Nepārbaudot, vai mājdzīvnieki slimi, trakumsērgas skartajā Glūdas pagastā īstenots suņu slaktiņš.
Nepārbaudot, vai mājdzīvnieki slimi, trakumsērgas skartajā Glūdas pagastā īstenots suņu slaktiņš
Sunītis panāca uz manu pusi, skatījās acīs un laikam domāja, ka kaut ko došu. Taču atskanēja šāviens, mednieks bija trāpījis manai Džesikai sānā, parādījās asinis. Tad atskanēja otrs šāviens… Es to arvien nevaru pārdzīvot!” pagājušajā ceturtdienā piedzīvoto asarām acīs atceras glūdeniece Aina Šteinberga. Viņa domā, ka noticis nelikumīgs slaktiņš, bet pretoties nav spējusi – veterinārārste piedraudējusi ar bargām soda sankcijām. Vēlāk Šteinbergas kundze “Ziņām” atzīs, ka līdzšinējā lopu daktere par sievas vārdisko pretošanos atteikusies turpmāk aprūpēt viņas gotiņu un teli.
Lai taujātu, kā Glūdas pagastā rit dzīve nedēļu pēc tam, kad vienā sētā tika nošauta ar trakumsērgu slima vilcene, “Ziņas” viesojās vairākās lauku mājās, kur meža dzīvnieks pabijis vai tikai iztramdījis suņu naktsmieru.
Bez vainas vainīgs?
Kaut arī ceturtdienas, 31. janvāra, pēcpusdienā klejojošais vilks manīts vairākās Glūdas pagasta lauku sētās, tā ceļš beidzās tikai 1. februāra vakarpusē kādu māju šķūnī.
Pagalmā, kur pelēcis tika piebeigts, sagaida divi priecīgi suņi. Gan prāvākais, gan neliela auguma pūkainais ciemiņus aicina, priecīgi luncinot asti. Kārtīga lauku sēta – rudenī glīti nopļauts mauriņš, sētmalē dūmo kūpinātava. Kaut arī mājas atrodas lielceļa malā, šķiet, tāds interesentu pieplūdums kā pēdējo dienu laikā tur nav sen piedzīvots. Suņi izskatās jau pieraduši pie neaicinātām viešņām, bet māju saimnieks sākumā pauž nogurumu par trakumsērgas dēļ izvērsto ažiotāžu. Sarunas noslēgumā viņš lūgs avīzē neminēt māju nosaukumu un viņa vārdu, jo šāda slava neesot vajadzīga.
“Teikšu ļoti vienkārši – es paliku vainīgs, ka to vilku nošāvu,” saka vīrs, jo dienesti viņam solījuši piemērot soda naudu.
Stāsts par to, kā viss noticis, jaunā vīrieša vārdos skan tā, it kā viņš to būtu atkārtojis jau neskaitāmas reizes. Tā arī ir, jo paskaidrojumus nācies sniegt vairākām instancēm.
Atzīst kļūdu
Kā savu lielāko kļūdu viņš atzīst to, ka jau tajā pašā vakarā vilceni nodīrājuši, lai iegūtu ādu kā skaistu trofeju. “Papētījām, izgrozījām, āda bija smuka, labi nobarojies dzīvnieks. Nevarējām iedomāties, ka vilks bija traks, jo mežs taču tepat blakus! Garām un cauri pagalmam ik pa laikam izskrien kāds dzīvnieks, pirms kādiem desmit gadiem bija arī traks jenots. Taču tā bija kļūda, ādu nevajadzēja novilkt,” atzīst mednieks.
Tā kā visas iestādes nedēļas nogalē ciet, vilcenes galvu analīzēm uz Jelgavu vedis pirmdien. Pagājušo otrdien jau kļuva skaidrs – dzīvnieks bijis slims.
Tālāk viss norisinājies kā filmā. Ceturtdien braukušas televīzijas, ieradušies arī pagasta pārstāvji šaut suņus. “Tas noteikti bija pagasta rīkojums! Atbrauca brigāde, nekādus papīrus nerādīja. Bet es neļāvu nošaut savus suņus!” sašutumā izsaucas vīrs. Viņš pieprasīja, lai veic analīzes. Ja tās apstiprinātu trakumsērgu, no mīluļiem šķirtos.
