Līdz pat brīdim, kad Latvijas iestāšanās ES šķita vien attāls plāns, māju un zemesgabalu cenas salīdzinājumā ar civilizēto pasauli šķita vienkārši smieklīgas.
Līdz pat brīdim, kad Latvijas iestāšanās ES šķita vien attāls plāns, māju un zemesgabalu cenas salīdzinājumā ar civilizēto pasauli šķita vienkārši smieklīgas. Sajūtot “eiroimpērijas” tuvumu, nekustamo īpašumu tirgus uzņēma apgriezienus, lielais pieprasījums izraisīja vairākkārtēju cenu lēcienu, un drīz vien maksa par mitekļiem sociālisma laikā celtajos namos sasniedza neiedomājamus augstumus. Kaut gan kadastrālā vērtība, pēc kuras tiek aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, joprojām saglabājās zema, tirgus cenas gan dzīvokļiem, gan apbūves gabaliem auga kosmiskā ātrumā.
Lai arī ES saimē Latvija nes nabadzīgākās valsts titulu, īpašumu tirgū jau vairākus gadus apgrozās pasakainas summas. Lielais darījumu skaits un ievērojamais tirgus apjoms gan ne par mata tiesu nerisina pārdesmit gadu krātās dzīvojamo platību problēmas ierastajā izpratnē un nav kļuvis par brīnumlīdzekli pret bezizmēra pašvaldību dzīvokļu rindām.
Pastāvošā vara tagad pamanījusi, ka palicis vēl kāds “nenoslaukts lauciņš”. Pēdējo nedēļu laikā īpaši aktualizējies jautājums par nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības pārrēķinu, līdz ar to – vairākkārtīgu nekustamā īpašuma nodokļa kāpumu, kas skartu ikvienu īpašnieku. Būtisku to daļu – ar itin traģisku pieskaņu, jo sākotnējā iecere kadastrālo vērtību tuvināt tirgus cenām daudzus novestu katastrofālā bezizejā. Atklāts gan ir jautājums, kādēļ, piemēram, no desmitiem un simtiem tūkstošu vērtu “ekskluzīvu zemes pleķu” pircējiem nekustamā īpašuma nodokļa veidā tiek prasīti tādi paši graši kā no tajā pašā apvidū daudzus gadus dzīvojošajiem. Šāds nesamērīgums šķiet smieklīgs pat no loģikas viedokļa.
Tajā pašā laikā vairāk nekā skaidrs ir tas, ka vienīgais veids, kā neizraisīt masveidīgu mājsaimniecību bankrotu lavīnu, ir noteikt diferencētas nodokļa likmes dažādām maksātāju kategorijām, jo vissāpīgāk nodokļa kāpums skars tieši iedzīvotāju slāni ar nelieliem un vidējiem ienākumiem. Nevar līdzīgi vērtēt bagātnieku, kas lauku pagastā tikko kā uzslējis lepnu savrupnamu, un viņam kaimiņos mītošu vientuļu pensionāru, kas dienas joprojām vada savās dzimtas mājās un kuram Rīgas kungu pēkšņi sabrūvētais īpašuma vērtības pārrēķins draudētu ar nodokļa kāpumu no pārdesmit līdz vairākiem simtiem latu gadā, pēc būtības parakstot finansiālu nāves spriedumu un liekot meklēt virvi, ziepju gabalu un ķeblīti…
Daudz labākā situācijā nebūtu arī ģimenes, kas mājokli iegādājušās, ņemot hipotekāro kredītu. Līdzās regulārajiem maksājumiem bankai un augošajiem komunālo pakalpojumu rēķiniem parādītos ievērojams papildu finanšu slogs, kas kombinācijā ar joprojām draudīgi augsto inflāciju debitorus vārda tiešā nozīmē padarītu par savu parādu vergiem.
Itin ķecerīga šķiet ideja vērst pastiprinātas finansiālas sankcijas pret tiem, kuru īpašumā vairākus gadus ir zemesgabali. Šķiet, vēlmē iekasēt pēc iespējas lielākas naudas summas vara ir gatava pat mazlietiņ iebraukt jutīgajā privātīpašuma neaizskaramības lauciņā, nepiedomājot, ka, ciktāl tas neskar sabiedrības intereses un hipotētiski pieļaujamo “īpašuma minimumu”, sava īpašuma izmantošana ir tikai un vienīgi paša īpašnieka ziņā.
Premjers Aigars Kalvītis jau publiski paudis atbalstu idejai par zināma un ar nekustamā īpašuma nodokli neapliekama minimuma noteikšanu katram iedzīvotājam, valdībā izskanējis arī ierosinājums būtiski samazināt nodokļa likmi. Tās būtu reālas alternatīvas, kā izvairīties no minētajām negācijām un atbrīvot atsevišķus valdības locekļus no liekulīgas “ierindas cilvēka” aizstāvēšanas. Galu galā – krass nodokļa lēciens tiešā veidā skar arī ministrus, kuru lielākā daļa, kaut gan dzīvo itin glaunos mitekļos, nav miljonāru sarakstā.
