Klau, vai tiešām tas būs prāta darbs rītā doties uz Siguldu?
Klau, vai tiešām tas būs prāta darbs rītā doties uz Siguldu? bažīgi jautāju savam cienītajam dienu pirms visā Latvijā izsludinātās šausmīgās vētras, kad mediji vienā balsī aicināja novākt viegli kustināmus priekšmetus un uzlādēt mobilos tālruņus. “Tad jau redzēs – ja nekas nenotiks, brauksim mājās,” viņš atbildēja sev raksturīgajā mierā, paužot diezgan stingru apņemšanos doties uz sen kārotajām Kalnu grupas praktiskajām apmācībām Kaķīškalnā apgūt sniega ledus tehniku. Mierināja fakts, ka lielais vējš plosīsies tikai vakarpusē.
“Kāds sniegs? Kādas nodarbības?” nosmīnēju pie sevis liktenīgajā sestdienas rītā, uz savas ādas izjuzdama pirmās spēcīgās brāzmas un smagās lietus lāses, tomēr pakrūtē kņudēja piedzīvojuma alkas un vēlme redzēt, ar ko tas viss beigsies. Braucām!
Kaķīškalns mūs sagaidīja tinies pelēkā dūmakā. Vēl joprojām lija un pūta. Vairāki grādi plusā un ziemai neraksturīgi zaļais zālājs nekādi nelīmējās kopā ar desmit azartiskiem “kāpējiem”, kas līda ārā no savām automašīnām, bruņojušies ar ledus cirtņiem, aizsargķiverēm, kalnu zābakiem un citām “ekstrām”. Neizskatījās, ka kādam būtu vēlme atkāpties un padoties. Pareizi! “Kalniešiem” tādiem jābūt, jo tur augšā var gadīties visādi. Neesam jau nekādi slēpotāji, kas tajā dienā trasē, protams, neparādījās!
Pieejot pie kalna, godīgi sakot, noreiba galva – stāvs, sērsnains un mūsu kalnu pārgājienu apaviem ļoti, ļoti slidens, ko pastiprināja vēl joprojām nerimušais lietus. Nu tad sākam! Kā tādi bērni klunkurējām pakaļ savam skolotājam, kurš ar apbrīnojamu veiklību joza un slidinājās no kalna lejā un atkal kāpa augšā, mācīdams mums pareizi likt kājas, šļūkt, slīdēt un apstāties. Bija gan sniegs, gan ledus, kuru klāja pamatīga slapjuma kārta, gan dubļu un lapu sajaukums blakus esošajā nogāzē.
Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk ļauties šīm trakulībām. Pirmkārt, izvēdināt galvu, kas “sasmakusi”, nedēļu sēžot birojā un nemitīgi kultivējot dažādas domas un idejas. Otrkārt, tomēr iemācīties kaut ko jaunu. Lai arī lielajos kalnos negribētu speciāli līst sniega un ledus zonā, tomēr tas var gadīties. Arī mums Latvijā ir pietiekami daudz slidenu pauguru, lai samestos kājas un – aiziet lejā!
Kad nodarbībām ritēja ceturtā stunda un biju krustām šķērsām uz vēdera izbraukājusi Kaķīškalna stāvākās vietas, sarausdama sniegu zem apģērba un būdama līdz ādai slapja, metu mieru. Līdz vētrai todien tā arī netika, bet piedzīvojums atsvēra visus zilumus un sāpošās maliņās, kas lika par sevi manīt vēlāk.
