Pirms kāda gada pie manis ar jautājumu vērsās kāds žurnālists. Viņš pavēstīja, ka pēc Statistikas pārvaldes datiem ražotāju cenu indekss rūpniecībā jau jūlijā pārsniedzis desmit procentu.
Pirms kāda gada pie manis ar jautājumu vērsās kāds žurnālists. Viņš pavēstīja, ka pēc Statistikas pārvaldes datiem ražotāju cenu indekss rūpniecībā jau jūlijā pārsniedzis desmit procentu. “Kā tas ietekmēs inflāciju?” jautāja žurnālists. Atbildēju, ka ražotāju cenu indekss ļauj prognozēt inflāciju, jo ir patēriņa cenu indeksu apsteidzošs rādītājs.
Inflāciju ietekmē arī citi faktori, taču pie pārējiem nemainīgiem nosacījumiem, ja ir palielinājies ražotāju cenu indekss, drīzumā var sagaidīt arī patēriņu cenu indeksa kāpumu. “Vai tas nozīmē, ka inflācija pārsniegs desmit procentus?” jautāja žurnālists. “Cerēsim, ka nē. Taču nav izslēgts, ka tas notiks,” bija atbilde.
Pašlaik ražotāju cenu indekss rūpniecībā ir 17,6 procenti.
Inflācija, tas ir, patēriņa cenu indekss pārsniedza desmit procentu robežu šā gada augustā. Tas radīja lielu rosību gan žurnālistu, gan ekonomistu, gan valstsvīru vidū. “Ko darīt?” bija vispopulārākais jautājums. Taču, pirms steigties ar atbildi, ir jānoskaidro: “Kāpēc darīt?”.
Patiesībā nav liela starpība, vai inflācija ir 9,5 procenti, kā tas bija jūlijā, vai 10,1 procents kā augustā. Atļaušos analoģiju. Ja slimniekam no rīta temperatūra ir 37,9 grādi, tad ārsts laiski pasaka – “Nu jā, derētu ārstēties, padzeriet šo pulverīti”. Bet vakarā, kad temperatūra rāda 38,1 grādu, steigšus tiek sasaukts konsīlijs un milzu devās tiek dotas temperatūru pazeminošas zāles.
Klausoties valstsvīru runas, nākas secināt, ka, viņuprāt, galvenā problēma, ko rada inflācija, ir tas, ka “mēs slikti izskatīsimies.” Ja tā, tad tiešām tas, ka inflācija pārsniegusi desmit procentu, ir ļoti būtiski. Taču, ja svarīgāk ir nevis, kā mēs izskatāmies, bet kā jūtamies, tad inflācija jāuztver nevis kā pati slimība, bet gan kā tās izpausme. Un jācīnās nevis pret inflāciju, bet pret sekām, ko tā rada. Otrkārt un galvenokārt – pret “slimības” cēloņiem.
Patiesībā jau no neatkarības atgūšanas Latvijā uzsvars likts uz to, lai “labi izskatītos”. Jo citādi: “Ko par mums nodomās ārvalstu investori? Ko nodomās tūristi?” Ko par to visu domās Latvijas iedzīvotāji, nav svarīgi. Vienīgi pirms vēlēšanām izrādās, ka Latvijā ir ne tikai ārvalstu investori un tūristi, bet arī latvieši.
Rezultātā notiek tas, kas notiek. Augstie Eiropas viesi nezina, kā vien cildināt Latvijā notiekošo. Savukārt Latvijas iedzīvotāji masveidā atstāj valsti. Un maldās tie, kuri domā, ka tas notiek vienīgi darba samaksas dēļ.
18. septembrī pēc Ministru Kabinetā notikušās sanāksmes beidzot izdzirdējām, ka inflācija nav galvenā problēma. Galvenais ir “ekonomikas stabilitāte”. Latviešu Konversācijas vārdnīcā teikts: “stabilitāte (lat. stabilitās) pastāvība, cenšanās palikt pašreizējā stāvoklī.” Vai pašreizējais stāvoklis ir tik labs, ka jācenšas tajā palikt? Tad jau būtu jārunā par inflācijas saglabāšanu, nevis samazināšanu!
Man pamatoti iebildīs, ka piesienos pie vārdiem. To nedarītu, ja pašreizējā valdība atcerētos, ka viņas pašas deklarācijā pagājušā gada oktobrī minēts labāk formulēts, svarīgāks mērķis – “Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīga attīstība”. Kāpēc valdība ir aizmirsusi šo mērķi? Varbūt tas liekas pārāk nekonkrēts? Taču ANO dokumentos uz to ir skaidra atbilde. Tautsaimniecības ilgtspējīga attīstība nozīmē labklājību visiem valsts iedzīvotājiem ar nosacījumu, ka netiks apdraudēta nākamo paaudžu labklājība. Prasot studentiem konkretizēt, ko nozīmē “labklājība”, atbildes ir pārsteidzoši līdzīgas: veselība, ģimene, darbs, vide, mājoklis – lietas, kas ir ļoti konkrētas un par kurām katram no mums būtu ja ne identisks, tad līdzīgs priekšstats.
Līdz ar to jebkurš notikums ekonomikā ir jāvērtē, par pamatu ņemot to, vai tas apdraud un kā tas apdraud labklājību mums vai mūsu pēctečiem.
