Jelgavnieks Kalvis Kalniņš, turpinot krāt punktus, kas būs nozīmīgi, lai kvalificētos Tokijas olimpiskajām spēlēm, piedalījies karatē Premjerlīgas otrā posma sacensībās Lisabonā, kur spēcīgā konkurencē izcīnīta sudraba medaļa. Startējot savā līdz 60 kilogramu svara kategorijā, sportists pēc piecām uzvarētām cīņām iekļuvis finālā, kur ar 0:5 piekāpies Kazahstānas pārstāvim Kaisaram Alpisbairam.
Kalvim šīs bija pirmās sacensības pēc vairāk nekā gada pārtraukuma, un sīvo konkurenci apliecināja ik cīņa. Trešajā kārtā Latvijas sportists ar 2:1 uzveica 2018. gada pasaules čempionu Andželo Kreščenco no Itālijas, apakšgrupas finālā tika izcīnīta 2:0 uzvara pār 2019. gada Āzijas čempionu Sadridinu Saimatovu no Uzbekistānas, pusfinālā pretī nāca olimpiskajā reitingā dažas ailes augstāk esošais ēģiptietis Karime Aboeita, un pēc neizšķirtā 4:4 iekļūšanu finālā nodrošināja vien labākie papildrādītāji.
Iekļūšana Premjerlīgas posma finālā un sudraba medaļa jelgavniekam olimpiskajā rangā ļāvusi pakāpties uz 12. vietu, bet jau tagad skaidrs, ka līdz olimpiskajai ceļazīmei pēc reitinga vairs neaizsniegties, jo viņa 60 kilogramu kategorija tajā apvienota ar 67 kilogramiem un no katra svara tiek tikai pirmie divi. Tas ir, no kopā 10 paredzētajiem četri. Taču gan šie Lisabonas punkti, gan tie, pēc kuriem sportists tieksies pēc divām nedēļām Eiropas čempionātā Porecā, Horvātijā, būs svarīgi, lai kandidētu uz vienu no ceļazīmēm kontinentālajā atlasē, kur tiktu ievērtēts arī 2019. gadā Eiropas spēlēs Minskā izcīnītais zelts. Vēl ir paredzēta trīs kvotu sadale kvalifikācijas turnīrā jūnijā Francijā, kur gan būs jāstartē jau līdz 67 kilogramu svarā.
Atpūtai laika nav, pēc atgriešanās no Lisabonas treniņi jau iet vaļā, bet starplaikā “Ziņām” izdodas sportistu sazvanīt īsai sarunai.
– Šis bija jau otrais Premjerlīgas posms, vai neplānoji piedalīties arī pirmajā?
Plānoju, jā, bet īsi pirms izlidošanas uz Turciju “kovid” tests izrādījās pozitīvs. Tā arī neaizbraucu. Izslimoju gandrīz bez simptomiem, un tagad šajā ziņā varu justies gandrīz vai drošāks. Pirmās sacensības varbūt arī nebija tik svarīgas, jo šīs vēl gāja olimpiskajā reitingā un rezultātu ņems vērā arī Eiropas atlasē.
– Eiropas čempionāts jau pavisam drīz. Kā vari tam gatavoties, būdams šajā līmenī vienīgais no Latvijas un ar ierobežotām treniņnometņu iespējām pie sparingpartneriem citviet?
Ir, kas palīdz arī Latvijā – trenējamies kopā ar titulēto karatistu Ruslanu Sadikovu, arī Edgaru Skrīveru. Protams, būtu labāk pie kaut kādas grupas, taču lielās izlases šajā posmā savā vidū labprāt neņem. Pēc Eiropas čempionāta gan atradīšu tomēr arī kādu treniņnometni, kur aizbraukt.
– Atgriežoties pie Lisabonas, – pēc lielāka pārtraukuma pirmās sacensības un uzreiz sešas cīņas. Domājams, bija pasmagi?
Nu, jā, pirmā kārta nebija brīva, un pēc izlozes jau no paša sākuma trāpījās spēcīgi pretinieki. Kaut vai itālis Kreščenco un uzbeks Saimatovs no pasaules labāko desmitnieka. Lai iekļūtu finālā, pirmajās piecās cīņās atdevu gandrīz visus spēkus.
– Visus sešus pazini jau pēc iepriekšējām cīņām?
Fināla pretinieku vienreiz biju vinnējis, bet vienreiz pirms pāris gadiem kādā Premjerlīgas posmā viņam zaudēju. Ar albāni, kas nāca pretī pirmajā cīņā, nebiju ticies, ar amerikāni, kas otrajā, – arī ne. Ar uzbeku cīnījies biju, ar itāli Kreščenco mums jau ap 10 cīņu vēsture, bet ēģiptieti no pusfināla arī nebiju iepriekš redzējis. Tā kā “pazīšanas” ziņā sanāk puse uz pusi.
– Vai un kā sacensības ietekmē epidemioloģiskās drošības protokols?
Nedaudz jau ietekmē. Pirms katras cīņas tiec arēnā tikai pusotru stundu pirms starta. Katru reizi pirms tam jānodod arī “kovid” tests un 15 minūtes jāgaida atbilde. Parasti jau gāju divas stundas iepriekš, uzreiz pārģērbos un sāku iesildīties. Finālā, kur mazāk dalībnieku, tā sanāca arī šoreiz.
– Kāds tev tagad treniņrežīms un kam galvenā vērība?
Režīms iepriekšējais, jāatjaunojas un jāturpina. Svars jākontrolē un “jāpadzenā” nost. Tas arī atņem daudz enerģijas. Laika atpūsties un priecāties nav, atslābt nevar, jo tūlīt jau Eiropas čempionāts.
