Eiropas kultūras mantojuma dienu uzdevums ir ne tikai uzburt izzudušo arhitektūras un mākslas vērtību tēlu, bet arī uzturēt dzīvu un pilnvērtīgu jau sen no zemes virsas izzudušo kultūrvidi.
Eiropas kultūras mantojuma dienas arī Jelgavā
Eiropas kultūras mantojuma dienu uzdevums ir ne tikai uzburt izzudušo arhitektūras un mākslas vērtību tēlu, bet arī uzturēt dzīvu un pilnvērtīgu jau sen no zemes virsas izzudušo kultūrvidi. Tādēļ ik gadu mantojuma dienas septembrī reizē ir arī zināms pašnovērtējuma laiks pašiem, vai spējam pēc arhīvu materiāliem, zīmējumiem un aprakstiem atjaunot savas vēsturiskās telpas eksistenci vismaz garīgi.
Šodien Jelgavas pilsētas apbūvē maz kas liecina par tās vēsturi, jo no zemes ir nozudusi gan koka, gan mūra apbūve. Īpaši smagi ir cietusi pilsētas centra daļa, kur bija izvietotas arhitektūras un mākslas vērtības, kas datētas pat ar 17. gs. sākumu. Lai cik skumji tas arī neskanētu, diemžēl par veco rātslaukumu varam spriest tikai pēc arhīvu materiāliem. Pusi no tā vēsturiskās telpas tagad aizņem piecstāvu dzīvojamās ēkas ar veikaliem «Tūrists» un «Elektrons». Māja ar veikalu «Cenu paradīze» ir lepni uzslieta uz bijušās pilsētas krājkases un Policijas nama pamatiem, savukārt vecā rātsnama pamati ir paslēpti pagalmā pie dienvidu ieejas ēkā J.Čakstes bulvārī 9. Vienīgi rātslaukuma rietuma malas (Akcīzes ielas) apbūves pamati šodien dus mierīgi zem Hercoga Jēkaba laukuma jeb skvēra apstādījumiem. Tā ir vecā Cēra viesnīca, divi lieli rentes nami un Lauvas aptieka. Rātslaukuma dienvidu malā bijušo kolonādi un slaveno Reijera grāmatnīcu ir noslaucījusi Lielās ielas jaunā gultne.
Vecā rātslaukuma jeb Tirgus laukuma perimetra apbūve atspoguļoja savdabīgu mozaīkveida raksturu, kur koncentrējās atšķirīgi apbūves laiku posmi, mērogs, proporcijas un stilistika. Tādēļ arī tik atšķirīgs ir vēsturiskās telpas vērtējums, jo katra laukuma mala iezīmējās ar sava laika valdošajām būvniecības tendencēm.
Rātslaukuma austruma pusē – tuvāk upes malai – līdz pat pilsētas nodedzināšanai 1944. gada vasarā bija saglabājusies koka apbūve. Savukārt pretējā laukuma pusē gar Akcīzes ielu un Dzirnavu – Ezera ielu iezīmējās daudzstāvu apbūve ar pārliecinošu klasicisma stilistikas tendenci. Līdz ar to rātslaukuma ziemeļrietumu daļas apbūve savā arhitektoniski kompozicionālajā veidolā ir masīvāka un smagnējāka nekā pārējās laukuma apbūves malas. Laukuma noslēdzošajā malā gar tirgus iekšielu, kas bija paralēla Lielajai ielai, koncentrējās koka apbūve, kuru iesāka Lauvas aptieka (pieminēta 17. gs. vidū) interesantā pildrežģa (koka karkasa aizpildījums ar ķieģeļu mūrējumu vai mālu) fasādes elegancē, bet noslēdza Reijera grāmatnīca, kuras fasādes centrālo daļu rotāja rizalīts (izvirzīts ēkas apjoms visā tās augstumā).
Interesantu arhitektūras formu akcentu rātslaukuma ziemeļaustrumu stūrī ienesa bijusī dzirnavu māja jeb zivju tirgus, bet pretējā pusē – Sv.Trīsvienības baznīcas smaile, kas dienvidu daļā sasaucās ar sinagogas, Sv.Jura, Sv.Sīmaņa un Annas baznīcas smailēm, kā arī ar «Academia Petrina» torni.
