Tagad gandrīz katram bērnam ir skaidrs, ka latviešu zemniekam izdzīvot ar tradicionālo lauksaimniekošanu ir gandrīz neiespējami.
Tagad gandrīz katram bērnam ir skaidrs, ka latviešu zemniekam izdzīvot ar tradicionālo lauksaimniekošanu ir gandrīz neiespējami. Produkcijas pašizmaksa padārdzinās, iepirkuma cenas samazinās, turklāt vēl tā pašmāju prece ne katram ir pa prātam. Ir taču tik ērti ieiet veikalā un nopirkt skaisti iepakotu pusfabrikātu, piemēram, Igaunijas zemnieka audzētas vistas marinētus stilbus vai arī no vistas gaļas taisītas un glītā caurspīdīgā kastītē saripinātas frikadeles. Atnes mājās, saliec uz pannas un pakur uguni apakšā. Mazs brītiņš, un mielasts ir ceļams galdā. Bet daži zina stāstīt, ka latvietis mēdz būt arī sīksts, kā tāds vītola strupucis. Un tas tad meklē iemīt citus ceļus. Alternatīvos, kā tagad mēdz teikt. Un tos ar veselām programmām atbalsta arī dažādi Eiropas Savienības projekti.
Bet viens tāds vēl maz iemīts celiņš ir rajona Lauksaimniecības konsultāciju centra speciālistu atbalstīts – dažādu mājputnu audzēšana. Par to arī pagājušajā nedēļā bija sarīkots interesants seminārs.
Vistām var būt nākotne
No lielajiem vistu audzētājiem Latvijā palikuši tikai divi – Ķekavas Putnu fabrika un Iecavas, ko tagad dēvē par «Balticovo». Ķekavā ražo vistas gaļu, pat kūpinātu, Iecavā – olas. Taču, kā zināms, pārrobežu prece mūsu tirgos aizņem arvien lielāku letes daļu. Un olai jau no ārpuses nav nosakāms, vai dzeltenums iekšā ir bāli pelēcīgs, vai košā apelsīna krāsā. Pircējs pērk to, kas pa kabatai.
Tiesa, ir mūsu Vircavas pagastā vistu lielaudzētāji, kuriem visa lauksaimnieciskā ražošana ir pilnīgi brīva no ķimikālijām. Un, kā stāsta saimniece Ināra Lance, ar zaļo sertifikātu apliecinātajai precei pieprasījuma netrūkst. Pēc lielajām un ekoloģiski tīrajām olām zinātāji pat rindā stāvot.
Tātad šis varētu būt viens no perspektīvajiem ceļiem.
Cūkas vietā – tītari
– Agrāk mēs šinī kūtiņā cūkas turējām, – pavērusi nelielās būves durvis, rāda saimniece Zelma Prokopa. – Bet tagad tādu barokli audzēt vairs neatmaksājas. Un kam mums, cilvēkiem gados, vairs tā treknā gaļa. Izdomājām, ka mūsu mājās itin labi būtu tītari. Gaļas tiem daudz, turklāt tā nav trekna un ir vērtīga uzturā.
Pagājušajā vasarā Prokopu sētā ganījušies ap pussimts tītaru – lielu un mazu. Daža apzinīgāka tītarmāte savu perējumu esot pasaulē laidusi kādā no sētas būdiņām, bet viena uz rudens pusi 15 garkāju pūkainīšu atvedusi no tuvīnā mežiņa. Ne šai no lapsām, ne vanagiem bail.
– Gluži paši par sevi tītarēni gan neaug, – skaidro saimniece, – vajag diezgan daudz noņemties, kamēr šos līdz pirmajām spalvām dabū. Dzeršanai viņiem lieku ūdeni ar kālija permanganātu – tādu vāji rozā; vitamīnus dodu, arī speciālu levomicetīnu. Barībai der gandrīz viss, kas dārzā izaudzis – bietes, kāposti, burkāni, dažādi zaļumi. Un, protams, graudi.
Lielākās klapatas esot pirmajos divos trīs mēnešos, kamēr tītarēniem izaug īstās spalvas. Tikmēr viņi jāsargā no aukstuma un lietus. Šim nolūkam labi der dažādas nojumes, dēļu būdiņas, tītarene pati tur sasauc mazos un paglābj zem spārniem. Un vēl kas – tītarēni slikti redz, tādēļ trauciņi ar barību un ūdeni jāliek uz paaugstinājuma, putnēnu acu augstumā.
