Vienam cilvēkam diena Narkoloģijas nodaļā, atindējot organismu no toksiskām vielām, valstij izmaksā aptuveni 20 latu.
Vienam cilvēkam diena Narkoloģijas nodaļā, atindējot organismu no toksiskām vielām, valstij izmaksā aptuveni 20 latu. Cīņa ar vējdzirnavām – tā varētu nosaukt pretalkoholisma pasākumus, kas salīdzinājumā ar lielas peļņas uzvaras ratiem ir tikai puteklis zem to riteņa.
Cilvēks ir būtne, kas vieglāk spēj uztvert sev tīkamo informāciju. Tāpēc ir tik labi ieraudzīt rakstu par alus, konjaka, vīna lietderību veselības veicināšanā. Taču, vai vērts ar alu ārstēt nierakmeņus un saslimt ar alkoholismu, tas ir cits jautājums. Nierakmeņi dara sāpes tev vienam, bet alkoholisms sāp sievai, vīram, bērniem. Lai cik nodrāzti tas izklausītos – sāp visai sabiedrībai, jo kā nesāpēs, ja nauda, kuru varētu izlietot medicīnā citiem mērķiem, jāizmanto alkoholisma ārstēšanai.
Sarunā ar Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ģintermuiža” Narkoloģijas nodaļas vadītāju Genādiju Vihņēviču neiztirzājām ko pilnīgi jaunu, sabiedrībai nezināmu. Saruna notika par to pašu veco slikto alkoholu un tā izraisītajām sekām.
Narkoloģijas nodaļai, ja tā var teikt, ir divas apakšnodaļas. Viena – neatliekamās palīdzības, otra – plānveida ārstēšanās nodaļa. Varētu domāt, ka kontingents ir atšķirīgs. “Nē. Nav atšķirīgs. Slimībai ir dažādas izpausmes, tāpēc arī ārstēšana diferencēta. Detoksikācijas nodaļā tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, izmantojot medikamentus. Otrā nodaļā strādā psihoterapeiti un citi speciālisti, lai mācītu cilvēkiem psiholoģiski sadzīvot ar savu slimību,” bilst G.Vihņēvičs.
Ārstē sociālās komplikācijas
Statistikas par to, cik no detoksikācijas nodaļā reiz palīdzību saņēmušajiem turpina ārstēšanos plānveidīgi, neesot. Slodze ir liela, darba daudz. Pagājušajā gadā tur ārstējušies aptuveni 1,5 tūkstoši pacientu.
Detoksikācija vienam pacientam maksā aptuveni 20 latu, cenrādis laiku pa laikam nedaudz mainās. No šīs summas cilvēkam jāmaksā tikai pacienta nodeva – viens lats. Ja ņem vērā, ka nodaļā vienlaicīgi var ārstēties līdz 40 cilvēku, valstij dienā tas izmaksā aptuveni 700 latu (cerībā, ka nodaļa nav pārpildīta un kāda gulta vēl tikai gaida savējo). Mēnesī tas ir aptuveni 2100 latu, gadā – rēķiniet paši. Vai tas ir taisnīgi – alkoholismu ārstēt par velti, bet, piemēram, pensionāram par gūžas locītavas operāciju jāmaksā?
Ārsts sakrusto rokas, nopūšas: “Alkoholisms (tā to pat nevaram vairs saukt, būtu jāsaka atkarība, bet tās ir dažādas) ir sociāli bīstama slimība. Alkoholiķi dezorganizē mikrorajona dzīvi – cilvēki nestrādā, ir augsts noziedzības līmenis, atkarīgie iesaista apkārtējos savā dzīvesveidā. Visa ģimene slima – bērni, vecāki, vecvecāki.
Atkarīgo ģimenēs daudz biežāk ir neirotiskas parādības, specifiska attieksme pret dzīvi, biežāk sirgst ar somatiskām slimībām. Var teikt – sociālās saknes rada sociālas komplikācijas. Jelgavā vissmagākā apkaime ir Stacijas iela.”
Delīrijs sākas paģiru laikā
Par alkoholiķi kļūst. Par alkoholiķi nepiedzimst. Ko darīt? Kā ģimenei sevi pasargāt?
“Pēc Latvijas likumdošanas aktiem ar varu nevienu nevar piespiest ārstēties, izņemot gadījumus, kad pacients ir bīstams apkārtējiem. Tad var notikt piespiedu ārstēšana, bet to var noteikt tikai ārsts. Ja ir aizdomas par bīstamību, jāsauc ātrā medicīniskā palīdzība vai arī ģimenes ārsts, kas noteiks tālāko rīcību. Alkohola izraisīta uzvedība gan ir neprognozējama, bet tā parasti nav psihoze jeb delīrijs. Psihoze sākas paģiru laikā, kad cilvēks alkoholu vairs nelieto, bet organisms smagi reaģē. Ja notiek ārdīšanās dzērumā, jāsauc policija. Ārstu nepieciešams aicināt, ja vērojams nemiers, bezmiegs, sākas halucinācijas.”
