Fasādes krāsošana jāveic vienlaicīgi visai ēkai saskaņā ar pašvaldības izdoto krāsu pasi vai būvprojektā akceptēto krāsojumu.
“Fasādes krāsošana jāveic vienlaicīgi visai ēkai saskaņā ar pašvaldības izdoto krāsu pasi vai būvprojektā akceptēto krāsojumu. Atsevišķos gadījumos ar pašvaldības akceptu var krāsot tikai atsevišķu ēkas daļu, bet ne mazāk kā vienu fasādes plakni vienlaicīgi.” Šis ir gandrīz vienīgais nosacījums, kas Jelgavas Domes saistošajos noteikumos paredz kārtību, kā krāsojamas mājas mūsu pilsētā. Diemžēl toņu izvēle atstāta katra jaunceltnes īpašnieka vai vecas būdiņas atjaunotāja ziņā. Par to, ka gaumes jelgavniekiem ļoti atšķirīgas, varam pārliecināties pilsētas ielās, kur cita pēc citas top gan pieticīgas vienstāva, gan kolonnām, kupoliem un citu ārišķīgu greznuma elementu rotātas mājas. Koši zilas, spilgti rozā, krāšņi sarkanas, dzeltenas, zaļas un tikai pa kādai baltai, smilškrāsas vai pelēcīgai. Pat zāliena svaigais zaļums un pavasara ziedu toņi pazūd cilvēka skatienam, ieraugot vienveidīgo ēku rindā ko tik spilgtu, ka acis jūtas kā apžilbinātas.
Kultūrvēstures pētnieki teiktu, ka ļaudis, dabūjuši kredītus vai pašu darbiem tikuši pie vajadzīgās summas, izrāvušies no pieticības un grib padzīvot grezni. Vai un kā tas izdodas, ir cits jautājums. Domājams, plastmasas rūķis pagalma vidū apskatniekam diez vai atgādinās ģipša statueti. Toties ēkas īpašnieks varbūt jūtas kā karaļnama saimnieks. Tāpat košs fasādes krāsojums, kas turas dažus gadus un uzmālēts vienkāršam apmetumam, diezin vai radīs asociācijas ar 17. gadsimta barokam raksturīgajiem spilgti tīrajiem toņiem – sarkano, zilo, zaļo. Tolaik viss balstījās uz kontrasta principa. Tādu vērojam arī patlaban.
Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents arhitekts Juris Zviedrāns uzskata, ka fasāde ir ļoti svarīga ēkas daļa, kas pieder visiem, jo neapzināti tā ietekmē garāmgājēju, kas ikdienā izmanto apkārtējo vidi. Cilvēks, kas vismaz nedaudz domā un analizē, pēc attieksmes pret māju sienām var daudz ko uzzināt par ēkā mītošo kultūras līmeni un dzīves uztveri. “Diemžēl no fasādēm var nolasīt arī visas sabiedrības kaites un noslieces. Skatoties uz Latvijas būvēm, tādas var ieraudzīt ļoti daudz. Lai kā tas būtu, tomēr šeit dzīvo nenobriedusi, viegli ietekmējama, mazizglītota sabiedrība,” saka J.Zviedrāns.
Protams, privātmājas īpašnieks domā, ka ar savu “pili” var darīt, kā grib. Tā varbūt arī ir, bet diskusijas vērts ir temats, vai spilgta mājele saskanīgi iekļaujas apkārtējā apbūvē, ir harmoniska ar apstādījumiem un kopējo ainavu.
Par ēku krāsošanu mūsu pašvaldība striktas prasības nav izvirzījusi, citādi ir ar žogiem. Saistošajos noteikumos minēts, ka tiem jābūt saskanīgiem ar būvju un blakus esošo zemesgabalu žogu arhitektūru, to krāsojums jāsaskaņo pašvaldībā. Interesanti, ka paredzēts pat maksimālais žoga augstums – pusotrs metrs no zemes. Cits jautājums, kā tas Jelgavā tiek ievērots un ko dara uzraugi, ja katrai otrajai jaunajai ēkai apkārt slejas sētas divu cilvēku augumā.
Laikā, kad tik strauji rit būvniecība un jaunie pilsētas privātmāju rajoni pārvēršas par raibi bezgaumīgiem karnevāla laukumiem, varbūt vajadzētu sākt domāt, kā regulēt ēku fasāžu toņu izvēli.