No normāla barojuma tītarmātes gaļas iznākums ir astoņi līdz desmit kilogramu, tītaru tēviņš ir smagāks, no tā iegūst 12 līdz 14 kilogramu gaļas. Taču specializētajās saimniecībās (viņpus Latvijas robežām) audzējot tītarus gandrīz sivēna svarā – 40 līdz 48 kilogramus smagus.
Pilsētas mājās šos lielos putnus turēt nebūs gluži ērti, jo tītari ir lieli staigātāji, tiem vajag plašumu. Ja ir spiesta lieta, lielais putns varot pacelties arī spārnos. Kāds tītaru audzētājs stāstīja, ka tītariene pat lidojusi pakaļ vanagam, kurš bija sadomājis nočiept vienu no viņas perējuma. Otrreiz šis laupītājs vairs neesot manīts.
Paipala arī ir mājputns
– Nu kas tur var būt no tāda maza putnēna, ne tur olas, ne cepetis, – dažs izteica šaubas, kad putnu audzētāju seminārā rajona Lauksaimniecības konsultāciju biroja speciāliste Ziedone Bērziņa un Lauksaimniecības universitātes pasniedzēja Marija Vucēne stāstīja par paipalu audzēšanas izdevīgumu.
– Tā gluži nesakiet vis, – teica Marija Vucēne. – Paipalas audzēt ir vērts – no tām iegūst ļoti vērtīgas olas un arī cepetītis iznāk (gardēži par vienu paipaliņas «kautķermeni» maksājot līdz diviem latiem). Turklāt tās ir ātri ražojoši putni. Paipalēni izšķiļas 17. – 18. dienā un ir astoņus līdz desmit gramus smagi. Bet pēc mēneša, pusotra vistiņas jau dēj pirmās oliņas. Gadā paipala izdēj no 250 līdz 300 oliņām, bet visā mūžā tās izdēto olu svars 25 reizes pārsniedz pašas dējējas svaru. Paipaliņas ir izturīgas, tās neslimo ar vīrusu slimībām, taču ļoti jāuzmana no caurvēja.
Paipalas tur sprostos siltumā un noteiktā gaismas režīmā. Tās ēd dažādus miltu produktu maisījumus, labības spraukumus, sakņaugus, arī piena produktus.
Interesanti, ka paipalas ļoti reaģē uz cilvēkiem – ja telpā pie paipalām ir ienācis kāds ar viņām netīkamu auru, vistiņas pārstāj dēt vai arī dēj oliņas, kas nav lielākas par cīruļa ligzdiņā sakrātajām. Vienu tādu oliņu uz semināru līdzi bija atnesusi paipalu audzētāja Elīna Jansone. Viņa paipalas tur virtuvē ar tīkliņu pārklātās kastēs uz metāla sieta. Gaļu uzturā lieto paši, tāpat arī olas, bet daļu olu nodod pārdošanai veikalā «Ābolītis». Šim nolūkam Vides veselības centrā pēc pārbaudes saņemts apliecinājums, ka putniņi ir veseli.
Putni, kas brauc kosmosā
Patiešām, paipalas tiekot dotas līdzi kosmonautiem to uzturvērtības un ātrās ražošanas dēļ. Kosmonautiem tā tiekot nodrošināta svaiga gaļa un svaigas olas. Nu paņem viņi groziņu ar paipaliņām savā kuģī, pagaida, kamēr tās sadēj oliņas, ieliek kuģa inkubatorā un var sākt pamazām «notiesāt» no Zemes līdzatvestās. Pēc divarpus nedēļām jau čiepstēs kosmosā dzimušās, bet pēc mēneša var sākt meklēt pirmās oliņas. Un tā ciklu pēc cikla, kamēr nobrauc lejā. Paipalu oliņas ir ļoti vērtīgas, tās satur divas trīs reizes vairāk A un B grupas vitamīnu nekā vistas olas, tajās ir daudz fosfora, kas nepieciešams smadzeņu darbībai. Stāsta, ka Japānā neviens bērns netiekot uz skolu aizlaists, iekams nav paipalas olu apēdis. Tāpēc viņiem arī tik daudz gudru cilvēku…
Paipalu olas vislabāk esot lietot svaigas – sakultas ar cukuru, pie piena, pie kādas no sulām vai vienkārši tāpat – hlops! un izdzerta.
Jelgavā kāda kundze paipaliņas turot kanārijputniņu un sunīša vietā. Pārītis mīt glītā sprostiņā un priecē saimnieci – taču dzīva radībiņa, turklāt nav pastaigāties jāved.