Kāds ir detoksikācijas process?
“Ļoti vienkāršs. Uzņemot pacientu, tiek parakstīts divpusējs līgums: viņa tiesības, noteikumi, ārstēšanās ilgums. Parasti tas ir no piecām līdz astoņām dienām. Pirmajā šis process ir diezgan nepatīkams. Ar medikamentiem no organisma izvada toksiskos produktus. Dodam preparātus, kas nomierina, miegazāles. Cilvēki saprot, ka paši dzeršanu pārtraukt nevar, tāpēc vēršas pēc palīdzības. Tas vienmēr ir brīvprātīgs solis. Citreiz, iespējams, daļēji brīvprātīgs, kad ģimene pieprasa to darīt.”
“Atkačāts” 81 reizi
Vecākais un jaunākais pacients. Līderis šā medicīniskā pakalpojuma saņemšanā. Vai varat pateikt?
“Jaunākajam vēl nebija pilnu desmit gadu, vecākajam – 82 vai 86, īsti neatceros. Līderis ir 70 gadu vecs vīrietis, kas te nokļuvis 81 reizi. Sācis septiņdesmitajos gados. Viens, kuram ir 43 gadi, šeit pavadījis jau 51 reizi. Bijušas sievietes, kas pie mums nonākušas 20 reižu.”
Vai šādus dārgus pakalpojumus tiešām var saņemt neierobežoti? Vai tas ir sociāli taisnīgi, tautas valodā runājot, nepārtraukti “atkačāt”?
“Pakalpojumi ir neierobežoti. No vienas puses, domāju, tas ir slikti. Varbūt būtu labi, ja ieviestu diferenciāciju, piemēram, ja cilvēks trīs mēnešu laikā atgriežas, – jāmaksā. Dzērājs zina, ka var dzert, ja vajadzēs, uzstutēs uz kājām ātri un bez maksas. Tomēr to sauc – neatliekamā palīdzība, tāpēc pagaidām situācija ir šāda. Narkomāni uz valsts budžeta rēķina nevar ārstēties biežāk kā reizi pusgadā. Bet viņu situācija ir citāda. Viņiem neparādās psihozes, epilepsijas lēkmes.”
Noziegums – reklamēt alu
Vai jums ir vienāda attieksme pret vīriešiem un sievietēm. Nedomāju profesionālo, bet cilvēcisko attieksmi?
“Kad nodaļā ienāk sieviete… Kā jums pateikt? Man ir negatīvas jūtas. Darba laikā, kad “atmazgājam”, sievietes vairāk žēl. Viņa ir meita, māte, sieva. Vīrietis vēsturiski dzēris ilgāk, tāpēc viņš tik ātri nekļūst par alkoholiķi. Iespējams, izstrādājušies tādi fermenti. Bet sievietes tāpat kā ziemeļu tautas dzer salīdzinoši īsu laiku. Tāpēc ir jutīgākas pret grādīgā ietekmi. Viņas par alkoholiķēm kļūst divos trīs gados.”
Bet presē bieži parādās informācija par alkohola noderīgumu nelielās devās, lai stiprinātu veselību.
“Piekrītu, ka sarkanais vīns paplašina asinsvadus, ka sava ietekme ir konjakam. Tomēr tas neattiecas uz alkoholiķiem. Alus ir ļoti kaitīgs, lai arī ko neteiktu tā ražotāji un reklamētāji.”
Ko jūs vēlētos pateikt sarunas noslēgumā?
“Gribētu novēlēt, lai pieaugušie glābj bērnus, tos, kuri vēl nav sākuši lietot alkoholu. Cilvēki, kas dzer, droši vien arī dzers. Viņi vienmēr būs alkoholiķi. Lai nedzertu, nepieciešama stipra griba un nopietni mērķi. Neviens nevar piespiest kādu dzert vai nedzert. Ir noziegums reklamēt alu. Lielākā daļa alkoholiķu sākuši pusaudžu vecumā ar aliņiem.”
***
Ārsta vizītkarte
Genādijs Vihņēvičs 1973. gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti. Dzīves laikā ieguvis zināšanas narkoloģijā, seksopatoloģijā, psihiatrijā. No 1979. gada strādā “Ģintermuižā”. 1986. gadā izveidojis pirmo Narkoloģijas nodaļu Latvijā narkomānu ārstēšanai. Tā nedaudz pārprofilēta, pilnveidota, bet šo nodaļu ārsts vada joprojām. Studiju gados kā katrs kārtīgs students pēc sesijām nedaudz arī iedzēris. Kopš strādā Narkoloģijas nodaļā, nelieto ne vīnu, ne šampanieti. Neko un nekad.
