl nav bērnudārza, bet jaunajā centrā vecāki uz četrām stundām (no pulksten 15 līdz 19) varēs kvalificētu pedagogu aprūpē atstāt savus bērnus pilnīgi par brīvu. Kā stāsta biedrības valdes priekšsēdētāja Solveiga Alksne, rotaļu un attīstības centrs atradīsies tajā pašā pašvaldības ēkā, kur līdz pusdienlaikam darbojas Svētes pamatskolas pirmsskolas audzēkņu grupas. Tajās uzturas arī bērni, kurus tūlīt pēc skolas nodarbību beigām mājās neviens negaida, jo vecāki no darba atgriežas tikai vakarā. Jaunajā rotaļu un attīstības centrā atšķirībā no Rīgā izveidotā “Maxima Latvija” Rotaļu centra bērniem nav plānots ne paēst, ne arī pagulēt, tomēr zināmam atspaidam tur vajadzētu būt.