Ko apdraud inflācija? Inflācija nozīmē cenu līmeņa pieaugumu. Taču uz argumentu, ka, precēm kļūstot dārgākām, mēs tās varam nopirkt mazākā daudzumā, tiek likts pretī cits – algas Latvijā ir augušas vairāk nekā cenas. Tas ir gandrīz pareizi. Gandrīz tāpēc, ka izlaists viens ļoti būtisks vārds – vidējās algas. Tik tiešām, iedzīvotāji, kuru algas ir augušas vairāk par desmit procentiem, var iegādāties vairāk preču. Taču ir iedzīvotāji, kuru algas nav cēlušās vai ir palielinājušās mazāk nekā par desmit procentiem.
Līdz ar to galvenās negatīvās sekas, ko rada inflācija, ir sociālās nevienlīdzības pieaugums. Pirms cīnīties ar inflāciju, ir jāmeklē reāli ceļi, kā nepieļaut tālāku sociālās nevienlīdzības palielinājumu un aizsargāt no inflācijas iedzīvotājus ar zemu ienākumu līmeni. Jau ilgi tiek pieminēts progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tas, protams, būtu risinājums. Taču taisnība ir arī tiem, kuri norāda, ka šis nodoklis būtu grūti administrējams. Kamēr visiem iedzīvotājiem nebūs radusies pārliecība, ka nodokļu nemaksāšana ir krimināli sodāms noziegums, par ko pienākas reāla brīvības atņemšana, kā tas ir, piemēram, ASV, progresīvā nodokļa ieviešana Latvijā var nesniegt cerēto rezultātu. Taču tāds pats rezultāts – iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem maksā mazu nodokli, iedzīvotāji ar lieliem ienākumiem lielu – panākams citādi: būtiski palielinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu.
Pašlaik deputātiem tiek atgādināti pirms vēlēšanām dotie solījumi – samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmi. Taču, ja tas notiktu, iedzīvotāji ar lieliem ienākumiem iegūtu daudz, iedzīvotāji ar maziem – maz. Tieši otrādi – vajadzētu palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi (speciāli valstsvīriem – cik labi mēs izskatītos!), taču vienlaikus būtiski paaugstinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, piemēram, piesaistot to 60 procentu apjomā no vidējās algas. Ja pašlaik pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem vidējā mēneša alga ir ap 400 latu, neapliekamais minimums būtu 240 latu. Pat ja nodokļa likme būtu nevis 25, bet 35 procenti, katrs var izrēķināt, kā mainītos viņa maksātais nodoklis.
Raksta apjoms ir par mazu, lai iztirzātu pārējās inflācijas radītās negatīvās sekas, no kurām otrajā vietā, manuprāt, būtu ierindojama starptautiskās konkurētspējas samazināšanās.
Inflācijas galvenais cēlonis ir viens – straujā, varbūt pat pārāk straujā ekonomikas augsme, kas nav tas pats, kas attīstība. Augsme pretstatā attīstībai nozīmē vidējā dzīves līmeņa pieaugumu. Tāpat kā cilvēkam pārāk straujas augsmes gadījumā attīstība var atpalikt, arī ekonomikā pārāk strauja augsme rada problēmas, kuru spilgta izpausme pašlaik vērojama Latvijā. Tāpēc jāsaka skaidri un gaiši – kamēr Latvijā būs ļoti liels iekšzemes kopprodukta pieaugums (starp citu – vai nacionālā kopprodukta pieaugums arī ir tikpat liels?), tikmēr arī inflācija būs augsta. Ja cilvēkam naudas nevar būt par daudz, valstij tās var būt par daudz. Neviens nespēj pateikt, cik daudz naudas ieplūst Latvijā. Līdz ar to, palielinoties naudas piedāvājumam, ceļas preču cenas. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka inflācijai ir tikai monetāras dabas cēloņi, taču vismaz pašlaik Latvijā tie ir noteicošie.
Joprojām galvenie spēki inflācijas apkarošanai (vai ekonomikas stabilizācijai) tiek vērsti uz iekšzemes patēriņa samazināšanu. Tas ir bīstams ceļš. Jau tagad liela daļa latviešu 20 – 40 gadu vecumā atstājuši Latviju. Algu iesaldēšana, kredītu ierobežošana šo procesu tikai veicinās. Galvenie spēki jāvērš nevis iekšējā, bet ārējā pieprasījuma ierobežošanai, piemēram, ar nodokļiem regulējot Latvijā ienākošās investīcijas atkarībā no nozares un reģiona, kur tās nonāk.
Tiklīdz tiek pavērta mute, lai izteiktu tik briesmīgus priekšlikumus kā iepriekšējā teikumā, seko vienbalsīgi protesta saucieni par Eiropas līgumu, par brīvām resursu plūsmām u.tml.: “Kā mēs izskatīsimies!” Jā, šādu soļu rezultātā, iespējams, mēs neizskatītos labi. Taču, kamēr pie varas būs cilvēki, kuriem Latvijas iedzīvotāju intereses ir pēdējā vietā, valsts atgādinās cilvēku, kurš ir slims, jūtas slikti, staigā nemazgājies, bet, lai labi izskatītos, nopūderē seju un salaistās ar odekolonu, lai nomāktu nemazgātā ķermeņa smakas. Savukārt, ja cilvēks jūtas labi, viņš labi izskatīsies arī bez biezā pūdera slāņa.
Runājot ar augstskolu profesoriem no Itālijas, Francijas, Vācijas un citām lielajām ES zemēm, ir radies priekšstats, ka nemaz tik nežēlīga tā Eiropa nav. Ja vien mūsu valstsvīriem būtu griba un uzņēmība izskaidrot un panākt Latvijai nepieciešamus lēmumus, tas būtu izdarāms.
