«Mans zelts ir mana tauta,/Mans gods ir viņas gods» – šīs Blaumaņa patriotiskās rindas nāk prātā, sēžot «Māmuļas» skaistajā zālē 3. pasaules latviešu biedrību konferences atklāšanā.
«Mans zelts ir mana tauta,/Mans gods ir viņas gods» – šīs Blaumaņa patriotiskās rindas nāk prātā, sēžot «Māmuļas» skaistajā zālē 3. pasaules latviešu biedrību konferences atklāšanā.
Zāle ir teicami restaurēta un ir viena no krāšņākajām Rīgā. Prasmīgi izgaismots, zeltā atmirdz skatuves portāls. Cik nesen vēl – pirms nieka vienpadsmit divpadsmit gadiem –šis nams, latviešu tautai atņemts, kalpoja padomju armijas virsnieku izpriecām. Atgūts ne tikai vizuālais – zelts –, atgūta arī tauta. «Liktenis mums ir lēmis izklīst pa visām pasaules malām. Biežāk gan latvieši ir aizdzīti pasaulē vardarbīgi,» savā uzrunā teica Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa pati ir bijusī trimdiniece, tādēļ no pasaules 13 valstīm atbraukušos delegātus prezidente varēja neviltoti uzrunāt: «Mīļie draugi, kādreizējie līdzgaitnieki!»
Tauta sevi atguvusi, bet joprojām ir sadalīta. Šīs problēmas risināšana konferencē bija pati nozīmīgākā un pati sāpīgākā. «Mēs gribētu, lai Rīga būtu latviska pilsēta,» atzina Rīgas Domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere, bet vienlaikus secināja, ka galvaspilsētā mīt 38 procenti latviešu, ka Domē izveidojusies spēcīga frakcija, kuras darbošanās idejas bieži vien nesaskan ar Latvijas valsts pastāvēšanas pamatidejām. Tās ir kopsakarības ar negatīvo informāciju, kāda par Latviju nonāk Krievijā. Šeit ir spēcīgi negatīvās informācijas avoti. Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova skaidroja: ja kāds krievu žurnālists Rīgā tikšanās reizēs smaida un saka, ka esot ļoti apmierināts ar redzēto, tad, atgriežoties Krievijā, viņš publicē informāciju par Latviju, kurā no smaida vairs nav ne vēsts. Valsts prezidentes dzīvesbiedrs datorspeciālists Imants Freibergs informēja, ka pasaulē populārā Reitera ziņu aģentūra joprojām informāciju par Baltijas valstīm saņem no Maskavas. Tā ir ierasts, un inerce turpinās. Sagrozīta informācija nonāk arī pie mūsu tautiešiem, kas dzīvo Krievijā. Ja nonāk… Vlasovas kundze pastāstīja, ka lielākoties Krievijas latviešu apmešanās vietās krievu valodā nekādas informācijas par Latviju nav. Dažviet nav ne tālruņa, ne elektrības. Tātad – informācijas bads. Un Krievijas latviešu biedrībām nav nekādu iespēju pozitīvās ziņas pavairot un izsūtīt. Kā šādu piemēru L.Vlasova minēja Krasnojarskas latviešu centru. Turklāt nacionālo biedrību darbs Krievijā pēdējā laikā tiekot kontrolēts, cilvēkos atkal radusies baiļu izjūta. Līdz ar to latviskā aktivitāte noplok. Viens mūsu zars atmirst. Taču Krievijas Latviešu kongress joprojām darbojas. Un pats lielākais panākums ir latviešu skolu atjaunošana Krasnojarskas apgabalā, Baškīrijā un Omskas apgabalā. Pēc 63 aizlieguma gadiem!
Šajās kopsakarībās iepriecinoša un loģiska ir Latvijas jauniešu aktīvā līdzdarbošanās. Jau iepriekšējā latviešu biedrību konferencē 1998. gadā savu rosību latviskās vides veidošanā pieteica Bauskas 1. vidusskolas Mazais ministru kabinets. Šoreiz šā kabineta izglītības ministre Ieva Lībiete nāca ar konkrētiem priekšlikumiem Izglītības ministrijai: sākot ar 3. klasi, skolās mācīt Latvijas vēsturi un kultūras vēsturi. Bauskas 1. vidusskola regulāri sadarbojas ar Sidnejas Latviešu biedrību, rīko kopējas konferences. Diezin vai šī skola nav vienīgā Latvijā, kur darba diena sākas ar himnas skaņām un karoga pacelšanu? Jelgavā, kur cittautiešu ielenkums ir daudz spēcīgāks nekā Bauskā, tik aktīva jauniešu rosīšanās patriotisma uzturēšanā nav manāma. Un nemaz absurda nelikās izdevniecības «Vieda» jauniešu konkursa žūrijas komisijas locekles Līgas Muzikantes atziņa, ka latviešu tauta ir apdraudēta. Vairāki rakstoņi gluži kā padomju laikos liek mums nosodīt jauno konkursantu radīto grāmatu «Nevienam mēs Latviju nedodam», kaut gan sabiedrības lielākajai daļai ar to nemaz vēl nav bijusi iespēja iepazīties. Līgas sacīto «dekolonizācijas jautājumu ignorēšana ir nodevība pret latviešu tautu» zālē uzņēma ar aplausiem. Cerīgi, ka šīs atziņas ir iekļautas konferences noslēguma dokumentā.
Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Andrejs Ozoliņš atzina, ka, ievērojot kuplo dalībnieku skaitu, šādas konferences arī turpmāk ir nepieciešamas.
Nākamā pasaules latviešu biedrību konference notiks 2003. gada vasarā. Līdz tai darbosies 3. konferences ievēlētā sadarbības komisija.
3. pasaules latviešu biedrību konferences kopējo atziņu pauda monreālietis latviešu biedrību koordinators Mārtiņš Štauvers: «Mūs vieno latviska sirds un kopēja darbība vienotai Latvijai.»