Latvieši audzē strausus
Lai gan pie mums nav ne Āfrikas savannu, ne Amerikas prēriju un Austrālijas plašumu, tomēr grandiozie putni, kurus, atsevišķi skatot, daža latvieša acs spēj atšķirt tikai pēc nosaukuma – strauss, nandu vai emu –, ir atraduši mājvietu arī Latvijas zemnieka sētā. Lai Dievs dod, ka viņam paveicas, un pēc kāda laika strausu gaļa mūsu galdā būs tikpat ierasta lieta kā karbonāde. Taču pagaidām tas ir tikai eksotisks putns, kuru aplūkot bērnus vedam uz zooloģisko dārzu.
Ne nu gluži tik rets, taču latviešu sētai pasvešs vēl ir arī fazāns.
– Tas jau tāds medību putns, – sacīja kāds no putnu audzētājiem. – Vakarā salido kokos, ej nu tvarsti…
Tomēr ir saimnieki, kuri tos audzē. Tāpat kā pērļu vistas, kas esot īsti dārza sanitāri – visu nederīgo apēd, bet dobes nekašā. Dažā labā sētā piekrišana ir arī retu šķirņu vistām, kuru oliņas varot iegādāties zooloģiskajā dārzā rindas kārtībā. Interesanta vistu kolekcija veidojoties kādās mājās Ogres pusē.
Viena zosu «niša» ir tukša
Zosis labi zināmas ne tikai Romas izglābšanas dēļ. Mārtiņdienas zoss cepetis kopš laiku laikiem ir bijis labs kārdināšanas «ierocis» mājasmātei – uz to kopā var saaicināt pat tālu aizklīdušus ģimenes locekļus. Pildīta ar āboliem, pildīta ar kāpostiem, cepta un sautēta… Lai nu paliek, katrs latvietis zina zoss vērtību.
Taču esot gan viena niša, ko esam aizmirsuši, – zoss bāšana. No bērnu dienām atceros, kā vecmamma, iespiedusi zosi starp kājām, par varītēm bāza tai mutē klimpas, ar pirkstu vēl rīklē iespiezdama.
– Lai barojas, būs trekna, – savu rīcību pamatoja zoss saimniece.
Tagad gan pēc treknuma diezin vai kāds censtos, tāpēc arī tā piespiedu barošana ir aizmirsusies. Tomēr vienu zoss bāšanas iemeslu derētu ielāgot – lai stimulētu aknu augšanu. Par to putnu audzētāju seminārā stāstīja Ziedone Bērziņa. Šim nolūkam tiekot izmantota speciāla kukurūzas koncentrētā barība. Pēc noteikta zoss bāšanas laika tās aknas varot izaugt pat pusotru kilogramu smagas. Un tās, kā zināms, ir ļoti iecienītas Francijā. Arī mēs paši taču neatstumjam importa bundžiņu ar zoss aknām. Delikatese! Kāpēc gan neizmantot vēl neapgūtu «lauciņu»?
Kāds no putnu audzētājiem gan sacīja, ka tirgus veterinārie speciālisti esot solījušies viņu ar visu zosi sūtīt atpakaļ uz mājām, ja tās aknu svars sasniegs puskilogramu. Tas liecinot, ka putns bijis slims. Ej nu sazini, vieniem tie standarti tādi, Eiropā citādi.
Skaitļi un fakti
Kvadrātmetrā būrīša var turēt 80 – 100 paipalu.
Optimālā temperatūra paipalām ir 20 – 22 grādi.
Paipalas dēt sāk 35 – 40 dienu vecumā.
Gadā paipala izdēj 250 – 300 olu.
Viena ola sver 10 – 11 gramu.
Baltums sver 6,7 gramus, dzeltenums – 3,5 gramus.
Nobarošanai izmanto 4 – 4,5 nedēļas vecus putnus.
Paipalas nobaro 3 – 4 nedēļās.
Dējējpaipalas sver 110 – 130 gramu.
Gaļas paipalas sver 160 – 200 gramu.
No paipalas iznāk 80 – 130 gramu gaļas.
Paipala cepetim maksā divus latus gabalā.
Paipalu olas satur piecreiz vairāk A un B grupas vitamīnu nekā vistu olas.
Dienā paipala apēd 28 – 29 gramus barības.
Paipalas baro divas trīs reizes dienā.
Paipalu cālītis maksā 2 latus.
Gadu veca dējējpaipala maksā 3 latus.
