No kādām aprindām jānāk premjeram, ko vajadzētu iekļaut valdībā, ko no tās turēt drošā attālumā, un kādi būtu prioritārie uzdevumi?
Andis Kursītis, LLU Sociālo zinātņu fakultātes lektorsValdība jāvada profesionālimLielākā problēma ir neskaidrība par valdības veidošanas nozīmi. Ja kuluāros runā, ka drīz Saeima mainīsies, jaunu premjerministra kandidātu atrast ir grūti, cilvēki nezina, kas vispār notiks. Valdība nepilda prezidenta ultimātu, un arī tas kavē procesu, jo nevienam nav pārliecības, ka nākamā izpildvara varētu realizēt savas ieceres. Nākamais faktors ir sabiedrības neuzticība – manuprāt, labāk, lai premjera kandidāts būtu nevis kāds ar vietējo politiku cieši saistīts cilvēks, bet, piemēram, ES komisārs Piebalgs, kurš no tās siles bijis pietiekami tālu prom.Loģiski droši vien sanāks tā, ka Tautas partija un «Jaunais laiks» atradīs kompromisu un strādās kopā, lai gan man šķiet – sabiedrības acīs process būtu pozitīvāks, ja premjers būtu apolitiska persona. Cita lieta, ka šādā gadījumā mūsu politiskā struktūra zaudētu savu nozīmi. Gribētos, lai valdību vada profesionālis, menedžeris, kas komandā pulcē cilvēkus, kuri sevi jau pierādījuši darbā, nevis partijām tuvu stāvošas personas. Finanšu jautājumi noteikti jādod profesionāļa rokās, jo būs jāpieņem nepopulāri lēmumi, un politiķiem pirms vēlēšanām šajā ziņā radīsies problēmas. Savukārt jaunajam valdības vadītājam jābūt konkrētai vīzijai un jāprot vienkāršā valodā paskaidrot, kas un kādēļ tiek darīts, kāds no tā būs ieguvums, cik veidosies darbavietu un tā tālāk. Citādi, piemēram, ja kādas iestādes darbiniekiem samazina algas, bet vadība nomā jaunus auto, jājautā – kas tā par taupību un kur te loģika? Andris Tomašūns, vēsturnieksJābūt galvu saspiedušam…Neticu, ka par nepolitisku dēvēts premjera kandidāts tāds būs patiesībā – viņš kādam noteikti simpatizē, par kādu vēlēšanās ir balsojis, tā ka biedra kartīte te nav noteicošā. Šāds cilvēks ārēji var izskatīties neatkarīgs, taču ministrus «dos» partijas, bet ministru ietekme uz valdības vadītāju ir ļoti liela. Ja paskatāmies uz Godmani – viņš varēja visur skriet, visās problēmās iedziļināties, taču, ja valdība pilnvērtīgi nefunkcionē, iznākums ir bēdīgs. Problēma ir arī sadrumstalotība – daudz partiju, kas vienojas par kompromisiem, un galu galā cieš valsts intereses. Pieļauju, ka Saeimai var neizdoties vienoties par premjera kandidātu. Tautas partija (TP) tagad ir bloķējusies ar ZZS, bet vēl savā pusē jādabū «Jaunais laiks» un «LPP/LC», kas par valdības gāšanu ir jūtami aizvainoti. Man šķiet, ka prezidents izvirzīs TP kandidātu, bet Saeima to neapstiprinās. Katrā ziņā nogāzt valdību šajā sarežģītajā situācijā – tas ir valstij ļoti nelabvēlīgs scenārijs, nekad nedomāju, ka TP ir tik savtīga – runā par nereālām fantāzijām un ministru skaita mazināšanu laikā, kad valsts jāved laukā no ekonomiskās krīzes. Budžets nepildās, drīz būs nepieciešams veikt grozījumus – tur jābūt galvu saspiedušam, lai tagad ietu vadīt valdību. Manuprāt, patlaban valdības tuvumā nevajadzētu laist TP – lai arī tās kandidāts neatstāj sliktu iespaidu, aiz tā visa var parādīties citas intereses. Kā prioritāros darbus saskatu divus – atjaunot normālu finanšu plūsmu, kreditēšanu, iedzīvināt ekonomikas asinsriti, kā arī gaidāmā aizdevuma līdzekļus iepludināt sfērās, kur tas nepieciešams. Pārējais ir pakārtoti. Jānis Ikstens, politologsTrakie nav prognozējamiValstij un sabiedrībai visjēdzīgākais risinājums būtu ārkārtas vēlēšanas, jo tā muļķīgā agonēšana ne pie kā laba nenovedīs. Saeimai nav sabiedrības uzticības, un jebkura reforma tiks uztverta ar aizdomām, jo tās īstenos nepopulāra valdība. Kāds būs premjers – tas ir sekundāri, jo virkne jautājumu jau pārgājuši SVF kompetencē, un valdībai tur ir tikai formāla loma. Izpildvara var stimulēt ekonomiku un veicināt eksportu, taču, ja līdz šim nav bijis nekādu izcilu ideju, tad arī nebūs. Turklāt jaunajā valdībā vismaz puse būs vecās koalīcijas partijas, tā ka par jaunu to varēs dēvēt nosacīti. Drošā attālumā no valdības būtu jātur līdzšinējās koalīcijas partijas, jo tieši tās ir situāciju «salaidušas dēlī». Nevajag muļķot sevi ar domu, ka «Lehman Brothers» sabrukums radīja krīzi Latvijā – algas sabiedriskajā sektorā «uzskrūvēja» valdība, nekustamā īpašuma tirgu neregulēja valdība!Valsts prezidentam nevajadzētu mētāties ar viedokļiem un četras stundas mēģināt pārliecināt Godmani, ka viņš ir kļūdījies. Pēc šīs sarunas, manuprāt, Zatleram bija jāpaziņo – esmu parakstījis rīkojumu sākt Saeimas atlaišanas procedūru, līdz tam valdība strādās Godmaņa vadībā, kas veiks šādus darbus… Viss! Ja tā vietā tika lobēta absurda reorganizācija, kas samazinātu sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un ir pretēja visām pēdējo astoņu gadu laikā veiktajām reformām, jājautā – vai prezidentam nevajadzēja paklusēt? Nezinu, kā Zatleram iespējams kaut ko izskaidrot, varbūt vienīgi medicīniskā terminoloģijā. Nez kādēļ pastāv uzskats, ka visās jomās ir noteiktas sakarības, bet politikā katrs var darīt, ko grib. Nekādas nākotnes prognozes es pat negribētu izteikt, jo trakie nav prognozējami…