“Uzskatu, ka esmu rīkojies pareizi. Pēc šā gadījuma būs tā – saimnieks, kuram pieklīdis traks zvērs, izdzīs viņu no sētas pie kaimiņiem, lai nebūtu lieku problēmu! Saprotu, ka šo to izdarīju nepareizi, bet, ka pagasts uztaisīs šitādu suņu šaušanas šovu! Man ir kauns, ka mūsu pašvaldība tā parādīja savu rīcības spēju, pilnīgi riebjas!”
Mednieks uzskata, ka vilcenei vēl nav bijusi tā stadija, kad uzbrūk cilvēkiem, jo viņa mukusi prom. Ja ne nošauts, pēc pāris nedēļām dzīvnieks, iespējams, kādu sakostu.
Nesaprot vakcinēšanas nozīmi
Pat vairākus kilometrus no vilcenes mērotā ceļa arī Mazkalniņu māju suņi sajuta pelēci staigājam pa sētām. Diplomētas veterinārārstes Guntas Matkevičas saimniecība atrodas Līvbērzes pagasta pierobežā ar Glūdas pagastu. Vietējie domā, ka vilcene iznākusi no meža biezokņa un no sētas uz sētu, šķērsojot Auces upīti, virzījusies uz Glūdas pusi.
“Tas bija naktī, neviens neredzēja vilka ceļu. Bet suņi dikti plēsās uz to pusi, ārprātīga riešana bija jau no pulksten astoņiem 31. janvāra vakarā,” atceras Gunta un piebilst, ka suņi labi sajūtot svešinieku jau pa gabalu. Viņa par pašsaprotamu uzskata gan visu astoņu kaķu, gan abu šuneļu ikgadēju vakcināciju. Veterinārārste, kas gan pēdējos gadus vairs nepraktizē, brīnās par mednieku, kurš nošāva vilku. “To taču mednieks zina, ka meža zvērs sētā nav dabiska lieta! Skaidrs, ka jāšauj nost, bet lai ķertos klāt, dīrātu, ādu uz ģērētavu vestu un pašu vilku mēslu čupā apraktu?” neizpratnē par vīrieša rīcību ir Gunta.
Arī kaimiņu attieksme par mīluļu vakcinēšanu varētu būt labāka. Pašreiz esot tā – saimnieks veterinārārstam saka: “Ja tev vajag, ej un dur! Man nevajag!” To, ka vakcinācija ir tikai pašu labā, daudzi vēl nesaprotot. “Vilks, barību meklējot, var noiet 70 kilometru arī vesels! Bet laukos taču meži apkārt, kaķi un suņi noteikti jāvakcinē, jo šī slimība nav joks – ja to dabū, tad ir gatavs.”.
***
Ienāca sētā un nošāva
Kad iebraucam Dambju māju pagalmā, saimniece Aina Šteinberga no šķūņa nāk salīkusi ar smagu siena saini uz muguras. Nes gotiņai. Kopš viņas uzticamā sunīte nošauta, pārdzīvot notikušo vēl nav izdevies.
2. februārī kuce sapotēta, tad bijis desmit dienu jānovēro. Taču negaidot noteikto termiņu, jau 5. februārī suneni nošāva. Daktere pārmetusi, ka vecās sievas kucīte Džesika divus gadus nav potēta pret trakumsērgu, lai gan vēl rudenī pēc gotiņas vakcinācijas viņa teikusi – ja suns vecs, tad tas nav tik bieži jādara. “Ļoti laba viņa man bija. Ne kur gāja, vienā vietā ar vistām varēja dzīvot, nevienam nekoda!” teic Aina, bet arī atzīst, ka naktī uz 1. februāri vilcene viņas sētā nedaudz sakodusi sunenes ausi. Taču tik barbariska mīluļu iznīcināšana kundzei nav pieņemama. Bez kādu dokumentu uzrādīšanas. Iebrauca sētā un nošāva.
