Laiks nestāv uz vietas – agrāk tik ierastās piezīmju grāmatiņas jau sen nomainījuši atgādinājumi mobilajā telefonā, savukārt klaudzošās rakstāmmašīnas un baltos vēstuļu papīrus – tastatūra un monitors.
Laiks nestāv uz vietas – agrāk tik ierastās piezīmju grāmatiņas jau sen nomainījuši atgādinājumi mobilajā telefonā, savukārt klaudzošās rakstāmmašīnas un baltos vēstuļu papīrus – tastatūra un monitors. Šonedēļ, šķiet, mūsu pilsētā plosījās dīvains gripas paveids, kas no “kātiem nogāza” ne vienu vien datoru. Arī iepriekš piedzīvotais lika aizdomāties, vai mūsdienās kāds savu ikdienu bez tā var iedomāties.
Klapatas sākās jau nedēļas pirmajā dienā, kad kolēģe apbrīnojamā optimismā pavēstīja – viņas datoram “nobrucis” cietais disks, līdz ar to raksts, kas prasījis vairākas stundas darba, vienkārši izkūpējis tāpat kā simtiem citu svarīgāku un mazāk svarīgu failu.
Nedēļas otrajā dienā dīvaina kaite piemeklēja arī manu datoru – kad to ieslēdzu, skatam pavērās bezgalīgs zils ekrāns, kuru pašā maliņā rotāja vien atkritumu spainītis un uzraksts “Recycle Bin”. Tukšs. Nevienas programmas, nevienas fotogrāfijas albumā, ko biju iekārtojusi savā tik ļoti uzticamajā pelēkajā draugā, neviena uzrakstīta dokumenta. Nekā, nekā… Sapratu, ka neesmu tik gudra, lai datoru reanimētu saviem spēkiem, un steidzu to nogādāt pie zinoša “daktera”, kas pēc pamatīgākas apskates manus pazudušos failus kaut kur atrada un noteica diagnozi: “pārklājusies” operētājsistēma. Neesot pamata satraukties – visu iespējams salabot.
Domājot par datoriem, atmiņā atausa salīdzinoši nesen piedzīvotais. Proti, pie manis ciemos ieradās māsīca ar trijiem rakariem. Mazie istabā iegāzās pacilātā noskaņojumā, taču ātri vien viņus piemeklēja vilšanās – man nav “PlayStation”, arī datorā ir tikai pāris, viņuprāt, galīgi nestilīgu spēļu. Mani pat vairs nepārsteidza neizpratnes pilnais jautājums, kā es varu iztikt bez datorspēlēm un vai man neesot garlaicīgi dzīvot.
Mazie sāka gausties, ka jābrauc mājās, jo pie manis, redz, neesot “riktīga kompja”. Tad nu pirmo reizi pieķēru sevi sakām to teicienu, kas mani pašu vienmēr ir kaitinājis: “Kad mēs augām, tad tā nebija.” It kā starp citu mazajiem sāku stāstīt, kā brīvo laiku bērnībā pavadījām mēs, – kā spēlējāmies skolās un, plunčājoties vannā, iztēlojāmies, ka esam ūdenslīdēji, kā devāmies ekspedīcijās uz tuvējo mežu un jau paaugušies kopām pamestus kapus, nevis augu dienu pavadījām istabā pie datora. Liels bija viņu pārsteigums, kad atklāju – bērnībā mēs pat nezinājām, kas ir dators, turklāt tāds “PlayStation”, šķiet, vēl nebija izdomāts. “Tu mānies – tā taču nevar būt!” nočukstēja vecākais. “Es nemānos – ej un izdomā, kā pavadīt laiku bez datorspēlēm,” atbildēju. Un tagad pati lauzu galvu, kā mājās iztikt bez datora. Tas tomēr ir sarežģīti.
