Latvijā zināmi psihologi, psihoterapeiti un pedagogi marta vidū biedrības “Debesmanna” tiešsaistē rīkotajā Bērnu mentālās veselības nedēļā izglītoja vecākus un atbalsta personas par bērnu mentālo veselību, kā arī informēja par palīdzības iespējām.
Par pāraprūpi, tās riskiem, pazīmēm un to, kā šo attiecību modeli pārraut, Valdis Melderis uz sarunu “Pāraprūpe – lāča pakalpojums bērnam” aicināja ārstu psihoterapeitu Artūru Miksonu.
Ārsts, balstoties uz savu pieredzi, stāsta, ka šajā gadījumā izveidojas pretruna – vecāks atnāk ar bērnu pie speciālista un sūdzas, ka bērnam neiet skolā – ir trauksme, viņš ir nomākts, agresīvs. Lai gan vecākiem liekas, ka viņi bērna labā jau visu dara, patiesībā šie vecāki, sevišķi mammas, dara par daudz, nevis par maz, kā viņi paši domā.
Pēc kādām pazīmēm var spriest par bērna pāraprūpi? A.Miksons atzīst, ka īpaši krīt acīs, sevišķi ar mazākiem bērniem, – saruna ir tikai un vienīgi par bērnu, un arī tad, ja ir neveiksmes, vecākam neveicas, dusmu avots ir bērns, nav citu aspektu, nav nekā cita ārpus bērna. Bērns pieaug, bet vecāku attieksme nemainās, viss ir tikai par un ap viņu – dārziņš, skola, bet tiek lietots vārds “mēs”. Vai bērnam ir trīs, pieci, 10, 15 vai 25 gadi, joprojām ir “mēs” vai arī “man dēliņam”, “man meitiņai”.
Kad ir īstais laiks pārgriezt nabassaiti starp vecākiem un bērnu? A.Miksons stāsta, ka priekšējā pieres daiva cilvēkam nobriest 23–25 gadu vecumā un tad cilvēks var kontrolēt impulsu darbību. Ārsts uzsver, ka nodalīšanās faktiski sākas jau no pirmās dienas pēc dzimšanas, mentāli kaut runas stilā nodalot – te ir bērns, bet te esmu es.
Kas tad vecākiem aiziet greizi? Viņi vairs nesajūt bērna vajadzības, jo mazajam varbūt ir cits temperaments, citas vēlmes pēc tuvības, bet vecāks uzspiež savu viedokli. Sekas – bērns dažādos vecuma posmos bez mammas vai tēta iesaistes nespēj neko darīt, lai gan viņam ir jābūt spējīgam spēlēties pašam bez stimula un norādēm, ja ne vienam savā istabā vai stūrī, tad vecāka klātbūtnē. Bet, ja visu laiku norāda, kas jādara, kādu brīdi bērnam ir labi, izdevīgi, ērti, taču viņš iemācās, ka vienmēr kāds pateiks, kas jādara, bet, kad viņš grib citādāk, nezina – kā. Tad vecāki atved pusaudzi pie speciālista un brīnās, ka viņam nav nekādu vēlmju, interešu, ko vēlētos darīt turpmāk. Bet bērns domā – kāpēc man piedāvāt ko savu, ja to tāpat noraidīs? Hobiju, skolu vai vasaras darbu… Tā vecāki, darot bērna vietā, pasargājot, bremzē viņa attīstību.
Vecāku riska grupas
Kādiem vecākiem ir lielāks risks kļūt par pāraprūpētājiem? Ārsts atzīst, ka tā ir kombinācija starp vecāku un bērna temperamentu un ka vecākiem tas nāk no tādām bērnības traumām kā pieredzētā savu vecāku neuzmanība, atstumtība, haoss, vardarbība, alkohols ģimenē. Vecāki vēlas, lai viņu bērnam nekad tā nebūtu. Un ir nodrošinājuši labus apstākļus, bet bērnības pieredzes dēļ kropļojas realitāte – viņi spriež: es daru par maz, vajag vēl vairāk, un nejūt bērna temperamentu, viņa vēlmes.
