Lasīju rakstu avīzē par ģimenes ārstu attieksmi pret kādu slimnieci. Mediķi vārdā nosaukt mēs baidāmies, jo ārsts taču!
Lasīju rakstu avīzē par ģimenes ārstu attieksmi pret kādu slimnieci. Mediķi vārdā nosaukt mēs baidāmies, jo ārsts taču! Tie laiki, kad ārsts vienmēr labs, lai kā mēs dusmojamies, pagājuši. Dzirdētas dažādas attieksmes, un viena no tām – dažam ģimenes ārstam būtu labāk bijis mācīties par veterinārārstu. Visam, ko mēs uzticam ārstam, būtu jāpaliek noslēpumā, vai ne tā? Taču ģimenes ārsts savā kabinetā ar pacientu runā skaļā balsī, «kulturāli uzkliedzot», gaidītāji rindā visu dzird. Slimniekam nav patīkami, ja vēlāk dzird kaimiņus runājam: «Kas to būtu domājis! Tāda laba meitene likās, bet šai attiecīgā vietā pumpas, re, kā!» Vecam cilvēkam pret galvassāpēm izraksta dārgas zāles, kuras lietojot, pašsajūta pasliktinās, taču ģimenes ārsts izraksta citas, vēl dārgākas. Savukārt cilvēks var atļauties nopirkt pierastās tabletes, kas lētākas, kas remdē sāpes, taču ģimenes ārsts var atļauties pateikt: «Ja tev no tām nepāriet, tad mirsti nost, bet tās zāles tu nedabūsi!» Kā lai pie tāda ārsta iet?
Lasītāja
