«Dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis interesantāk.» Šķiet, tā skanēja frāze no kādas padomju laiku kinofilmas. Pret to, ka tagad dzīve ir labāka, daudzi varētu iebilst.
“Dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis interesantāk.” Šķiet, tā skanēja frāze no kādas padomju laiku kinofilmas. Pret to, ka tagad dzīve ir labāka, daudzi varētu iebilst. Bet, ka interesantāka, laikam neapstrīdēs neviens. Pēdējo dienu laikā par interesantu dzīvi parūpējušās divas ministrijas – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, kā arī Aizsardzības ministrija.
Pirmā nākusi klajā ar oriģinālu priekšlikumu, kas skan gana smalki: jāizdara grozījumi likumā par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, nosakot tālāko privatizācijas norisi un sertifikātu izmantošanas kārtību, kā arī norobežojot atlikušās dzīvojamo māju privatizācijas darbības no procesiem, kuri, sākot ar nākamo gadu, notiks saskaņā ar valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumu. Protams, grozījumi likumā paredz, ka jau nākamgad īrnieks vai viņa ģimenes locekļi, ja vien vēlēsies, varēs nopirkt valsts vai pašvaldības īpašumā esošu dzīvojamo māju, mājas domājamo daļu vai dzīvokļa īpašumu. Tikai jau par tā tirgus vērtību. Ja to nespēs vai negribēs, var izrādīties, ka līdzšinējais īrnieks līdz ar visām savām mantām tiek pārdots gluži kā ūtrupē. Tiek gan atrunāts, ka jauniegūtā īpašuma saimnieks savus īrniekus uz ielas nevarēs izlikt. Viņu apgādāšana ar jumtu virs galvas būs “sekmīgi” uzgrūsta pašvaldībām, kam vajadzēs ierādīt citu dzīvokli. Tā kā tādu praktiski nekur nav, nav saprotams, kāpēc kādam būtu jāpērk īpašums, kuru viņš nevarēs izmantot. Kaut gan ir pietiekami daudz dzirdēts, kā jaunie īpašnieki veikli iemanījušies tikt vaļā no vecajiem īrniekiem.
Var jau saprast arī likuma grozījumu autorus. Pārsvarā dzīvokļi ir privatizēti, tāpēc sarežģījumi ar māju apsaimniekošanu rodas gadījumos, kad daudzdzīvokļu mājās neprivatizēti palikuši vien pāris mitekļu. Savulaik ierēdņi, kas pēc Augstākās padomes deputātu rīkojuma gatavoja likumus par dzīvokļu privatizāciju, “Ziņām” atzina, ka toreiz tas bijis drīzāk politisks žests. Sak, atdosim tautai tās nopelnīto. Tikai neviens tā īsti nepadomāja, kā tad jaunizceptie privātīpašnieki apsaimniekos savu kā no debesīm nokritušo laimi. Cik noprotams, jautājumu ministrija iesaka atrisināt, vienkārši nogrūžot visu (jau kuro reizi!) uz pašvaldību pleciem.
Tajā pašā laikā valdībai ir napoleoniski plāni iepirkt piecus karakuģus par četrdesmit miljoniem latu. Ja lietotie kuģi ir labā stāvoklī, tas nav daudz. Vienīgi mulsina, kāpēc tieši tagad. Armijnieki skaidro, ka Nīderlandes piedāvājums bijis tik izdevīgs, ka žēl bijis laist garām. Iespējams, tā. Savādi tas skan kontekstā ar valdības žēlabām par plāno valsts maciņu.
Jāpiekrīt, ka, iestājoties militārajā NATO aliansē, jāsāk nest arī kopējo izdevumu slogu. Vienīgi nav izprotams, kāpēc mēs par visām varītēm cenšamies militārajā jomā izlikties kā tādi jaunbagātnieki, kas nezina, kur grūst naudu vispirms. Uz iepriekš minētā iespējamo cilvēcisko traģēdiju fona ziņa par desmitiem miljoniem, kas tiks atdoti, lai apmierinātu savu militāro godkāri, skan dīvaini. Tad jau labāk būtu iegādājušies divējādas – militārās un civilās – izmantojamības aprīkojumu glābšanas operācijām. Tā kā tehnogēno katastrofu draudi nevis samazinās, bet palielinās, domājams, tādi tēriņi attaisnotos un neviens pret tiem nopietni neiebilstu.