Otra grupa vecāku ir radījuši bērnu ar domu, ka bērns uzlabos viņu dzīvi. Tās var būt mammas, kuras sevī jutušas nepiepildītību, tukšumu. Vai arī pārim attiecībās kaut kas neiet un abi izlemj nevis risināt attiecības vai šķirties, bet radīt bērnu, jo domā, ka tas viņu dzīvē ienesīs laimi un prieku. Skumjākais, ka bērniņa gaidību laikā un kad viņš piedzimst, attiecības, iespējams, tiešām uzlabojas, bet tad nāk realitāte ar negulētām naktīm, bērna temperamentu, strīdiem, kurš rūpēsies par mazo, mana dzīve, tava dzīve, un aktualizējas vecās problēmas. Bērns ir tam visam pa vidu un kļūst arvien niķīgāks, bēdīgāks, agresīvāks, tas sagrauj vecāka fantāziju. Tad vecāks domā: man vajag izmainīt bērnu, lai viņš mani darītu laimīgāku, un rodas apburtais loks – jo māte nedrošāka, jo bērns niķīgāks. Mammas cenšas pielāgot bērnu, līdz vienā brīdī viņam parādās garīgas un fiziskas slimības izpausmes, depresijas, panikas trauksmes, bezmiegs, vēdera, galvas sāpes, muskuļu spazmas.
Kāpēc visbiežāk tās ir tieši mātes? A.Miksons novērojis, ka daudziem tētiem ir nedrošība par to, ka viņi nevar dot, palīdzēt emocionāli saviem bērniem. Viņi nevis izvairās, jo nezina (autiņbiksītes var iemācīties mainīt), bet ir pieraduši dot praktiski. Tēvi uzskata, ka, sēžot blakus, kad bērns spēlējas, viņi neko nedod, tomēr tēva klātbūtne ir tā, kas rada bērnā mieru. Jo vecāks kļūst bērns, jo tēvs vairāk iesaistās.
Bet varbūt bērns ir tāds, kuru vajag vairāk aprūpēt? Ārsts piekrīt, ka var būt situācijas, ka pēc temperamenta bērnam vajag vairāk fizisko tuvību vai arī viņš ir savrupāks, bet svarīgi, kā vecāki uztver to, kad bērns rāpjas klēpī, grib sabučoties. Varbūt es gribu dot, bet bērns tajā brīdī nevēlas manu klātbūtni. Abos gadījumos vajadzētu mēģināt pielāgoties, iesaka speciālists.
“Psihiski veselam bērnam dzīvē nav nepieciešams bioloģiski ne no kā baidīties, ja vien vecāki viņam nav to iemācījuši, un tas bieži vien notiek pat tīri neapzināti – no kā paši ir pieraduši baidīties, to iemāca saviem bērniem. Tāpat ir ar raizēm laist dārziņā – mamma baidās, kas notiks ar manu bērnu. Bērnam tas gluži nepielīp, bet kāda daļa paliek gan, tāpēc vecākiem ir svarīgi laikus nodalīt bērna temperamentu un savus dēmonus, kas velkas līdzi un ko viņi grib saskatīt savā bērnā,” skaidro psihoterapeits.
Kad pārraut nabassaiti?
Ja ar bērnu nabassaite netiek pārrauta, viņš ļoti pie tā (pāraprūpes) pierod un ir iekšējā spriedzē, konstantā strīdā ar vecākiem – slimo, viņam ir trauksme, sliktāk mācās, pusaudža gados var sākt lietot atkarību izraisošas vielas. Attīstība nenotiek, jo ir strīds, piebilst A.Miksons. Ja bērns ir mazāks, vecāki var sacīt: tev lēnām tas jāpārņem uz sevi. Var palaist lēnā garā vaļā, ļaut, lai kļūdās.
Uz praksi atvests puisis, kuram ir 15 gadu, kurš ir “izbesījies” un ārstam jautā: vai tiešām viņi domā, ka es esmu debils? Izrādās, tiek plānota vecāku šķiršanās, bet jaunietim nekas par to netiek teikts, ir tikai uzsvars “tava skola, tavs sportiņš, tava dejošana”… Un pusaudzis kļūst arvien “besīgāks”. Tāpat ir, kad mātei pēc bērna kopšanas atvaļinājuma jāiet uz darbu un jādomā, kā aizpildīt brīvo laiku, ko darīt ar savu prāta enerģiju.
