Katram mums ir sava dzīve, savs liktenis. Viens uzskata, ka to veido pats ar savu apņēmību un gribu.
Katram mums ir sava dzīve, savs liktenis. Viens uzskata, ka to veido pats ar savu apņēmību un gribu. Otrs aizbildinās ar vārdiem ko tu padarīsi, tāds liktenis. Dažs klūp un krīt, kamēr tiek līdz mērķim, citam viss nāk vieglāk, vēl cits saņem to pašu gatavu.
Taču, ja dzīvei bez vecākiem, bez mātes cilvēkbērnu nolemj viņa tuvākie, tie, kas devuši viņam dzīvību, vai to var piedot? To, ka esi dzīvojis bez mātes un domājis, kā viņa, miesīgā, varēja tevi, mazu kamoliņu, pamest un pēc tam nelikties ne zinis?
Aicināju uz interviju meiteni vārdā Lora, kurai ir 14 gadu un kuru māte pametusi pirms 10 gadiem. Dzīve Lorai ir atvēlējusi ne vienu vien pārbaudījumu. Lorai toreiz palika māsas un tēvs, kas par viņu rūpējas. Un viņiem visiem ir izveidojusies ģimene. Kā pati Lora saka, viņa ir pieradusi, ka viņai nav mātes.
Lora, vai atceries to laiku, kad tevi pameta māte?
Īsti neatceros. Tas notika, kad man bija trīs vai četri gadi.
Vai tev māte ir palikusi atmiņā?
Nē! Nemaz! Mana māte ir it kā izdzēsta no manas atmiņas, neatceros, kāda viņa bija un kā izskatījās.
Kā tu domā, kāpēc māte tevi pameta?
Esmu par to domājusi, turklāt visai bieži, un mans secinājums ir viens manai mātei nebija nekādas atbildības izjūtas, vienvārdsakot pavirša sieviete.
Tu noteikti par māti domā. Vai ir dienas, kad tu to nedari?
Jā! Ir tādas dienas. Man ir daudz citu domu, ko domāt. Un šīs domas aizņem ļoti daudz laika, kā nekā man ir pašai sava dzīve.
Ja tev būtu iespējas un plašāka informācija, vai tu meklētu savu māti?
Nedomāju vis. Negribu viņai uzbāzties. Esmu pieradusi pie jaunās ģimenes un jūtos labi. Ja viņai būtu interese par mani, viņa jau sen būtu mani atradusi.
Ja tu nejauši sastaptu savu māti, ko tu viņai sacītu?
Neesmu par to domājusi. Tas būtu atkarīgs no situācijas.
Ja tu atrastu savu māti, vai tava dzīve mainītos?
Noteikti ne! Tas tikai visu pasliktinātu, uzplēstu daudz sāpīgu rētu, un man dzīve būtu jāsāk no paša sākuma. Un vēl ar svešu cilvēku, kaut arī tā būtu mana māte. Tomēr sveša, jo es viņu galīgi nepazīstu.
Lora, ir saprotami, ka tu pret savu māti izturies visai skeptiski. Naids, kas tevī mīt, ar laiku pāries vai tomēr paliks?
Par agru spriest. Varbūt… ar laiku pāries.
Tātad tu neceri, ka kādu dienu jūs varētu būt kopā.
Mana ticība un cerība ir zudušas! Tādām lietām esmu atmetusi ar roku. Tā ir pagātne, un vēlreiz atkārtoju, ka nevēlos tajā atgriezties. Man ir apnicis mocīties ar savu pagātni, tā man ir apnikusi. Apnicis domāt par māti un par to, kas un kāpēc tā noticis. Man tagad ir pašai sava dzīve. Es mācos, esmu kopā ar savu ģimeni. Man ir draugs. Un ar to man pietiek.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Vēlos sekmīgi beigt pamatskolu. Iestāties vidusskolā, gūt labu profesiju. Vēlos dzīvē stabilitāti. Vēlos gādīgu vīru un mazu bērniņu. Un noteikti nevēlos pieļaut tādu kļūdu, kādu izdarīja mana māte, pametot mani likteņa varā. Tomēr tas viss vēl ir nepiepildīts sapnis.