Apbūve ap rātslaukumu ir pārdzīvojusi vairākas būvniecības kārtas. Dzirnavu un Ezera ielas stūrī vēl 19. gs. otrā pusē greznojās divstāvu koka nams ar pilastru ritmu un pildrežģa līniju rakstu frontonā (divslīpu jumtgale) un stāvu kārniņu jumtu novaiņagojumā. Jau 19. gs. beigās to nomainīja daudzstāvu mūra ēka, kuras jumta kore bija augstākā rātslaukumā. Tā bija pilsētas krājkase. Cieši līdzās tai – Policijas nams, kas atbilstoši savai nozīmei arī ārējā veidolā nesa arhitektūras formu smagnējību. To deva tradicionālo klasicisma paņēmienu bezgalīga reproducēšana dažādās situācijās, padarot šo stilu aizvien abstraktāku un beigu beigās pārvēršot par nedzīvu dogmu. Šāda paraugfasāžu samērā mehāniska atkārtošana pilsētvidē drīzāk radīja nevis harmonizētu ansambli, bet līdzīgi mūsdienām – diezgan tipizētu un vienmuļu apbūvi. Apmēram tā ir raksturojama klasicisma laika krīze, kuras arhitektūras formas vairs neatspoguļoja apgaismības laika ideālus.
Visromantiskākā rātslaukuma daļa gan apbūves ziņā, gan arī sadzīviski saistās ar posmu no dzirnavām līdz pat Pils ielai, kuru noslēdza Sv.Trīsvienības baznīcas ieejas vārti. Ne velti šis skatu punkts ir visbiežāk tverts mākslas vecmeistaru gleznās un grafikā. Rātsnama ārējā proporcija, reizē arī lakonisms un vienkāršība formu izvēlē, lauztā jumta līnija un tornīša izbūve ar vējrādītāju kā maza arhitektūras pērle rotāja tirgus laukuma vienu malu. Pie kam tās izteiksmīgumu pastiprināja blakus esošā koka apbūve ar savu izlīdzsvaroto augstumu un arhitektūras formu harmoniju, kas nemanāmi dienvidu pusē saplūda kopā ar baznīcu. Ziemeļu pusē rātsnama apbūvi bagātināja neliela kanāla daļa – baseins. Kādā no arhīva materiāliem ir minēts, ka neilgu laiku rātes nama funkciju pildījusi arī dzīvojamā māja uz Pils ielas stūra līdzās Sv.Trīsvienības baznīcas vārtiem un mācītāja mājai. Jāmin, ka vācu baznīcai vairāk atbilst bazilikas nosaukums, jo tā pēc savas uzbūves ir trīsjomu celtne, kuras vidējais joms ir augstāks par sānu jomiem, un tā augšdaļā ir izbūvēti logi telpas izgaismošanai. Šāda savdabīga divpakāpju būvapjoma un jumtu spēle ienesa pilsētas apbūves daļā īpašu kulta celtnes arhitektoniski vizuālo efektu.
Rātslaukuma dienvidu malā izbūvētā kolonāde, kurā izvietojās krāmu bodītes, bija pievilcīga ar savu mērogu. Kolonādes lielākā daļa koncentrējās gar tirgus iekšieliņu paralēli Lielajai ielai, nevis gar rātslaukumu malu. Tās apbūvi veidoja vienstāvu koka pildrežģa ēku virknējums, kur ietves daļa līdzās ēkas garensienai tika pārsegta ar jumtu, kuru balstīja noteiktā ritmā izvietoti apaļkoku statņi, veidojot savdabīgu galeriju. Reizē ar to tika izveidota interesanta ieeja tirdzniecības zonā, kas virknējās gar ielas malu. Vienstāva koka apbūvei bija raksturīgs pildrežģa zīmējums uz kaļķa balsinājuma fona un sarkano māla dakstiņu jumta segums.
Var jau būt, ka arī Jelgava, tāpat kā Vecrīga, pamazām atgūs savu zudušo, reizē rūpīgi izvērtējot un meklējot kopsaskaņu ar esošo un bijušo, un, kas zina, varbūt arī mums būs… Vecjelgava.