Atļaut sev reizēm nebūt formā
Psihoterapeitam arī nereti pārmetot, ka viņš apgalvo, ka visas problēmas ir vecākos. A.Miksons piekrīt, ka kaut kāda problēma ir, un atgādina vecākiem: “Bez vainas izjūtas informējiet bērnu, ka kādu dienu esat saguris, bēdīgs, uzvilkts un kaut ko nevarat, protams, uzreiz nesolot ko tik visu mēs nedarīsim jau rīt. Šādai dienai esot, jūs neesat slikts, jūs vienkārši esat vecāks, kurš ir saguris. Bet diemžēl “Instagram” un nereti arī medijos tiek propagandēts, ka vienmēr ir jābūt savāktam, smaidīgam, visu varošam, supertētim un supermammai. Nē, nav jābūt! Tev jābūt gana labam, tādam, kas dažreiz bērnam parāda realitāti. Esi viņam blakus foršs, mīlošs, patīkams, bet reizēm arī saguris, “izbesījies” un tev neizdodas. Tā parādām bērnam reālo dzīves spektru, pretējā gadījumā mēs, pieaugušie, kropļojam bērnam savu tēlu, jo, ja viņš redz, ka mamma vai tētis ir visu varoši, tad man arī tādam jābūt. Ja es sajutīšos bēdīgs, kā viņam varu to stāstīt, man taču jātiek galā.”
Dažas ģimenes izmanto risinājumu – viesistabā vai dzīvojamajā istabā novietotus emociju luksoforus. Ja ir sarkana diena, tad es negribu nevienu redzēt, dzeltena – ja ļoti vajag, vari ko jautāt, bet labāk nevajag, zaļā – man ir labs noskaņojums, varam runāt. Ģimene savstarpēji rēķinās ar to, kāda kuram diena, lai nesabojātu attiecības, ja kādam tā gadījusies sliktāka. A.Miksons piekrīt, ka luksofora princips var būt veids, kā informēt, kas ar mani notiek.
Vēl viena vecāku problēma – viņi rada sakropļotu uzskatu, ka jebkurā brīdī, kad viņi jūtas slikti vai ir neapmierināti, pie tā ir vainīgs bērns, kas nav patiesība. Taču, ja bērns to jūt gandrīz vai katru dienu, viņš to adaptē. Bet minētais luksofors parāda: man ir tāda diena, man ir faktori, paskaidro psihoterapeits.
Noslēgumā ārsts psihoterapeits vēlreiz atgādina pāraprūpētāju vecāku raksturīgākās pazīmes un aicina padomāt par tām: vecāka tuvākajā redzeslaukā nav nekā cita bez bērna un no tā izrietošā, ka tikai bērna uzvedība ietekmē viņu labsajūtu; vecākiem pašiem ir izjūtas, ka kaut kas īsti nav kārtībā, un viņi mēģina caur bērna sasniegumiem vai uzvedību to mainīt. Ko darīt?
Uzreiz nav jāskrien pie speciālista, var mēģināt paši ko mainīt. Domāt un runāt par iespējām, kā aizpildīt savu laiku. Pirms sākt darīt, vispirms jāizdomā, ko tu vēlies – aiziet pastaigā, atsākt kādu hobiju, uzlabot attiecības ar sievu vai vīru utt. Svarīgi ir virzīties pa solītim, nepieņemt radikālus lēmumus. Nabassaites pārgriešana var sākties no vecāku puses, domājot par to, kā viņiem dzīvē iet. Bērns sāks mainīties, redzot, ka viss fokuss, viss spiediens nav uz viņu. Bet, ja pirmie mēģinājumi ir bijuši, taču tie nestrādā, vērsties pie speciālista, jo, iespējams, vecāku darbībās ir kādi “aklie” punkti, kurus viņi neredz, vai tās bijušas pārāk straujas vai neatbilstošas tam, ko vajag viņiem un bērnam, secina A.Miksons.
