Dienas kā krelles ver labus un sliktu notikumus katra cilvēka, visas sabiedrības, valsts un pasaules dzīvē. Pavisam drīz vēl vienām gals būs ciet un kā tādu rožukroni varēsim prātu galos virpināt to gludās, raupjās, samtainās vai stiklaini asās bumbiņas. Vai arī ātri nomest nost kā apnikušu slogu, lai tvertu pēc atkal jaunas kreļļu auklas.
Tomēr šķiet, ka tikai pēc šāgada kā nu kuram iznākušā rotājuma kārtīgas apskates un novērtējuma iespējams saprast, cik tad garu un biezu pavedienu jaunajā sezonā vajadzēs, lai notikumu saveltās krelles nesanāktu pārāk vaļīgas vai emocionāli žņaudzošas. Tāpēc daudzās mājās, kā ierasts, gada nogalē tiks pārlapotas personīgās dienasgrāmatas, bet mediju telpā vēlreiz uz skatuves tiks saukti notikumi, kuri likuši kopā priecāties, skumt, brīnīties, sastingt šausmās, dusmoties un gavilēt. Atcerēsimies lielos pavasara plūdus, kas atbildīgos spieda stūrī domāt, piemēram, par trīsdimensiju kartes izveidi, lai stihija vairs nepārsteigtu nesagatavotus. Šūposimies aizvadīto Dziesmu un Deju svētku atmiņu ritmos. Raudāsim par Zolitūdes traģēdijas upuriem cerībā, ka sistēma beidzot būs atjēgusies no bezatbildības un savā kabatā raušanas komas. Priecāsimies par katru labdarības kontā ieripojušo latu, kas šogad palīdzējis kādam piecelties un sākt jaunu dzīvi.
Arī mūsu «sētā» bijis uz pārdomām vedinošām emocijām bagāts gads. Rekonstruētas ielas, siltinātas mājas, dots starts jauniem projektiem. Esam šausminājušies par «krutkas» nelaimi. Ar savu nākšanu, bet vairāk nenākšanu ievēlējuši sev vietējo varu, un patiess vien ir teiciens, ka tādu arī pelnījuši. Tāpat kā visu pārējo, kas atrodas mūsu rokās un varā mainīt vai atstāt negrozītu. Šajā mapītē ir arī attieksme, ko jaunajā gadā, šķiet, nāksies padarīt daudz elastīgāku, lai nevajadzētu nemitīgi rūgt neapmierinātībā. Eiro ieviesīs patīk tev tas vai ne. Turpināsim raudāt vai gādāsim biezāku maku? Un ko rudenī sēdināsim Saeimas krēslos? Tāds ir 2014. gada jautājums! ◆
